Cilvēka gars ir noslēgts

Agnese Irbe: Varbūt es varētu vispirms jums pajautāt, kā jums klājas un kā jūs jūtaties. Galu galā, iespēja cilvēkam kļūt par valsts prezidentu ir viena no daudziem miljoniem…
Egils Levits: (Pārtrauc.) No astoņiem miljardiem, kas dzīvo pasaulē, aptuveni 200 ir valstu galvas. Statistiskā varbūtība kļūt par prezidentu ir apmēram tikpat liela kā meteorīta iekrišanai šajā pils istabā, kurā mēs tagad sēžam. Proti, principā mēs ar to nerēķināmies, bet kādreiz tas notiek…
Irbe: Ā, tas ir pat aprēķināts... Sakiet, ko jūsos ir mainījusi kļūšana par prezidentu?
Levits: Manī pašā, manī kā personā tas neko nav mainījis. Es jūtu nepārtrauktību no bērnības cauri visai dzīvei līdz šim brīdim, kad mēs te runājam. Tā ir manas personas attīstība cauri laikam. Ir mainījusies vide, ir mainījušās prasības no apkārtējās vides. Kad biju students, no manis prasīja vienu; kad biju tiesnesis, kaut ko citu; kad esmu prezidents, vēl kaut ko citu. Ir jāsamēro iekšējā persona – kas vienmēr paliek viena un tā pati – ar to, kā šī persona proaktīvi rīkojas attiecīgajā situācijā un kā reaģē uz attiecīgo situāciju. Tas vienmēr ir radošs process, jo prasības visu laiku ir jaunas.
Irbe: Interesanti, ka jūs par to stāstāt kā par savu attīstību kopš bērnības – it kā jūsu dzīves naratīvā prezidenta laiks būtu tikai viens posms, kas varbūt ir, bet varbūt nemaz nav kulminācija.
Levits: Dzīve attīstās no punkta A līdz punktam C. Punkts A būtu piedzimšana, punkts C būtu nāve. Tagad esmu punktā B, kas atrodas kaut kur starp A un C. Tā ir tagadne, šodiena. Esmu jau pieveicis attālumu no A līdz B. Un tad vēl paliek no B līdz C. Punkts B vienmēr attālinās no A un virzās tuvāk C.
Irbe: Cerams, ka kaut kas vēl paliks.
Levits: Jā, cerams. Bet es apzinos dzīves principiālo ierobežotību.
Irbe: Vai jūs kaut kas pārsteidza? Kaut kas izrādījās citādi, nekā bijāt iedomājies?
Levits: To man vienmēr jautā. Un es arī godīgi atbildu, ka nekādu pārsteigumu man nav. Ir tikai dažas sīkas lietas, kas ir nepatīkamākas, nekā biju iedomājies. Tas, ka ir jāizsakās daudz uzmanīgāk un precīzāk nekā “normālam cilvēkam”. Tas vajadzīgs, lai kādam būtu grūtāk apzināti sagrozīt vai “pārprast” teikto. Arī pastāvīgā apsardzes klātbūtne…
Irbe: Nepatīkami?
Levits: Katram amatam ir savas negatīvās puses.
Irbe: Vienā no savām pirmajām uzrunām jūs sacījāt, ka jūsu kā prezidenta mērķis būs skaidrot kopīgā labuma ideju Latvijas iedzīvotājiem. Vai jūs varētu izvērst šo jēdzienu? Jēdziena pirmsākumi atrodami Platonā, bet Latvijas iedzīvotājiem tas tiešām varētu būt neskaidrs.
Levits: Ar kopīgo labumu es domāju kopīgo labumu modernajā valsts teorijā. Tādā, kādu to aprakstījis Žans Žaks Ruso. Kopīgais labums ir priekšstats par to, kas sabiedrībai un katram tās loceklim nāk par labu. Ja daudzi cilvēki dzīvo kopā ierobežotā telpā, kas šajā gadījumā ir valsts, bet varētu būt arī Eiropa vai pat visa pasaule, tad kopīgais labums norāda uz veidu, kā visi var cits ar citu civilizēti sadzīvot. Ideālajā priekšstatā ir tā: mēs katrs mēģinām īstenot savas intereses, un tās pirmām kārtām ir personīgās intereses…
Irbe: (Pārtrauc.) Savtīgās intereses.
