S ir kā skumjas...

Mērija Frānsisa Kenedija Fišere (1908-1992) ir pazīstama amerikāņu esejiste, kas rakstījusi galvenokārt par ēdienu un ēšanu. Sešdesmitajos gados, kad ASV bija tikko sākusies gastronomiskā revolūcija, tādas slavenības kā Džūlija Čailda un Džeimss Bērds apmācīja amerikāņus praktiskajā pavārmākslā, bet Krēgs Kleiborns savās laikrakstu slejās stāstīja viņiem, kā, kur un ko ēst. Fišere turpretī centās panākt, lai viņas raksti paši būtu baudāmi kā labs ēdiens, uzskatīdama, ka “pirmais priekšnoteikums, lai apgūtu ēšanas mākslu, ir iemācīties runāt par ēšanu.”

M.F.K.Fišere (no grāmatas Alfabēts gardēžiem)

…un tas mīklainais salkums, kāds mēdz mums uzklupt brīžos, kad sirds, šķiet, varētu arī lūzt, bet dzīve piepeši kļuvusi salta un tukša. Kā jebkurai citai fiziskai parādībai, arī šai ir labs pamatojums — ja vien esam pietiekami godīgi, lai to atzītu.

Cilvēcisko kaislību izskaistinātājiem tīk uzskatīt, ka tas, kurš tikko pārdzīvojis, kā mirst viņa mīļotais, stāv pāri tik nožēlojamām lietām kā ēdiens, ka bēdas paceļ eksaltācijā, kur prāts aizņemts tikai un vienīgi ar domām par viņsauli un mūžību. Tostus, kas mijas ar šņukstiem īru apstāvēšanās, bēru etiķetes vergi noraksta uz alkoholismu un bēru mielastā pasniegtās ceptās gaļas seno simbolismu negribīgi piecieš kā pagānu ieražu, kuru mūsu baznīcas tēvi pietiekami pielāgojuši kristietībai, lai attaisnotu arī pamatīgo vērša cepeti, saldējumu un kūku pēc izbrauciena uz ģimenes kapavietu kopā ar vectētiņu.

Taču patiesībā vairums sērojošu dvēseļu alkst remdējuma, kas būtu taustāmāks par lūgšanām: tās paģēr steiku. Vēl vairāk — steiks tām ir pilnīgi nepieciešams. Ideāli šim steikam vajadzētu būt pusjēlam, grillētam un pamatīgi sasālītam, jo tieši tāds tas ir visvieglāk sagremojams un var kļūt par to pātagas cirtienu, kāds vajadzīgs nokausētajiem adrenalīna dziedzeriem.

Zem visām šīm nāves, sāpju un šausmu izraisītajām ciešanām rāmi staro arī vēl cita, izsalkuma un dzīvotgribas patiesība. Mūsu ķermeņi izrādās gudrāki par to valkātājiem: spītējot iemācītajām uzvedības normām un mums pašiem, tie brēktin brēc pēc uzmundrinājuma un spēcinājuma, pakļaudami mūs sev, lai piespiestu ēst.

Šī neatturamā ķermeniskā dziņa nereti mūs noved pie pārmērībām, bet arī tas ir labi, jo ar proteīna devas bliezienu mēs sevi apdullinām, anestezējam savus pārkairinātos nervus — pārstrādādams barību, ķermenis kļūst miegains, beidzot ļaujot mums atvilkt elpu no bezgalīgā nomoda.

To visu es reiz pūlējos iestāstīt kādam vīram, kurš, būdams labi audzināts un jūtīgs, bija dziļi šokēts pats par savu uzvedību.

Bija vēls vakars. Izjuzdams savādu, stingu atvieglojumu, viņš bija bezmērķīgi braukājis šurpu turpu pa piekrastes šoseju jau kopš pusdienlaika, kad bija nomirusi viņa mīļotā sieviete. Tā bija viena no pasaules skaistākajām un slavenākajām sievietēm, un viņš viņu mīlēja gan par visu to, gan vēl jo vairāk par to, ka viņa mīlēja viņu. Bet veselas divas naktis un vienu dienu viņam bija nācies noraudzīties, kā viņa mirst.

Kad beidzot viss bija galā, viņš, no sāpēm akls un kurls, bija atstājis viņas guļvietu, iekāpis mašīnā un devies uz okeāna piekrasti. Nākamo stundu laikā viņš tur bija iegriezies četros piecos restorānos un katrā notiesājis pamatīgu steiku līdz ar daudz ko tādu, ko citkārt būtu atstājis bez jelkādas ievērības — frī kartupeļu kaudzes, treknus pīrāga gabalus un maizi, kāda nu vien bija gadījusies pa rokai. Mašīnā viņam bija blašķīte konjaka, taču tai viņš pat nepieskārās; viņš dzēra kafiju — piestādams savā ducī ceļmalas krodziņu, viņš tajos pasūtīja krūzi pēc krūzes svilinošas melnas kafijas — gan kopā ar ēdienu, gan vienu pašu, līdz beidzot, dungodams un svilpodams, devās prom.

Kad mēs satikāmies, viņš, redzami pieblīdis, bija palaidis vaļīgāk jostu, lai pārblīvētajam vēderam būtu vairāk telpas. “Kā es tā varēju?” drebēdams, galvu saķēris, viņš taujāja atkal un atkal. “Kā es tā varēju? Un viņa taču nav pat vēl iezārkota!”

Tā bija gauža un bezpalīdzīga nožēla, kuru es ar sev neraksturīgu tiešumu pūlējos apturēt un izlauzties cauri viņa gremošanas traucējumu izraisītajam apdullumam, lai iestāstītu, ka viņš darījis pareizi, ļaudamies šai miesiskajai orģijai; ka tā palīdzēs viņam izturēt nākamās bezgalgarās stundas, ka šis alkainais izsalkums ļāvis viņam salauzt ieaudzinātos priekšstatus par to, kas ir pretīgs, rupjš un bezjūtīgs.

Drīz vien viņš devās gulēt — streipuļodams, tik tikko pie samaņas, vismaz uz brīdi nespēdams likties zinis ne pats par savām, ne pasauli piemeklējušajām bēdām. Tomēr arī tad, kad jau bija pagājuši vairāki gadi, izrādījās, ka, lai kā viņš vēlētos saskatīt primitīvu viedumu savā toreizējā rīcībā, viņš to nespēj un jebkuras atmiņas par to viņam izraisa dziļu kauna sajūtu. Par spīti sev pašam, viņš tā arī turpināja uzskatīt, ka starp skumjām un gastronomiju vienkārši nedrīkst pastāvēt tik tieša saistība.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska