Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Rihards Plešanovs: Klau, Madara, tu mums esi uztaisījusi vakariņas. Kas tas ir?
Madara Gruntmane: Ņemot vērā visu mūsu iepriekšējo nedēļu – kā mēs esam dzīvojuši kopā –, es domāju, ka šie salāti ir pelnījuši nosaukumu “Cita līmeņa salāti”. Bet tu man varētu pastāstīt, ko jūt tavas garšas kārpiņas, kādas notis? Re? Mi? Fa diēzs? Un vispār – kurā tonalitātē šie salāti ir?
Plešanovs: Man mutē ir tuncis ar lapu, un tas ir kaut kas, es teikšu, ar maziem bemoliem: tas ir fa mažors, bet gaišs, ļoti gaišs. Bet es tagad eju tālāk, jau skatos, ka te viss kaut kas cits ir.
Roberts Flaics: Ir daudz garšu vienā šķīvī. Un daudz virzienu.
Plešanovs: Lūdzu, pastāsti, kas par mērcīti ir šeit?
Gruntmane: Tas, kā man pietrūkst šai mērcītei un kā es parasti mājās taisu, – es lieku klāt vēl sezama eļļu, bet grauzdētu. Bet šeit ir pavisam vienkārši – olīveļļa, citrons, medus un sojas mērce. To balansu jau uz garšu, uz čuteni.
Flaics: Un ir kaut kāda nozīme tam, ka olas ir maz novārītas?
Gruntmane: Jā, tam ir ļoti liela nozīme. Man negaršo cieti vārītas olas.
Flaics: Ā, tas ir personīgu iemeslu dēļ.
Gruntmane: Jā, tās ir personīgās attiecības ar olu.
Plešanovs: Tagad tā, ko darīt ar maizi?
Gruntmane: Viņu vienkārši ņem un mērcē tajā zostītē. Redzi, šitā pašmakarē, pašņikarē, un viņa sasūcas ar to salātu dvēseli. Nujā, mēs te daudz par dvēselēm beidzamajā laikā runājam.
Plešanovs: Mmmm… gribas klusēt.
Gruntmane: Tā jādara, kad ēd. Es atceros, bērnudārzā un mājās man nekad neļāva runāt ēšanas laikā, varēja arī atrauties pa muti. Tieši fiziski, kad tu runā, kamēr ēd. Bet tas bija 80. gadu sākumā.
Plešanovs: Kā, Robert, tev ir bijis – šīs attiecības bērnībā ar runāšanu un ēšanu?
Flaics: Man nav īstenībā specifisku atmiņu par to.
Gruntmane: Jo tev nebija ko ēst.
Flaics: Bet protams. Man nebija ko ēst, man nebija ko teikt. No bērnības vienīgās atmiņas par ēdienu ir par to, ko es ēdu vecmammas mājās – portugāļu lietas. Bet citādi ēdiens bija ļoti ātrs un funkcionāls.
Gruntmane: Tad jau tev šī konkrētā recepte ir diezgan radniecīga tām portugāļu lietām.
Flaics: Jā, mēs diezgan bieži ar vecmāmiņu ēdām tunci ar olām un turku zirņiem. Un kā jums ir ar ēdienu, kur ir daudz sastāvdaļu vienā šķīvī? Vai jūs gribat visu kopā ēst vai it kā gaidāt kaut ko? Vai savas mīļākās sastāvdaļas rezervējat pašām beigām?
Gruntmane: Pašās beigās noteikti ir mīļākā sastāvdaļa, bet šeit es ieliku deviņas sastāvdaļas, un zini, kāpēc? Tāpēc, ka mūsu jaunais darbs, ko mēs taisām, sastāv no deviņām daļām. Un tad man likās, ka mēs varam taisīt tādu spēli un domāt, vai biešu lapas atbilst trešajai daļai vai ne. Labi, joks, bet man liekas, ka tas darbs, ko mēs radām, ļoti atbilst arī krāsām un šķīvja kopumam kaut kādā metaforiskā veidā. Īstenībā visai mūsu nedēļai.
