Dieva izgudroti skursteņslauķi

Ravs Uri Šerki – viens no pazīstamākajiem mūsdienu rabīniem Izraēlā, pasniedzējs un filozofs, viens no vadošajiem jūdaisma modernizācijas ideologiem. Dzimis 1959. gadā Alžīrijā, kas toreiz piederēja pie Francijas un kur bija ļoti liela un izglītota ebreju kopiena; tā pilnībā atstāja Alžīriju pēc tās neatkarības nodibināšanas. Uri Šerki ģimene pārcēlās uz Franciju, bet 1972. gadā repatriējās uz Izraēlu. Tur Uri Šerki mācījās rava Kuka ješivā, kā arī pie rava Aškenazi (Manitu), viena no redzamākajiem 20. gadsimta beigu kabalistiem.

Rava Uri Šerki koncepcijā var izcelt dažus galvenos apsvērumus:

1) cionisms ir visas cilvēces reliģisko priekšstatu transformācijas avots;

2) jūdaisma ortodoksiju iespējams modernizēt;

3) jūdaisma universālums, atvērtība visiem, arī neebrejiem.

Cionisms ne vien ir ebreju atgriešanās savā zemē, bet arī būtiski maina visu pasaules reliģisko vēsturi. Gluži kā pirms 2000 gadiem līdz ar Tempļa nopostīšanu un ebreju tautas aiziešanu no savas zemes pasaule reliģiskā ziņā izmainījās, piemēram, radās kristietība, tāpat arī tagad – ebreju atgriešanās savā valstī izraisīs cilvēcē globālas reliģiskās izmaiņas.

Dievs ne tikai devis mums reliģisko tradīciju, bet arī radījis visu pasauli, iekustinājis visus sociālos un kulturālos procesus. Tādēļ pasaulīgajās dzīves sfērās (zinātne, māksla, psiholoģiskie un sociālie procesi) Dievs izpaužas ne mazāk kā reliģiskajās. Tādēļ mums šī Dieva atklāsme jāsaskata ikdienas dzīvē un no tās jāgūst dievišķās gaismas dzirkstis, lai mūsu reliģiskā pasaule būtu pilnīgāka un adekvātāka. Tas nozīmē būtisku reliģijas virzību uz modernizāciju, saglabājot reliģijas ortodoksiju.

Savukārt universālums nozīmē, ka ebreju tauta un jūdaisms tagad vēršas pie visas cilvēces. Jūdaisms ir reliģija ne tikai ebrejiem, bet arī jebkuram cilvēkam, kas var kļūt par jūdaisma sekotāju, etniski nekļūstot par ebreju. Kamēr ebreju tauta divus tūkstošus gadu bija izdzīta no savas zemes, tādas iespējas īsti nebija. Trimdā ebrejiem vajadzēja izdzīvot, tādēļ viņi tiecās norobežoties savā reliģijā un ar apkārtējiem neapspriest reliģiskās problēmas. Taču līdz ar ebreju tautas atgriešanos savā valstī notiek Tanaha atdzimšana, un tas nozīmē arī iespēju visiem, kas vēlas, kļūt par noahiešiem (Noaha jeb Noas reliģiskajiem pēctečiem), proti, “neebrejiem, kas atzīst jūdaismu”. Tādējādi jūdaisms no iekšēji nacionālas reliģijas kļūst par universālu reliģiju, kas vēršas pie visiem.

Ravs Uri Šerki ar to arī nodarbojas.

Pinhass Polonskis

Rīgas Laiks: Ar ko ebrejs atšķiras no jūda¹?

Uri Amoss Šerki: Ā, jūs esat par to dzirdējis?

RL: Esmu dzirdējis, ka tas neesot viens un tas pats.

Šerki: Šo ideju, ka jūds un ebrejs nav viens un tas pats, sludina viens no maniem skolotājiem, ievērojams rabīns, vārdā Jehuda Aškenazi, viņš arī Leons Aškenazi.

RL: Tas varētu būt labs sākums.

Šerki: Jā. Jūds ir no Jūdejas.

RL: Aha.

