Akela nespēs nomedīt briedi

Kā turpmāko likteni ietekmē tas, ka esi mācījies pie Georgija Tovstonogova – režisora, kurš Ļeņingradas Lielo drāmas teātri padarījis par leģendu?

Tovstonogova LDT ir teātris, kurā ideoloģija kļuva par mītu, bet mazā cilvēka rūpes kļuva par vispasaules mēroga sabiedriskām problēmām. Tovstonogovs vadīja teātri simboliskā laika posmā – no 1956. līdz 1989. gadam, sākot ar poststaļinismu un beidzot ar pilnīgu Padomju Savienības sabrukumu, kas notika dažus gadus pēc Tovstonogova aiziešanas. Padomju teātrī Tovstonogovs bija lielā stila un formas režisors. Viņa skolnieks Ļevs Erenburgs piedzima Staļina nāves gadā nomaļā Sibīrijas strādnieku pilsētā un līdz 80. gadu sākumam apvienoja mācības un darbu, bieži pārceļodams no vienas Sibīrijas pilsētas uz citu. 1982. gads, kad viņš nonāca Ļeņingradā, arī bija simbolisks: vecajai PSKP sirmgalvju varai tuvojās gals. Erenburgs iestājās Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kino institūtā (ЛГИТМиК), mācījās pie tobrīd slavenākā padomju režisora Tovstonogova un pabeidza institūtu ar izcilību 1987. gadā, kad pārmaiņas jau bija kļuvušas par īstenību.

90. gadu beigās Ļevs Erenburgs kopā ar studentiem nodibināja pats savu teātri – gandrīz viss kurss bija palicis kopā ar Erenburgu. Studentu grupas principi pārtapa par Nelielā drāmas teātra dzīves noteikumiem: visi pazina cits citu gadiem ilgi, palīdzēja teātra un ikdienas lietās. Erenburga teātra trupa dzīvo vienkārši, gandrīz kā komūna, visu dara kopā. Un šim dzīvesveidam toni uzdod Meistars. Viņiem svarīgākais ir arods, skatuve, izrāde. Jaunā laikmeta sākumā Erenburgam bija izdevies uzsākt arī jaunas teātra un dzīves vērtību sistēmas izveidi, kā arī saglabāt uzticību šiem principiem laikā, kad sabiedrības masas lielākoties bija nodarbinātas ar personīgās labklājības celšanu. Erenburga teātri, pretstatā leģendārā LDT vērienam, sauc Nelielais drāmas teātris, un tajā spēlē izrādes, kurās mazajam cilvēkam piemīt lielas jūtas un pārbagātas emocijas: ja mīlestība, tad līdz kapa malai, ja uzticība, tad uz mūžu.

Žana Anuija “Orķestris” bija izrāde, kas palīdzēja NDT nostāties uz kājām. Pēc izrādes “Uz Madridi, uz Madridi!” teātrim parādījās pastāvīgie skatītāji, kuriem iepatikās “teatrālie “amerikāņu kalniņi”, kas triju stundu garumā griež nebeidzamas “nāves cilpas”. Tik tikko skatītājs sāk just līdzi izrādes varoņiem un beidzot ir nopietni gatavs tos pažēlot, darbība apmet kārtējo ieplānoto salto un visa “nopietnība” izvēršas par farsu. Un otrādi – skatītājs gaida joku, bet joks pārtop par drāmu” (Петербургский театральный журнал). “Orķestra” viesizrāde Maskavā 2000. gadu sākumā bija arī pirmā Nelielā drāmas teātra izrāde, kuru man gadījās apmeklēt; jāatzīst, Maskavā tāda teātra nebija. Tas bija teātris, kurā klaunāde izvērtās par traģēdiju, bet izjustas ainas tūdaļ pārtapa par nežēlīgu joku. Izrāde šokēja ar to, cik viegli pārgāja no viena stāvokļa citā, kā arī ar īpašu skanējumu, kad necenšas slēpt nedz histēriskas balss notis, nedz atklāti mākslotus čukstus. Pēc tam bija Marinas Golubas izcilā loma Maskavas mākslinieciskā teātra (МХТ) “Vasā Žeļeznovā”, kur tvaikoņu kompānijas īpašniece Vasa bija attēlota kā pārlieku strauja, karstasinīga sieviete, nevis ierastā vēsā aprēķinātāja. Bet Majakovska teātra aktrise Poļina Lazareva pie Erenburga nospēlēja Larisu Ogudalovu – līgavu bez pūra – kā jaunu sievieti, kas atklājusi jutekliskumu un kaislības un nekad vairs no šī atraduma neatteiksies.

Erenburgs izrādes iestudē samērā reti, atstājot laiku pedagoga darbam. Taču viņa materiāla izvēle ir kā ilgstoša, nebeidzama diskusija ar Tovstonogovu: Čehovs, Gorkijs, Dostojevskis. Ar to atšķirību, ka Ļevs Erenburgs, runādams par cilvēku, izvēlas nevis pacilātu toni, kas kalpo augstākiem ideāliem, bet gandrīz vai sadzīvisku konfliktu un kaislību līmeni, aizķerdams aktieru un skatītāju domas un emocijas un vērpdams elektrizētu līdzpārdzīvojuma spirāli starp skatuvi un skatītāju zāli.