Plešanovs: Es domāju, šis tavs, Madara, gatavotais ēdiens ir… Es ceru; nē, nevis es ceru, bet esmu pārliecināts, ka tas ir kaut kas tāds, ko mēs esam uztaisījuši šajās dienās kopā arī mākslā.
Gruntmane: Jā, es pat negribu cerēt. Zini, kam es ticu? Ka tajā brīdī, kad tu dari visu no sirds un ar maksimālu 110% atdevi, kā mēs to darījām, pozitīvs rezultāts ir diezgan garantēts.
Plešanovs: Es domāju to tādā izteiksmē, nevis ka kāds teiks, ka tas bija labi vai slikti – šāda veida izrādēs un piegājienos ir risks, ka kādam arī nepatiks –, bet lai mēs būtu sasnieguši priekš sevis to latiņu un to, uz ko mēs gājām.
Gruntmane: Es redzēju jūs, un gan jau jūs redzējāt arī mani, un mēs bijām pilnībā iekšā tajā kā kaut kādā citā reliģijā, ko mēs veidojām. Neveiksmes jau vienmēr ir iespējamas – tehniskas un tamlīdzīgi. Bet man noteikti nebūs sirdsapziņas pārmetumu, ka mēs būsim piegājuši nerūpīgi kādai detaļai.
Flaics: Jā, mēs esam bijuši šajā nedēļā ar šo nāves tēmu, un, domājot visu laiku par to – protams, mēs domājam diezgan labā humorā vienmēr –, tas kaut kā rada sajūtu, ka mums jārūpējas un jādomā diezgan dziļi, jo tā ir smaga tēma.
Gruntmane: Tāpēc mēs tik daudz smejamies? Un ar katru dienu arvien vairāk. Pietiek tikai pirkstu parādīt, un jau nāk smiekli.
Flaics: Es neesmu tik daudz smējies ļoti ilgi, īpaši Latvijā. Protams, kad esmu ar ģimeni Floridā, mēs smejamies visu laiku. Ļoti, ļoti. Es esmu ģimenē, kur cilvēki smejas ļoti skaļi visu laiku, un es jutos ļoti ērti. Bet nu šeit – Eiropā, Helsinkos, Rīgā – nav tik daudzu, kas smejas tik daudz, kā mēs esam smējušies.
Gruntmane: Diezgan skaļi, jāsaka.
Flaics: Arī. Un tas man ļoti patīk, es jūtos kā mājās.
Plešanovs: Katrā ziņā, man liekas, ir interesanti pētīt, kā tavs ķermenis reaģē uz šo tēmu. Respektīvi, cilājot un apmainoties ar saviem stāstiem, tie smiekli ir enerģija, kas tevī sakustas iekšā. Un man ir ļoti interesanti sevi vērot šo nedēļu. Bieži vien es nonāku pie kādām neadekvātām darbībām.
Gruntmane: Mēs ejam vēlu gulēt un ceļamies ļoti agri. Bet nevienu reizi neviens no mums nav sūdzējies, ka nevar piecelties vai negribas iet tālāk. Kaut kas mistisks notiek, kaut kāda dīvaina, nepārtraukta sakritību virkne. Pareizi?
Plešanovs: Bet Robert, tu taču esi šīs tēmas autors! Tu tiki uzrunāts pirmais veidot kaut ko šim festivālam, Liepājas mākslas forumam, un tas nozīmē, ka tu esi vainīgs pie tās nāves tēmas. Tu varēji arī runāt par mīlestību vai par vientulību, vai par…
Gruntmane: …rododendru audzēšanu.
Flaics: Jā, varētu.
Gruntmane: Zuze! Zuze! Turpini, mums suns pamuka.