Šerki: Tātad, ko tas nozīmē? Tas nozīmē izcelsmi. Par jūdiem sauca trimdā izraidītos Jūdejas ķēniņvalsts pilsoņus. Bībeles laikos Israēla zemē bija ebreju nācija. Šī nācija tika sadalīta divās valstīs: viena bija ziemeļos, otra – dienvidos. Ziemeļu valsti sauca par Israēlu. Savukārt dienvidu valsts ar galvaspilsētu Jeruzālemi bija Jūdeja: nosaukums iegūts no Jūdas cilts. Kad babilonieši šo valsti izpostīja, trimdā izdzītie Jūdejas pilsoņi kļuva par jehūdīm.

RL: Kļuva par jūdiem.

Šerki: Kļuva par jūdiem. Un laika gaitā tas kļuva par reliģijas nosaukumu. Taču sākotnēji tā ir nacionālā piederība. Ir Jūdejas jūdu nācija, tas faktiski ir kļuvis par reliģiju, taču līdz pat jūdu emancipācijai pēc Franču revolūcijas jūdus uzskatīja par citzemniekiem. Francijā, piemēram, viņi bija Jūdejas ķēniņvalsts pilsoņi – tikai šai valstij nebija ne ķēniņa, ne teritorijas. Viņu aizbildnis…

RL: Paga, tas bija viņu juridiskais statuss?

Šerki: Viņi bija nelegāli un atradās Francijas karaļa aizbildnībā. Un tāpat bija visās valstīs. Ar emancipāciju viņi zaudēja nācijas statusu un kļuva par kultu, par reliģiju.

RL: Tas notika tikai 18. gadsimta beigās?

Šerki: Jā. Pirms tam viņus uzskatīja par piederīgiem nācijai.

RL: Nācijai bez teritorijas?

Šerki: Tieši tā. Ar neeksistējošas valsts pasi.

RL: Nu, vārds “pase” izklausās aizdomīgi, jo pases radās daudz vēlāk, 20. gadsimta sākumā.

Šerki: Tā bija metafora. Un kopš tā laika jūdu nacionālisms beidzās un jūdi kļuva likumīgāki.

RL: Likumīgāki?

Šerki: Jā. Viņi sevi uzskatīja par Mozus reliģijai piederīgiem vāciešiem vai frančiem. Un ko izdarīja cionisti? Viņi šo identitāti radīja no jauna, atdzīvināja. Tādēļ savā ziņā es varu teikt, ka mēs bijām ebreji, kļuvām jūdi un vēlreiz kļuvām ebreji un izraēlieši. Izraēlieši ir nācija. Taču Iekšlietu ministrijas sarakstos raksta tavu reliģiju un tavu nacionālo piederību. Tava reliģija ir jūds un nācija ir jūds.

RL: Tā tas tagad ir birokrātiskajos dokumentos?

Šerki: Jā.

RL: Un vārds “ebrejs” (ivri) ir izzudis?

Šerki: Izraēlas sabiedrība nevēlas skaidri formulēt šo nenoteiktību. Taču pēc atrašanās ilgā trimdā mēs atdzīvojamies kā ebreji (ivrim).

RL: Tas ir, kā ebreju nācija?

Šerki: Jā. Ne gluži nācija, jo mums ir arī kosmopolītisks mērķis, tādējādi arī starp pašiem jūdiem nav noteiktības. Vieni ir piesaistījušies reliģiskajai idejai, otri – nacionālajai, trešie – kosmopolītiskajai idejai.

RL: Vēl viens jautājums ir par vārdu “ebrejs”. Tas sāk parādīties jau ļoti agri, Bībelē – jo ir cilvēki, kas devās prom no Ēģiptes. Šos cilvēkus sauc par ebrejiem (ivrim).

Šerki: Jā. Israēla dēli.

RL: Tad kas bija šie cilvēki, kuri aizgāja no Ēģiptes?

Šerki: Patriarha pēcteči, viņa mantinieki.

RL: Patriarha Jēkaba?

Šerki: Jā. Arābiski viņa vārds ir Jakūbs. Viņi bija verdzībā Ēģiptē un tika atbrīvoti.

RL: Vai viņi bija vergu šķira sabiedrībā? Vai arī asinsradinieki?