Jevgeņija Šermeņova

Rīgas Laiks: Kāpēc jums nepatīk Dostojevskis?

Ļevs Erenburgs: Nu, teiksim tā... man nepatīk, ka tas viss nav taisnība.

RL: Kas tieši?

Erenburgs: Viss!

RL: Tā nemēdz būt. Tad taisnība vairs ne ar ko neatšķiras no netaisnības.

Erenburgs: Protams, nemēdz, jūs pareizi sakāt, taču es mēģinu pateikt, ka es pievienotos Uspenskim. Man liekas, Uspenskis par Dostojevski ir sacījis, ka viņam tajā spraugā starp divām durvīm samačkāts tik daudz šausmu. Vai varbūt jaucu – bet kāds no narodņikiem to ir teicis. Un man patiešām šķiet, ka tā ir. Un, otrkārt, mani neaizķer. Vai arī aizķer kaut kā ļoti pastarpināti. Čehovā, teiksim, mani aizķer viss. Personiski, sajūtami aizķer. Es saprotu, ka Čehova dzīves dramatisma izjūta vai dzīves traģiskuma izjūta ir radniecīga manējai. Es jūtu līdzīgi.

RL: Jūs par sevi esat augstās domās.

Erenburgs: Nē, es taču tagad nerunāju par talanta mērogu. Tai ziņā mēs, protams, nesacenšamies. Es esmu velnišķīgi pieticīgs.

RL: Tieši velnišķīgi. (Smejas.)

Erenburgs: Jā. Bet var taču mentāli saskanēt ar cilvēku. Iznesot aiz iekavām talantu... un pat domātspēju. Var saskanēt ar cilvēku sajūtu līmenī. Dzīves izjūtā. Lūk, mums saskan. Lai nu viņš neņem ļaunā.

RL: Sakiet, lūdzu, kā jūs šo pasaules izjūtu raksturotu? – “Uz Maskavu, uz Maskavu...” Vai, teiksim: “Kungi, garlaicīgi.” Kādā ziņā jums saskan? Jūs pieminējāt dzīves traģiskuma izjūtu...

Erenburgs: Un dzīves dramatismā. Es saprotu, ka, to atšifrējot, var izklausīties muļķīgi, tomēr pamēģināšu. Piemēram, runājot par “Ķiršu dārzu”: lūk, sadragātā Raņevska ieradās pie saviem vienīgajiem mīļajiem tuviniekiem, visus iedzina postā mīlestības dēļ un aizbrauca, lai pati aizietu bojā. Un viss ir taisnība. Bez morāla vērtējuma; tā ar cilvēku mēdz gadīties.

RL: Jā, tiešām. Taču vienīgais secinājums, ko es no tā varu izdarīt: “dzīvē tā gadās”.

Erenburgs: Vai tad jūs uzskatāt, ka pēc daiļdarba izlasīšanas vai noskatīšanās noteikti jāizdara kaut kāds secinājums?

RL: Nē, nav obligāti.

Erenburgs: Es saprotu, ka rodas problēma. Izlasīšanas vai noskatīšanās rezultātā. Problēma – tātad nepārvarama pretruna. Taču šīs nepārvaramās pretrunas kvalitāte katru reizi ir cita. Tas pats mans mīļais Čehovs... Ņemsim stāstu “Gribas gulēt”: vienā svaru kausā ir visi tā saucamie civilizācijas sasniegumi – cilvēciskie, kristīgie. Galvenā varone ir maza meitene – nu, kā zināms, kristīgajā simbolikā bērni ir tāds eņģelisks atribūts. Viņa, meitene, nākamā māte, ir ielikta mātišķības situācijā, jo viņa midzina bērnu. Un rodas viens no pirmatnējiem instinktiem: nāk miegs. Bērns neļauj viņai gulēt. Un viņa šā instinkta ietekmē nogalina bērnu, kurš viņai uzticēts. Nu lūk, tāds kā kontrapunkts: kā vērti ir civilizācijas iekarojumi salīdzinājumā ar pirmatnējiem instinktiem? Protams, es vienkāršoju.

RL: Sakiet, lūdzu, ja jūs zināt, ka jums ar Čehovu saskan pasaules izjūta, tātad jūs iestudējat izrādes par to, kas jums ir zināms...

Erenburgs: Protams. Protams.

RL: Tātad, iestudējot izrādi, jūs jau mērķtiecīgi ejat noteiktā virzienā.

Erenburgs: Nu, vārds “mērķtiecīgi” te nav precīzs. Jo tas jau ir izjūtu līmenis. Sakot, ka es to daru mērķtiecīgi, es tūlīt parādos tāds ieplānots un ieprogrammēts. Bet tā nav. Es ņemu kaut kādu situāciju un sāku to šķetināt vaļā. Un šķetinu no tā skatpunkta, kas uz mani iedarbojas caur izjūtām. Kas mani interesē.