Flaics: Jā, man bija jāizdomā šī tēma diezgan ātri, un šī bija pirmā lieta, kas ienāca prātā. Piemēram, psihoanalīzē tas, kas ienāk prātā pirmais, ir ļoti nozīmīgs. Un, tā kā šī bija pirmā tēma, kas ienāca prātā, es domāju, tā bija kaut kur mūsu zemapziņā.
Gruntmane: Vai tev kāds no tuviniekiem ir aizgājis nesen?
Flaics: Nē, bet es domāju, ka, piemēram, ziņās par visu, kas tagad notiek pasaulē, ir tik daudz nāves, un es nevarēju saprast, ko ar to darīt personīgi dzīvē. Manam tētim bija sirds problēmas, un arī maniem brāļiem abiem ir bijuši diezgan slikti autonegadījumi. Visi joprojām ir dzīvi un veseli, bet būšana tik tuvu nāvei… Jā, man liekas, tas bija kaut kur manā zemapziņā.
Plešanovs: Bet vai jums tiešām, ziņās izlasot vai dzirdot radio, ka ir aizgājuši bojā tik un tik cilvēku, ja tas ir tālāk no Latvijas, tas tajā brīdī izraisa kaut kādas sajūtas? Manā gadījumā tie ir kaut kādi cipari, es nevaru identificēties ar to situāciju. Man tas it kā slīd garām, bet, līdzko aiziet cilvēks, kuru tu satiki pirms divām nedēļām uz ielas un ar kuru jūs runājāt par satikšanos vasarā, un kurš ir spēka gados, un viņa nav vairs... Un tas ir tikai viens cilvēks pret šo ziņu par 50 bojāgājušajiem. Tas, protams, ir daudz traģiskāk.
Gruntmane: Bet to jau arī nevar baigi sev pārmest, jo tā ir subjektīvā pieredze un mūsu attiecības ar mīļajiem. Mēs esam tā veidoti, ka tie mums ir vismīļākie. Kaut kādā veidā, es domāju, tas ir arī par to, ka, Dievsdod, mēs ar viņiem jūtamies kaut kādā mērā pasargāti, kad ar mums kaut kas notiek. Nu, tas ir tas kaut kādā veidā dzīvnieciskums, ka mēs viens otru uzmanām. Vēl, protams, mēs identificējamies ar mūsu vecumu un laiku. Kad mūsu draugi aiziet, nostrādā egoisms, ka es tad arī varu tā aiziet. Bet man šis mainījās, kad sāku strādāt ar starptautisko dzejas festivālu Page Break. Ar katru gadu iepazīstu arvien vairāk dzejnieku no dažādām pasaules malām, kuri ir vai nu tajās konfliktu zonās, vai tuvu tam, vai viņu ģimenes ir. Un tad, kad es tieku pie šiem stāstiem caur personīgu pieredzi, sēžot klāt, kā mēs te tagad runājam, tad tas arī sāk rezonēt citā veidā. Vai mums tiešām vajag pārdzīvot par visiem pasaules kariem un domāt par tiem vai fokusēties tikai uz vienu? Man par šito pašai ir grūti domāt, un es domāju, cik kurā brīdī es gribu izklausīties gudri un pareizi, ka ir taču vēl citi kari, kāpēc mēs par tiem nepārdzīvojam? Un tad atkal mēs nonākam pie atbildes: tāpēc, ka mēs baidāmies par savu drošību, jo tas karš, kas ir kaimiņos, kaut kādā mērā ietekmē mūs, un mums ir bail par sevi.
Flaics: Jā, es piekrītu. Mums ir tik daudz informācijas, mēs dzirdam tik daudz, cik visā cilvēces vēsturē nav dzirdēts, un mums nav, teiksim, kaut kādu iekšējo rīku, kas palīdzētu kaut ko ar to iesākt. Un es nezinu, kas ir risinājums. Es zinu, ka mēs nevaram noturēt visus simt tūkstošus cilvēku, kuri aizgāja bojā, mūsu sirdī: tas nav iespējams, un tas arī nebūtu produktīvi. Es arī negribētu būt pilnīgi bez visiem tiem cipariem, bet ko ar to darīt? Protams, es izjūtu tuvu cilvēku nāvi daudz vairāk, jo tas ir daudz īstāk.
