Sagrieztas naksnīgas debesis

"Pitsburgietis Timurs Serebrikovs, 27, tiek apsūdzēts par latviešu mākslinieces Vijas Celmiņas darba “Night Sky #2" sabojāšanu. Viņš izmantojis atslēgu vai citu rīku gleznas sabojāšanai, jo tā viņam neesot patikusi."

Pittsburgh Tribune-Review, 2008. gada 7. jūnijā

Katru reizi, kad publicitāti piedzīvo kāds līdzīgs gadījums, šķiet, ka gandrīz vai nošņācas tāds kā vaļā palaists ventilis, kurš sargājis apkārtni no aizvien pieaugoša indīgu gāzu spiediena. Pst! - un virs zemes atkal kādu laiciņu būs miers. Toties uz Marsa miera nav. Ne gluži tāpēc, ka izstādi, kuras ietvaros bija izstādīta Vijas Celmiņas glezna “Nakts debesis #2”, sauc “Dzīve uz Marsa”, bet drīzāk tāpēc, ka tā saucamos mūsdienu māksliniekus liela daļa sabiedrības joprojām uztver vismaz ar aizdomām un izturas tā, it kā viņi būtu no citas planētas. Tās autonomija un energoresursu neatkarība mēdz izsaukt nepatiku, neiecietību un pat agresiju.

Muzeja apsardzes darbinieka Timura Serebrikova atklātais rīcības motīvs - vienkārši nepatika pret nelielo monohromo glezniņu - šim incidentam, manuprāt, piešķir kaut kādu oriģinalitāti, jo pārsvarā tomēr mākslas darbu bojāšana saistīta ar izvērstāku attieksmi.

Viens no populārākajiem mākslas vandālisma gadījumiem noticis Vatikānā 1972. gadā, kad kāds nelīdzsvarots un laikam jau reliģiski motivēts cilvēks nocirta kāju Kristus atveidam Mikelandželo skulptūrā Pieta. Vismaz pāris spilgtu ainu ir arī pavisam nesenā Latvijas mākslas vēsturē, piemēram, aktieris Āris Rozentāls slepus noplēš sarkano audumu, ar ko māksliniece Ieva Rubeze aplīmējusi Raiņa krūšutēlu Dailes teātrī (Sorosa mūsdienu mākslas centra-Rīga izstāde “Opera”, 1997), un uz postamenta ar krītu uzraksta savas pārdomas par to, kā māksliniece atļāvusies “apķēzīt ģēniju”. Pārnestā nozīmē, bet tomēr ļoti tieši uz mākslas bojāšanu attiecas arī “Pinokio precedents” šīgada februārī, kad policija izmeklēja lietu par iespēju mākslinieces Katrīnas Neiburgas plakātu Māras Zālītes “Leļļu operai” Latvijas Nacionālajā operā uztvert kā uzvedinošu uz domām par bērnu pornogrāfiju. Rezultātā plakātus novāc no operas fasādes un reklāmām. Ir bijušas arī visādas “provokācijas” - no Miķeļa Fišera gleznas kāds nozog Extasy tableti, Kristiāns Brekte nozog pats savu darbu no Rudens izstādes un tamlīdzīgi, kā arī gadījumi, kad mākslinieki bojā citu mākslinieku darbus publicitātes piesaistīšanas nolūkā vai ar pretenziju piešķirt darbam papildus vērtību.

Meklējot cēloņus vienkārši nepatikai pret mākslu, prātā nāk pāris aspektu. Pirmkārt, apsardzes darbinieka nepatiku pret gleznu varētu izsaukt “lūzera” nepatika pret panākumiem. Te gan iznāk balstīties uz stereotipiem priekšstatiem, ka apsardzes darbinieks dzīvo no algas līdz algai, spiests klausīt priekšniekus utt. Panākumi šai gadījumā tikai daļēji attiecināmi uz visai iespaidīgo summu, ar kādu glezna novērtēta, un darba autores Vijas Celmiņas saņemto prestižo Kārnegija balvu. Ar panākumiem drīzāk domāju tādu kā mākslinieka profesijas specifiku - nepieciešamību un prasmes formulēt to, kas šķiet svarīgs, šai gadījumā ar krāsu uz audekla, turklāt veidā, kas pašu pārliecinātu. Iespējams, apsargu tracinājis tas, ka kādam šķiet svarīgi gleznot baltus punktiņus uz melna fona.

To, ka kaut kā svarīga formulēšana ir grūta un sarežģīta, uzskatāmi atklāj, piemēram, pasaka par zelta zivtiņu, kas solīja kādam vīram izpildīt trīs vēlēšanās, ja viņš palaidīs zivtiņu atpakaļ jūrā. Piedāvājumu vīrs priecīgs atnesa mājās sievai, un viņu trīs vēlēšanās bija secīgi apmēram tādas - lai nupat uz pannas ceptos desa, kaut tā desa pieaugtu pie sievas deguna un lai desa tomēr nokristu no deguna nost.

“Rīgas Laika” 2003. gada jūlija numurā publicēta saruna ar Viju Celmiņu, mēģinot runāt par to, par ko mākslinieki glezno. Intervijā māksliniece saka, ka, viņasprāt, “skatītājs ir tas, kas patiesībā taisa mākslu”, un pēc brīža, ka “ar gleznošanu es pasaules fragmentus saņemu kaut kā pamatīgāk. Taču, ko tas nozīmē citiem, man patiesībā ir noslēpums. Es it kā pieņemu kā pašsaprotamu, ka citi to ieraudzīs, kas droši vien nav taisnība, vai ne? Katrs nākamais gadsimts iepriekšējā mākslu nolīdzina līdz ar zemi. Es gluži labi varu iztēloties, kā kāds paņem manu gleznu, noliek to uz grīdas un bradā tai pāri.” Dīvainā kārtā iznāk, ka apsargs ar savu atslēgas švīku piedalījies mākslas taisīšanā, tikai nav nobalansējis uz procesuālas mākslas un krimināli sodāmas darbības robežas. Tātad kaut kas tomēr atšķir Timuru Serebrikovu no krievu mūsdienu mākslinieka Aleksandra Brennera, kurš uz viena no Kazimira Maļēviča “Melnajiem kvadrātiem” uzzīmēja dolāra zīmi, mēģinot “iepolemizēt” par mākslu kā preci.

Otrs mākslas nepatikšanas cēlonis varētu būt saistīts ar nepatiku pret mākslinieku kā starpnieku, kurš bieži vien “piešķir ikdienišķām lietām citu nozīmi”, “neierastu skatu punktu” un tamlīdzīgi. Arī Vijas Celmiņas māksla nevis attēlo, bet drīzāk pievērš uzmanību - viļņiem ūdens klajā, zvaigznēm debesīs un zirnekļu tīkliem kā vispārināmām būvēm un struktūrām.

Diez vai Timuram Serebrikovam nepatīk naksnīgas zvaigžņotas debesis, un diez vai viņu nodarbina jautājumi, kāpēc tās ir tādas, kas ir autors, cik maksā un kāpēc te karājas. Iespējams, tikko apsarga galvā ieperinātos kāds jautājums, uz ko nav iespējama skaidra atbilde, viņš kļūtu ja ne par kaislīgu, tad vismaz ieinteresētu un iecietīgu mākslas skatītāju. Tad nu būtu jauki, ja jūlija beigās paredzētā tiesa piespriestu Serebrikovam kaut ko līdzīgu zinātkāres injekcijai.