Bezdibeņi visās pusēs

Savu sarunbiedru es pirmoreiz satiku ļoti dīvainā situācijā: Lēvenas Universitātes Filozofijas institūtā es klausījos viņa lekciju par Edgaru Alanu Po un Martinu Heidegeru, precīzāk, par viņu noslēpuma izpratni, un, to klausoties, manī brieda neapmierinātība gan ar Heidegeru, gan ar šveiciešu profesora nopietnību, kādu lektors piešķīra šamaņsaukām līdzīgiem, nekādā veidā nepaskaidrotiem Heidegera spriedumiem par noslēpumu, un lekcijas beigās šī mana nereflektētā nesavaldība izlauzās asā un skaļā vārdu apmaiņā par to, kāpēc heidegeriskā šamaņošana būtu jāuzskata par filozofiju. Pēc šīs saķeršanās vairāki antīkās filozofijas pasniedzēji mani mierināja, ka, neskatoties uz profesora autoritāti, viņa ietekme nesniedzas ārpus viņa vadītās institūta nodaļas. Pāris dienas pēc šī incidenta mēs nejauši satikāmies institūta pagalmā un devāmies dzert kafiju, un pa to laiku Rūdolfs Bernets (1946), viena no lielākajām fenomenoloģijas un Huserla pētniecības autoritātēm pasaulē, ilggadējs Huserla arhīva direktors un daudzu viņa tekstu izdevējs, man mierīgi, labvēlīgi un draudzīgi izklāstīja savu izpratni par to, kādā mērā Heidegera uzdotie jautājumi izriet no filozofijas vēsturē pirms viņa uzdotajiem jautājumiem, kā arī savus apsvērumus, kāpēc Huserls viņam šķiet interesantāks un svarīgāks nekā Heidegers. Un šis nav stāsts par matu skaldīšanu filozofijā vai pieredzējuša cilvēka skaidrojuma lēnprātību, bet par cilvēcību un atvērtību sarunai. Pateicoties šai sarunai pie kafijas, manos nākamajos piecos Lēvenas gados man gan jauši, gan nejauši bija pieejams zinošs un līdzsvarots sarunbiedrs, taču tad man neienāca prātā, ka ar viņu varētu notikt arī uz publicēšanu orientēta saruna. Tobrīd jau ilgāku laiku viņa interešu centrā bija tieksmes jeb dziņas (drive, Trieb) jēdziena filozofiskās peripetijas pēdējos gadsimtos, kas viņam ļāva jaunā gaismā palūkoties gan uz psihoanalīzi, ar kuru viņš nodarbojies arī kā praktizējošs psihoanalītiķis, gan uz tās attiecībām ar filozofiju. Šo pētījumu un pārdomu rezultātā tapusī 2013. gadā izdotā grāmata “Force–Pulsion–Désir. Une autre philosophie de la psychanalyse” (“Spēks, dziņa, kāre: cita psihoanalīzes filozofija”) ir fundamentāls mēģinājums izsekot psihoanalīzes skartās problemātikas filozofiskajām saknēm, kas ietiecas daudz tālāk un dziļāk nekā psihoanalītiķu lasīto filozofu teksti.

Mūsu saruna notika Rīgā, kur Rūdolfs Bernets bija ieradies pēc vietējo Huserla un fenomenoloģijas aizrauto pētnieku aicinājuma.

^{A. R.}

Rīgas Laiks: Vai jūs esat filozofs?

Rūdolfs Bernets: Jā.

RL: Kā jūs nonācāt pie atziņas, ka esat filozofs?

Bernets: Tas man prasīja vairāk laika nekā filozofijas studijas. Cilvēks reizēm pievēršas filozofijai nepareizo iemeslu dēļ, un tad paiet zināms laiks, pirms rodas skaidrība, kas īsti ir filozofija un ka filozofija varbūt nemaz neatbild uz tiem jautājumiem, kas viņam likuši pievērsties filozofijai, – ka filozofija uzdod interesantākus jautājumus... Bet tas ir arī identifikācijas process. Tu ar kaut ko nodarbojies un piepeši sāc domāt par to, vai tas ir tas, ko tu tiešām vēlies darīt... Es kļuvu par filozofu, kad sapratu, ka man ar to patīk nodarboties vairāk par visu citu un ka varbūt nekas cits man arī neizdotos labāk kā tieši šis darbs.

RL: Kādā vecumā tas notika?

Bernets: Nezinu, tas ir tāds lēns nobriešanas process. Tas saistīts ar atbrīvošanos – ar brīvību no rēķināšanās ar to, ko citi cilvēki no tevis gaida vai ko citi domā par to, ko tu dari...

RL: Kāds, man šķiet, vācietis reiz izteicās par vienu akadēmisku saietu, ka tajā esot daudz filozofijas profesoru, bet neviena filozofa. Vai profesora amats ir šķērslis kļūšanai par filozofu?