Levits: Jā, savtīgās intereses – tās, kas vērstas uz katra personīgo labumu, to, ko viņš uzskata par labu. Bet, ja ikviens darītu tikai to, kas apmierina viņa intereses, viņš ļoti ātri nonāktu pretrunā ar citu cilvēku savtīgajām interesēm. Tas novestu pie konflikta, pie nepārtrauktas sadursmes ar citiem, un tad tā vietā, lai varētu mierīgi īstenot savas intereses, mums būtu jārisina šis konflikts. Kopīgais labums nozīmē, ka mēs daļu no savas enerģijas, no sava 16 stundas garā nomoda laika veltām kopīgam labumam – tam, kas visiem ir izdevīgi. Un, ja reiz tas visiem ir izdevīgi, tad beigu beigās katrs indivīds, sniegdams savu devumu kopīgam labumam, savu ieguldīto saņem arī atpakaļ. Mēs strādājam sabiedrībai, kopīgam labumam, lai šī sabiedrība būtu tāda, kurā…
Irbe: (Pārtrauc.) …kurā mēs varētu īstenot savas savtīgās intereses.
Levits: Tieši tā. Tātad īstenot savas savtīgās intereses nevis tiešā veidā, bet aplinkus, caur kopīgo labumu. Tāds ir šis modelis.
Irbe: Tāds ir šis apgaismības laika, Džona Loka un Žana Žaka Ruso aprakstītais modelis, kurš sabiedriskā līguma teoriju pieņem kā patiesu. Bet ziniet, gatavojoties šai sarunai, es pārlasīju Loka “Otro traktātu par valdību”, un man bija zināms pārsteigums, ka es laikam nemaz nevaru sevi saukt par politisko liberāli. Jo ir virkne lietu šajā modelī, kurām es neticu. Pirmkārt, šajā modelī ir paredzētas tikai divas vienības: vienā pusē ir savtīgais indivīds, un otrā pusē ir valsts, milzīgs veidojums. Pa vidu nav itin nekādu mazāku vienību. Taču dzīvē šādu atomizētu savtīgu indivīdu, par laimi, būtu diezgan grūti atrast. Cilvēks jau vienmēr ir daļa no citiem veidojumiem – no ģimenes, no dzimtas, no dažādām savienībām… Vai jūs saskatāt šeit problēmu?
Levits: Modelis, kuru es sākumā iezīmēju, ir ļoti vienkāršots. Ja to apskatītu lielākā tuvinājumā, tad redzētu, ka tas ir diferencēts. Tu pareizi norādi, ka savtīgums lielākā pietuvinājumā ieslēgtu arī citus – tuvākos, piederīgos, savu grupu. Un kopīgais labums arī netiek sadalīts vienmērīgi visiem. Tā ir viena no lielākajām filozofijas un politikas problēmām. Taču cilvēks kā sociāla būtne ir “notiesāts” – tas gan nav labs vārds – uz sadarbību, viņam ir jāsadarbojas, lai visiem un arī pašam būtu labāk. Piemēram, mēs visi maksājam nodokļus, lai tiktu uzturēti ceļi. Mēs nevarētu salikt šos ceļus pa maziem gabaliņiem katrs individuāli. Tas ir kopīgais labums, bet no šī kopīgā labuma ne visi dabū vienādi. Tas ir jautājums par taisnīgumu. Nav jādabū vienādi, bet ir jādabū taisnīgi, un vienādi ne obligāti ir taisnīgi.
Irbe: Kā jūs saprotat taisnīgi? Proporcionāli vajadzībām?
Levits: Nē, ne vajadzībām… Bet taisnīgumu tagad neapskatīsim, tas ir atsevišķs jautājums. Atgriežoties pie pirmā jautājuma: es iezīmēju vispārīgu modeli, kuru var un arī vajag izstrādāt sīkākā sazarojumā. Tur mēs parasti arī paliekam, un mūsu diskusijas sabiedrībā parasti notiek tikai kaut kādā atsevišķā šī modeļa sazarojumā. Parasti mēs neredzam to lielo koku, bet tikai to zaru, uz kura sēžam. Tāpēc varbūt ir svarīgi nedaudz atkāpties atpakaļ, lai saredzētu, ka apskatītais jautājums ir daļa no lielāka jautājuma un lielais jautājums ir daļa no vēl lielāka jautājuma. Tā mēs varam labāk iezīmēt mūsu vietu pasaulē.
Irbe: Bet, atgriežoties vēlreiz pie Ruso modeļa… Tātad mēs, piekrītot šim sabiedriskajam līgumam, it kā esam vienojušies, ka mēs katram pieaugušam cilvēkam brīvi ļausim īstenot viņa savtīgās intereses, tās nekritizējot un tajās neiejaucoties, bet…
Levits: (Pārtrauc.) Nevis nekritizējot un neiejaucoties, bet gan iejaucoties un arī kritizējot.
Irbe: Bet, ja mēs iejaucamies un kritizējam, tad mēs to darām, balstoties uz ko?
Levits: Balstoties uz kopīgo labumu! Mēs kritizējam individuālās savtīgās intereses no kopīgā labuma pozīcijām. Mēs nostājamies kopīgā labuma pozīcijā un sakām: mēs atzīstam tavas savtīgās intereses, bet tikai tādā gadījumā, ja tu nerīkojies pretēji kopīgam labumam.