Daba iekārtota saprātīgi

Mulsinošā vēlme atšķirt zinātnē un zinātnei zināmo no nezināmā mēdz atdurties, no vienas puses, pret ideoloģisko uzstādījumu, ka zinātne agrāk vai vēlāk atbildēs uz visiem svarīgākajiem jautājumiem, no otras puses, pret visai augstas specializācijas zināšanu nepieciešamību, lai ieraudzītu šo robežšķirtni katrā atsevišķā gadījumā. Tāpēc uzmanības vērts šķiet jebkurš zinātnieka mēģinājums neiesvētītajiem paskaidrot zinātnei zināmo un atšķirt to no pieļautā, iedomātā un nezināmā. Pāris simtu zinātnisku publikāciju autora, bijušā Hārvarda, Prinstonas, Oksfordas un Kembridžas Universitātes līdzstrādnieka, šobrīd Brukheivenas Nacionālās laboratorijas vecākā zinātnieka Alekseja Cveļika 2012. gadā izdotā grāmata “Dzīve neiespējamā pasaulē. Īsais fizikas kurss liriķiem” mēģina šo darbu izdarīt, meditatīvi aprakstot zinātnei pieejamo parādību kopumu un pamatprincipus uz savas dzīves, zinātniskās karjeras un interešu trajektorijas fona. Atzīšos, ka Cveļika grāmatas nosaukumā ietvertais pieļāvums, ka šī pasaule, stingri ņemot, nav iespējama, veidoja daļu no vēlmes ar viņu runāt (otru daļu veidoja visnotaļ interesantu, ar zinātni nesaistītu cilvēku ieteikumi), taču tagad, atskatoties uz mūsu sarunu, nesaprotu, kāpēc pasaules neiespējamība tajā gandrīz nemaz nav skarta. Nesaprotu, kāpēc, bet atceros, ka mani viņa grāmatā visvairāk samulsināja iespēja postulēt tādu ideju pasauli, kas nav atkarīga no jutekļiem tveramā, bet tajā – un tas bija pats mulsinošākais – atradās vieta arī dabas likumiem.

Cveļiks raksta: “Ja lasītājs kaut mazliet piepūlēsies par to padomāt, tad sapratīs: dabas likumu pastāvēšana ir spēcīga liecība, ka aiz tās pasaules, kuru mēs saucam par materiālo, t.i., aiz krāsu, skaņu, sajūtu pasaules, aiz telpas un laika pasaules, pastāv arī cita, kuru droši vien var saukt par ideju pasauli.” Lielā mērā mūsu saruna iznāca tāda, kāda tā iznāca, tāpēc, ka sākotnējais mulsums man neļāva aizdomāties par to, kā šajā izteikumā varētu saprast vārdu “aiz”. Taču par to ir vērts padomāt.

A. R.

Rīgas Laiks: Tā. Zināt, ar ko es gribētu sākt? Ar vienkāršu jautājumu. Vai ir jēga jēdzieniskā atšķirībā starp fizikas likumiem un dabas likumiem?

Aleksejs Cveļiks: Ir jēga.

RL: Kāda?

Cveļiks: Manuprāt, un tas ir tikai mans uzskats, dabā ir trīs jomas: ir nedzīvā daba, ir daba, ko apdzīvo dzīvas būtnes, un ir daba, ko apdzīvo cilvēki. Un fizika nodarbojas ar nedzīvo dabu. Vai arī, ja daļēji tomēr ar dzīvo, tad tās zemāko slāni – baktērijām un tādām lietām.

RL: Tātad fizika nenodarbojas ar cilvēku pasauli?

Cveļiks: Iespējams, fizika uz to pretendē. Taču faktiski viss, ko fizika runā par to, kas mums pa īstam cilvēkā ir svarīgs un dārgs, par to, kas ir cilvēciskais, ir pilnīgas blēņas.

RL: Interesanti. Neesmu pamanījis, ka fiziķi izteiktos par cilvēcisko…

Cveļiks: Nu, es saku: ja fizika mēģina kaut ko runāt, nekas prātīgs nesanāk. Un man tas ir svarīgi. Es nošķiru nedzīvo dabu un, pieņemsim, kaut kādas baktērijas, un tā tālāk, no tās, kur jau parādās iekšējā pasaule.

RL: Vai pareizi saprotu, ka jūs piešķirat jēgu atšķirībai starp fizikas likumiem un dabu tāpēc, ka daba ir plašāka nekā fizikas sfēra?

Cveļiks: Jā.

RL: Taču mans jautājums vērsts mazliet citā virzienā. Fizika, par ko jautāju, ir cilvēku prāta darbība. Bet daba ir tā, uz ko šī prāta darbība vērsta.

Cveļiks: Tad vienosimies, ka mēs apspriežam nedzīvo dabu, lai nebūtu nekādu pārpratumu. Tādā gadījumā kas mums ir? Mums ir dažādas mācību grāmatas, grāmatas un raksti, kas ietver mēģinājumus sniegt šīs nedzīvās dabas teorētisko aprakstu. Bet no otras puses, lūk, ir pati nedzīvā daba. Protams, jautājums ir par to, cik labi mēs spējam aprakstīt, un tas pakāpeniski mainās. Mūsu apraksts kļūst arvien pilnīgāks.