Gruntmane: Jā, bet es arī nezinu, ko darīt ar tuvu cilvēku nāvi.
Flaics: Mēs varētu nākt mazliet tuvāk pie šīs tēmas. Es nezinu, kā teikt latviski, bet force myself, tas būtu sēdēt ar šo, domāt par šo un arī izdzīvot to.
Gruntmane: Vai jums arī ir tāda doma kā man, ka īstenībā katru dienu jāmācās baidīties nenomirt? Jo man tāda doma pēc mammas nāves ir. Un tas nenozīmē, ka es gribu nomirt. Es gribu dzīvot ilgi un ļoti ilgi. Bet kā iemācīties pieņemt, ka tas ar mums notiks? Man tā vēl joprojām ir ļoti liela problēma un vingrinājums.
Plešanovs: Man liekas, ka tu vari domāt, bet pat visštruntīgākajā situācijā ir kaut kāda cilvēciskā cerība, ka tomēr…
Gruntmane: Visu mūžu dzīvosi?
Plešanovs: Nē, nē, nē. Ka tev vēl būs iespēja elpot, arī ja tu esi ļoti kritiskā…
Gruntmane: Tu nesaprati manu jautājumu. Iedomājies, tev ir pateikts, ka tu dzīvosi vēl 50 gadus. Ilgi, būsi vecs vecītis. Bet jautājums: kā iemācīties nebaidīties no tā brīža, kad būs jāiet prom?
Plešanovs: Bet kāpēc nebaidīties?
Gruntmane: Kāpēc ne? Man ir bail nomirt, tev nav?
Flaics: Jā.
Gruntmane: Man ir bail, kas notiks. Kas notiks pēc tam vai nenotiks pēc tam, vai kas būs vai nebūs nekā, vai sāpēs, vai cik ļoti sāpēs, un kā būs? (Ilgs klusums, vējš mikrofonā.)
Plešanovs: Jā, es neesmu domājis par tādām sāpēm. Varbūt nav drosmes par to domāt? Nezinu, kā jums ir bijis, bet es esmu pat fantazējis par savām bērēm.
Gruntmane: Tas jā.
Plešanovs: Jo tajā brīdī īstenībā ir ļoti liela cilvēku koncentrācija. Tas ir tieši par tevi, jo no tevis notiek tās atvadas, un vispār tas ir tāds egoistisks process.
Gruntmane: Un vēl žēlo sevi. Es atceros, kad biju maziņa, es raudāju.
Plešanovs: Un tad tu redzi, ka tevi atnāks pagodināt. Flaics atnāks, noliks puķīti, Gruntmane atnāks, un ceru, ka nerēks. (Visi smejas.) Tas mirklis ir veltīts tev un bez tādiem vipendroniem, ļoti cieņpilni un gaiši. Jo, atklāti sakot, man ir bijušas ļoti daudzas situācijas, kad esmu spēlējis cilvēku bērēs, un man ir ļoti gaiša sajūta, un īstenībā cilvēki ļoti labi uzvedas bērēs, neplēš tizlus jokus, un tā atvadīšanās ir cieņpilna.
Gruntmane: Tavuprāt, raudāšana ir laba uzvešanās bērēs?
Plešanovs: Raudāšana? Jā! Ja sanāk.
Gruntmane: Vajag, lai raud?
Plešanovs: Ja sanāk. Jo ir, man liekas, kam netek, un man netek. Bet man ir šausmīgi grūti pēc tam atlaist. Tā tāda atlaišana var būt, bet man nekad nesanāk, mani grauž ilgi. Nē, man liekas, ka raudāt ir ļoti vērtīgi.
Gruntmane: Tad tas ir cieņpilni – raudāt.
Plešanovs: Jā.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies