Salaspils 2016

Rakstā aplūkota grāmata:

Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs, Rudīte Vīksne

Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941–1944

Izdevniecība Lauku Avīze, Rīga, 2016

Es nodzīvoju Strasbūrā vairāk nekā astoņus gadus ciešās attiecībās ar Strasbūras Universitāti. Divus vai trīs mācību gadus es pat strādāju universitātes humanitāro zinātņu bibliotēkā. Varbūt nepietiekami draudzējos ar citiem bibliotekāriem un nepietiekami lasīju par šīs pilsētas vēsturi, bet katrā ziņā biju ļoti pārsteigta, tieši pirms gada avīzē Le Monde izlasot, ka pilsētā gadu desmitiem klīdušas baumas par universitātes Anatomijas institūtā joprojām glabātajiem preparātiem, ko 20. gadsimta 40. gados izgatavojis noziegumos pret cilvēci apsūdzētais Augusts Hirts. Otrā pasaules kara laikā nacistiskās Vācijas pārņemto universitāti pārdēvēja par Reiha universitāti un Anatomijas fakultāti vadīja profesors Hirts, kurš mēģināja īstenot vērienīgu “zemcilvēku” anatomijas projektu. Šajā projektā no Aušvicas-Birkenavas nometnes caur Nacveileres-Štruthofas nometni institūta vajadzībām tika piegādāti 86 ebreji, lai institūts varētu iegūt to skeletus. Pēc Hirta ieskata, tā kā ebreji kā rase tuvākajā laikā būs pilnībā iznīcināti, būtu vērtīgi to pārstāvju atliekas saglabāt pētnieciskiem mērķiem nākamajām paaudzēm.

Strasbūras Universitāte baumas par preparātu glabāšanu (kuras 2015. gadā bija apcerētas arī populārzinātniskā grāmatā par nacistisko medicīnu) enerģiski noliedza. Taču jūlija sākumā kāds jauns cilvēks – pēc profesijas ārsts, pēc aicinājuma vēsturnieks – izkaroja atļauju pārmeklēt Medicīnas fakultātes ēkas un arhīvus. Tieslietu medicīnas institūtā, kurā, kā šķiet, kopš kara beigām neviens nebija pārlūkojis plauktus, viņš atrada vairākus audu un ķermeņa daļu paraugus. Tie bija gāzes kamerās nogalināto un Hirta vajadzībām piegādāto ebreju ķermeņu audi. Šobrīd vairs neizzināmu, bet visdrīzāk triviālu iemeslu dēļ 1946.–1947. gadā tiesu medicīnas eksperti, kas bija izmeklējuši kara laika noziegumus, pēc izmeklēšanas beigām atrastās liecības bija nevis nodevuši apglabāšanai, bet gan paturējuši nelielā fakultātes arhīva telpā ar zīmīgu nosaukumu “Muzejs”. Atradumam sekoja universitātes paskaidrojumi, pilsētas mēra komentāri un apgalvojumi, ka universitāte un pati Strasbūra netiekot galā ar savu sarežģīto pagātni. Lielākā daļa pilsētas iedzīvotāju tikai šo satraukumu laikā pirmoreiz uzzināja, ka Menahems Tafels, kura vārdā nosaukta viena no pilsētas kanāla piekrastēm, bijis poļu izcelsmes ebrejs, pirmais identificētais skeletu projekta upuris, kā arī to, ka tikai vairāk nekā 60 gadus pēc kara beigām pie attiecīgo fakultāšu sienām piestiprinātas piemiņas plāksnes nacistiskās zinātnes upuriem. Turklāt šo plākšņu piestiprinātāji un atceres dienu rīkotāji liecināja, ka savā darbā nemitīgi saskaroties ar nesaprotamu pretestību un nevēlēšanos sadarboties.

Tolaik – pirms gada – es šim stāstam aizrautīgi sekoju līdzi gan tāpēc, ka Strasbūra bija arī “mana pilsēta”, gan vēl jo vairāk tāpēc, ka šī stāsta pamatelementu karte, manuprāt, bija tāda pati kā daudzos līdzīgos stāstos par nepārejošo pagājušo gadsimtu: vēsturisko patiesību parasti nemeklē valsts vai oficiālie orgāni, to lielākoties dara ierindas pilsoņi, kurus šajā darbā virza personīgas kaislības (saasināta zinātkāre, nemiers, dusmas); baumas var izrādīties pamatotas vai nepamatotas, bet baumu klīšanai ir arī dziļāki – mentāli, kulturāli, sociāli vai politiski – iemesli, kuros vērts iedziļināties; stāstu vai patiesību nomaiņas brīdī vismelīgākais parasti izrādās tieši tas, kas iepriekšējā stāsta vai patiesības nesējiem bija šķitis pašsaprotamākais (fraglos, kā saka vācieši); visbeidzot, iemesli, kāpēc vairums cilvēku nevēlas sistemātiski iedziļināties pagātnes notikumos (it sevišķi, ja tie ir baismīgi) un ierādīt savā dzīvē vietu šo notikumu komemorācijai, bieži ir nevis kādas bezsirdīgas valdošās ideoloģijas noteikti, bet pavisam parasti – tādi kā aizņemtība, līdzekļu trūkums vai slinkums.