Šerki: Viņi bija ģimenes nācija. Asinsradinieki.

RL: Tātad tie 12 dēli bija tēvi…

Šerki: Divpadsmit ciltīm. Un viņi aizgāja no Ēģiptes. Bet jūs to zināt. Kāpēc jūs par to jautājat?

RL: Nu, es nezinu, vai to joprojām uzskata par nācijas izcelsmi.

Šerki: Tā ir ebreju nācijas otrā piedzimšana.

RL: Un pirmā bija…?

Šerki: Pirmā bija tad, kad Jēkabs devās prom no Lābana un sāka iekārtoties uz dzīvi Kanaānā. Bija maza grupiņa, kas bija ebreju nācijas sēkla. Viņi aizceļoja uz Ēģipti un kļuva par vergiem. Un šādi viņi atdzima – kad tika atbrīvoti no Ēģiptes.

RL: Vai tas nozīmē, ka Ābrahāms nav tikai ebreju tēvs vien?

Šerki: Absolūti, jā.

RL: Viņš ir tik daudzu nāciju tēvs.

Šerki: Jā.

RL: Nu, tad viņa uzvedība – tai vidē, kurā viņš dzīvoja, – šķiet kaut kas graujošs.

Šerki: Jā, tā bija monoteistiska.

RL: Un tas ir kaut kas graujošs. Ekstrēms.

Šerki: Jā, revolucionārs.

RL: Kā tas bija iespējams?

Šerki: Viņu neapmierināja tas, kā viss ir pasaulē. Kad tu neesi apmierināts, tu meklē. Un viņš atrada.

RL: Ko viņš atrada? Viņš tikai dzirdēja kādu balsi…

Šerki: Nē, ne tikai tas vien. Ja reiz tu kaut ko dzirdi, tātad tu esi gatavs to izdzirdēt.

RL: Psihiatriskajās slimnīcās ir daudz tādu, kuri arī dzird balsis…

Šerki: (Smejas.) Protams. Tomēr no jūdu tradīcijas skatpunkta šīs atklāsmes pierādījums nenāk no Ābrahāma. Tas nāk no Sīnaja.

RL: Tātad daudz vēlīnāks.

Šerki: Tā bija kolektīva atklāsme. Taču individuāli Ābrahāmam – viņam tā bija autoritāte. Ja esi pārliecināts, ka ar tevi runā Dievs, tu attiecīgi rīkosies.

RL: Taisnība.

Šerki: Bet tu to nevari iestāstīt citiem. Tu vari tikai rīkoties. Un, ja tava rīcība ir sekmīga, tev būs grupa, kas tev sekos.

RL: Manā skatījumā Ābrahāma rīcība ir tik galēji neparasta ne tikai tādēļ, ka viņš šai balsij atsaucas, bet arī tādēļ, ka viņš ir gatavs upurēt savu dēlu. Vismaz tā liek domāt teksts.

Šerki: Jā. Taču svarīgākais ir tas, ka viņš to neizdarīja. Viņš bija gatavs, taču tika apturēts. Tas nozīmē, ka dzīvība ir svarīgāka nekā upurētāja gatavība.

RL: Man liekas, tas ir tādēļ, ka tajā apkaimē daudzi tolaik upurēja savus dēlus.

Šerki: Un tas bija barbarisms, jā.

RL: Jūs teicāt, ka atklāsme nāk no Sīnaja. Tātad tā ir retrospektīva.

Šerki: Tās autoritāte mums sākas no kolektīvās atklāsmes Sīnajā, nevis no patriarha. Retrospektīvā mēs zinām, ka tā bija īsta. Ābrahāms teica: “Dievs uz mani runāja.” Taču mums ir vajadzīgs pierādījums. Mēs vēlamies būt par to droši. Un pierādījumu mēs ieguvām tikai ar atklāsmi Sīnajā.

RL: Tur bija arī Mozus individualitāte.