Bernets: Nē, būtu pretenciozi tā apgalvot, un tā būtu koķetērija. Man liekas, ka tas palīdz, jo filozofijas profesors satiek citus filozofus, bet galvenais – studentus. Zināma daļa no akadēmiskās dzīves tiešām ir šķērslis, bet, no otras puses, akadēmiskā dzīve dod iespēju veltīt vairāk stundu dienā tieši filozofijai.

RL: Vai jūs esat filozofs tikai tad, kad nodarbojaties ar filozofiju?

Bernets: Protams, ne. Jāpaiet zināmam laikam, pirms tas, ko tu dari intelektuāli, tā īsti iesūcas tavā paša dzīvē. Un tas dzīvi padara nevis vieglāku, bet gan grūtāku.

RL: Kāpēc grūtāku?

Bernets: Tāpēc, ka vispārpieņemtās normas un uzskati, sabiedrībā akceptētie uzvedības noteikumi, pēc kā cilvēks normāli vadās savā ikdienas dzīvē, zaudē savu pašsaprotamību – maigi izsakoties. Vispārpieņemtais tev kļūst mazāk saistošs; tev lielākā mērā jātiek galā pašam.

RL: Ja jums vajadzētu paskaidrot desmitgadīgam bērnam – ar ko filozofi nodarbojas?

Bernets: (Pauze.) Viņi apsēžas, atbrīvojas, mēģina iztukšot savu prātu un tad jautā sev: “Ko es šodien darītu, ja man nebūtu jādara nekas cits? Vai man patīk tur, kur es atrodos? Vai es priecājos, ka esmu piedzimis? Kāpēc es šeit esmu? Ko es gribu savā dzīvē paveikt?” Viņi uzdod sev šāda tipa jautājumus.

RL: Bet šie nav nejauši izvēlēti piemēri – tie ir reāli jautājumi, par kuriem jūs esat domājis?

Bernets: Jā. Ne visi jautājumi ir tik radikāli, bet visi filozofiski jautājumi kaut kādā mērā pieskaras arī šiem radikālajiem – tā es domāju.

RL: Jūsu minētajiem jautājumiem kopīgs ir tas, ka tie pievēršas pašam faktam, ka jūs vispār šeit atrodaties.

Bernets: Jā.

RL: Kad cilvēks sāk domāt par tādām lietām, vai pastāv atpakaļceļš pie dzīves, kurā tādiem jautājumiem nav nozīmes?

Bernets: Nē... nē.

RL: Tātad tas ir vienvirziena ceļš?

Bernets: Vienvirziena. Tas ir ceļš, kādā kļūst par filozofu. Ceļš, kādā kļūst par filozofu, ir saprast, ka atpakaļceļa nav un nav arī ne mazākās vēlēšanās tādu atrast. Tu pat nevari iedomāties, kā vispār varētu būt kaut kāds atpakaļceļš.

RL: Tas neizklausās pārāk... pievilcīgi.

Bernets: Vai, nē!

RL: Ja es kaut kur aizeju, tad pēc tam ar prieku no turienes atgriežos. Bet, izejot no drošās nedomāšanas teritorijas un nonākot dzīvē, kas sastāv no jautājumiem, cilvēks zaudē iespēju laimīgi dzīvot nedomājot. Tā vietā viņš iegūst mokošus jautājumus, kas iespiežas prātā un padara dzīvi grūtu... Kurš cilvēks pie pilna prāta kaut ko tādu izvēlētos?

Bernets: Vai jūs man to sakāt?

RL: Protams. (Abi smejas.)

Bernets: Manā dzīvē, iespējams, bijuši brīži, kad es to būtu formulējis tā, kā jūs tikko pateicāt. Taču šajā momentā un šajā vecumā es tā tiešām nejūtos. Man nav tādas sajūtas, ka es būtu ko zaudējis. Man nav tādas sajūtas, ka, kļūstot par filozofu, es būtu sev ko atņēmis. Drīzāk jau otrādi. Es patiešām domāju, ka filozofija ir ceļš uz laimi, kā to uzskatīja senie domātāji. Un uzskatu, ka es kā filozofijas pasniedzējs izdaru saviem studentiem pakalpojumu, palīdzot viņiem iemācīties domāt.

RL: Prātā nāk kāds mans labs draugs un skolotājs. Kad es viņu tincināju, kāpēc viņš sevi sauc par filozofu, viņš atbildēja, ka tas viņam dod papildu brīvību, jo neiekļaujas nevienā lomā, kas tiek no cilvēka gaidītas. Vai tas izklausās līdzīgi tam, kā...

Bernets: Filozofa sociālā loma man personīgi ir mazāk svarīga nekā tā iekšējā brīvība, kādu cilvēkam sniedz filozofiska domāšana. Kļūt par filozofu nozīmē nonākt stāvoklī, kurā tu spēj uztvert. Spinoza saka, ka patiess spēks ir spēja tikt iespaidotam, un, jo lielāka ir tava spēja tikt iespaidotam, jo bagātāka ir tava dzīve. Es to attiecinātu uz spēju atvērt savu prātu jautājumiem.

RL: Kurš no lasītajiem filozofiem jums licies visproblemātiskākais – ar kuru jums nācies visvairāk cīkstēties?

Bernets: Laika gaitā tas ir mainījies... no filozofiem, kuri ir ārkārtīgi problemātiski, kā Nīče, līdz filozofiem, kuri sākumā savā ziņā vispār nesagādā nekādas grūtības. Patlaban es teiktu, ka no filozofiem, kuru darbus es lasu, visvairāk no manis prasa Spinoza. Viņš ir ļoti, ļoti prasīgs intelektuālā ziņā, ļoti radikāls un tajā pašā laikā apbrīnojami cilvēcīgs, līdzcietīgs un bez mazākās augstprātības.

RL: Esmu saticis daudzus, kuri Nīči vispār neuzskata par filozofu. Kāpēc Nīči vajadzētu uztvert nopietni kā filozofu?

Bernets: Tāpēc, ka neviens cits filozofs viņa laikā ar tādu stūrgalvīgu konsekvenci neuzdeva šos fundamentālos jautājumus, kas attiecas ne tikai uz indivīda dzīvi, bet arī visas mūsu civilizācijas dzīvi kopumā. Nīčes radikālisms lielā mērā saistīts ar radikālismu, ar kādu viņš uzdod jautājumus par pašiem mūsu modernās kultūras pamatiem. Viņa kristietības kritika ir būtiski svarīga, jo tā ir ļoti smalki izstrādāta. Tā ir filozofija, kas mēģina aptvert pašu mūsu kultūras pamatu zudumu. Nīče bija pietiekami konsekvents, lai nedomātu, ka to, ko esam zaudējuši, var atgūt, vienkārši atkal kļūstot par grieķiem. Viņš nebija romantisks filozofs. Viņš tāds bija daudz mazākā mērā nekā Heidegers.

RL: No tā, ko es esmu lasījis no Nīčes, un tas nav pārāk daudz, man radusies sajūta, ka šis zudušais pamats zem kājām aizstāts ar absolūtu bezdibeni, kas pildīts ar neprātu. Mums ar draugu pirms pusgada bija norunāta tikšanās uz Nīčes takas Ezā, un vienošanās bija tāda, ka satikušies mēs apspriedīsim vienu no Nīčes pēdējiem tekstiem, “Kāpēc es esmu tik vieds”. Katra lappuse šajā darbā izstaro pilnīgu neprātu. Teksts ir visnotaļ sakarīgs, bet tajā jūtams kaut kāds neticams spēks, ar ko viņš sadūries bezdibenī, kurā viņš bija ieskatījies.

Bernets: Es nedomāju, ka filozofija liek zaudēt prātu, es tiešām tā neuzskatu. Nedomāju, ka Nīčes neprāta cēlonis bija viņa domāšana. Es domāju, ka kļūt par filozofu, sajust to, ko daži filozofi sauc par aicinājumu, nozīmē, ka tu jau dzīvo uz robežas, aiz kuras beidzas normāla dzīve. Daži no tās nokrīt un iegrimst neprātā, bet daži noturas uz neprāta robežas un pārvērš šo stāvokli mākslas darbos, filozofiskos darbos. Man šķiet, ka, tuvojoties mūža galam, Nīčem vairs nebija spēka radīt filozofiju, noturēties pretim bezdibenim; bet tas nav filozofijas bezdibenis, tas ir neprāta bezdibenis.

RL: Es biju tādās domās, ka tas ir bezdibenis, kas atvēries, viņam apšaubot pašus civilizācijas pamatus. Viņš jau agri savā dzīvē sajuta dionīsisko spēku, un tas kļuva arvien intensīvāks. Vai jūs to uzskatāt par tīro retoriku? Man liekas, ka tas apraksta reālu faktu.

Bernets: (Pauze.) Man nešķiet, ka filozofija un filozofisku jautājumu uzdošana kaut ko dezorganizē. Nīče ir arī viens no pirmajiem radikālajiem cilvēka ķermeņa filozofiem. Ja jūs esat bijis uz tās Nīčes takas Alpos – kad jūs nonākat galā, pašā augšā, tur ir uzraksts, kurā viņš apraksta ķermeniskās izjūtas, kādas viņam bija, kāpjot pa šo taku, un to, kā pašas labākās domas viņam rodas, kad ķermenis ir pamatīgi nodarbināts un viņš iet pa šo taku. Filozofa ķermenisko eksistenci, viņa sociālo dzīvi nebūt obligāti neskar vai nedezorganizē filozofiski jautājumi par dzīves jēgu un tā tālāk.