Šerki: Jā. Taču Mozus nav autoritāte, ja viņu neapliecina kolektīvā atklāsme Sīnajā. Pirmāk par to bija šaubas. Un, lasot šos pantus, ir gluži skaidrs, ka Israēla tauta Mozum neticēja līdz pat brīdim, kad viņiem bija šī Dieva parādīšanās visai nācijai. Ak tad tu saki, ka esi pravietis. Labi, bet vai tev ir pierādījumi? Es to varu pieņemt tikai tad, ja Dievs atnāks pie manis un pateiks, ka Mozus tik tiešām ir pravietis.

RL: Taču kolektīvā atklāsme notika noteiktā brīdī tai cilvēku grupai, kura tur atradās.

Šerki: Jā, tieši tā.

RL: Kādā veidā tad šī atklāsme var būt autoritatīva jums? Jūs tur nebijāt klāt.

Šerki: Tādā, ka šī atklāsme lika pamatu manai identitātei. Teiksim, kari var būt elements nacionālās identitātes veidošanā.

RL: Karu jūs salīdzināt ar atklāsmi Sīnajā?

Šerki: Jā. Vai jebkuru traumatisku notikumu. Un, piedalīdamies šajā kolektīvajā identitātē, es esmu šīs nācijas dēls. Tādēļ šī atklāsme attiecas uz mani.

RL: Kā jūs tajā piedalāties?

Šerki: Būdams jūds.

RL: Tādēļ, ka saucaties par jūdu, tādēļ, ka esat apgraizīts, tādēļ, ka cits ir jūs nosaucis par jūdu?

Šerki: Tādēļ, ka tas ir vēsturisks fakts. Tāpat kā jūs esat latvietis.

RL: Nu, es neesmu tikai latvietis vien, esmu vēl daudz kas. Esmu arī dēls. Esmu tēvs. Esmu skolotājs. Esmu…

Šerki: Jā, jā, jā, piekrītu. Taču, runājot par atklāsmi, jautājums ir, kam tā tika dota. Tā tika dota nacionālai identitātei, nevis cilvēkiem, kuri tur bija.

RL: Nacionālu identitāti 18. gadsimtā izgudroja Herders. Atklāsme nevarēja tikt dota nacionālai identitātei.

Šerki: Akadēmiskajās aprindās noteikti runā tāpat kā jūs. Es tā nedomāju. Nāciju ideja bija ierasta arī senatnē. Viduslaikos un renesansē tā bija spēcīgāka. Taču, ja pieminam Herdera un Hēgeļa sacīto, tā bija atgriešanās pie senlaiku jēdziena, kas nebija aizmirsts, īpaši mūsu tautai mūsu lūgšanās. Mēs bijām nosaukti par Dieva tautu, Israēla tautu, Israēla nāciju.

RL: Ja jūdi ir Dieva tauta, viņi izceļas starp visām pārējām tautām uz šīs planētas, jo neviena cita tauta nav identificējusies kā Dieva tauta.

Šerki: Jā. Kā ar nacionālo identitāti. Taču kā indivīdi – ir miljardiem cilvēku, kas ir Dieva cilvēki. Neaizmirstiet, ka Dievs ir radītājs. Viņš radījis katru cilvēku uz Zemes. Un radījis arī jūs un mani.

RL: Tātad mēs līdzīgā ziņā esam Dieva tauta?

Šerki: No indivīda skatpunkta – jā. Kā nācija mēs esam īpaši: mums vēsturē ir loma kā Dieva tautai. Citas nācijas sevi nedefinē kā Dieva tautu.

RL: Kas jūdus padara par Dieva tautu – jūsu augstprātība vai jūsu pazemība?

Šerki: Tā ir loma. Jūs zināt, ir viens tāds stāsts: Holokausta laikā dēls jautā tēvam: “Kas ar mums notiek?” Tēvs atbild: “Dēliņ, Dievs mūs mīl.” Un dēls tad saka: “Varbūt viņš varētu mūs tik ļoti nemīlēt?”

RL: Tātad šīs ciešanas rodas no Dieva mīlestības?

Šerki: Šīs ciešanas nav kā identitāte, bet, jā, tā varētu būt šīs lomas cena.

RL: Vai jūs tādam izskaidrojumam piekrītat?

Šerki: Tas ir teikts ar humoru. Jā, tas ir ironiski.