Dzīve kā neatkārtojama neparedzamība

^{Ulda Tīrona saruna ar biosemiotiķi Sergeju Čebanovu bija publicēta RL 2017. gada aprīļa numurā, taču redakcijā uzskata, ka būtu neprāts lasītājiem laupīt citu zinātnieka sarunu ar Arni Rītupu. Publicējam to kopā ar Vladimira Kaganska priekšvārdu, kas gan rakstīts iepriekšējai intervijai.}

Sergejs Viktorovičs Čebanovs izpelnījies slavu ar spilgtiem un daudzveidīgiem, taču savstarpēji saistītiem pētījumiem; viņa mūža darbs ir tik dažnedažāds, ka nebūt ne visi lasītāji zina, ka pētījumus par hermeneitiku un kristālu morfoloģiju publicējis viens un tas pats cilvēks. No intervijas kļūs pilnīgi skaidrs, ka runāt pienākas par profesionāli akcentētas dzīves rezultātiem un nevis par savrupu, atsvešinātu, institucionāli formalizētu “zinātniskās darbības” jomu (vairākām jomām). Intervija vēsta tiklab par dzīvi vispār, kā par SVČ dzīvi. Tā ir cilvēka paša dzīves refleksija vēl plašākā nozīmē, nekā refleksiju raksturojis pats SVČ. Tā jau vairs nav “domāšana par domāšanu”, bet apjēgsmes apjēgsme (bet pēdējā ir neparedzama un tādējādi – vitāla).

Tieši tāpēc, ka es par Sergeju Viktoroviču Čebanovu zinu 40 (četrdesmit) gadus, bet Sergeju pazīstu 38 (trīsdesmit astoņus), man grūti rakstīt priekšvārdu intervijai, tā teikt – stādīt Sergeju priekšā.

Mēs iepazināmies 1979. gada oktobrī daudzinātajā Borkas¹ konferencē, kur tika konstituēta mūsdienu klasifikācijas teorija (klasioloģija); SVČ ir ievērojams Krievijas starpdisciplināro pētījumu dalībnieks un viens no to līderiem vēl kopš bijušās PSRS laikiem. Tādi pētījumi bija tiklab tieši pētījumi, kā, un vēl jo vairāk, arī kaut kas cits nekā pētījumi; jēgas tika šūtas kopā gan līmeniski, gan stateniski.

Starpdisciplinārie pētījumi, “zinātniskās kustības” bija kas vairāk par stagnējošas paradigmālās oficiālās zinātnes kompensatoriku (pat ņemot vērā, cik lielā mērā šo zinātni bija sagānījis un pazemojis marksisms un padomju truli kuslā funkcionēšana). Tur tika meklētas vienotas jēgas, pamati, saites, refleksijas. Kanoniskās zinātnes rūtiņās un šūniņās šie meklējumi nevarēja satilpt, to saknes (un galotnes) bija kultūra un cilvēka esamības pamati.

Šajā laukā var iezīmēt SVČ pētījumu jomu.² Tieši Sergeja individualitāte dāvāja un dāvā viņam rāmu pārliecību, attīstot citu idejas; SVČ ir oriģināls radītājs, taču viņam ir svešs oriģinalitātes fetišs; nereti pārmesta paradoksalitāte, taču tā ir tikai konsekvence. Viņa devums mēdz būt pamatu saskatīšana, ieraugot kopīgo, kas vieno virkni pirmajā acu uzmetienā ļoti dažādu priekšmetu un jomu. Mūsdienu klasifikācijas teorija analizē, kā apziņa sistematizē pasauli. Klasifikācija orientējas uz daudzveidību – un Sergejs tieši radikālā Rietumu kultūras pārorientācijā no unifikācijas uz diversifikāciju saskatīja “tipoloģisku pavērsienu” (postmodernā laikmeta sākumu).

Tipoloģisma un morfoloģisma rezervāts ir bioloģija, un SVČ savā seminārā attīsta teorētiskās bioloģijas versiju – nepārtraukti kopš 1972. gada! Dzīve ir semiotiska, bet gan semiotika, gan hermeneitika ir kļuvušas par organiskiem bioloģijas pētījumu veidiem. Jādomā, SVČ ir pirmais diplomētais biologs un filoloģijas zinātņu doktors, taču biologs K. Kulls Tartu vada J. Lotmana semiotikas katedru.

Es sen esmu sapratis, ka fundamentāla ir nevis pati parādību aprakstīšana ar jēdzienu palīdzību, bet radikāla kategoriju padziļināšana (pārskatīšana?). Šai ziņā SVČ ir ražīgs: dzīvība, organisms, kopa, klasifikācija, refrēns, jēdziens, cilvēks un Homo sapiens un, attiecīgi, Homo sapiens un cilvēka bioloģija (un ekoloģija), ekoloģiskā krīze utt. Esmu lepns arī par SVČ ceļojumu pie manis, ģeogrāfijā – vērtīgas zināšanas par ainavas dzīvi (un nāvi) un rajonēšanu, ainavvides (un tamlīdzīgas vides) diferenciācija.

Saruna ļauj apjaust, kāds ir ražīgs, grūts, sarežģīts, pilnvērtīgs mūžs (mājas, ģimene, sieva, bērni, draugi, kopa); saruna ir atklāta un tādējādi negaidīta. Dzīve ir neparedzamība uz regularitātes fona (Lotmans to saka par dzeju); sagatavojieties...

Vladimirs Kaganskis

Rīgas Laiks: Es reiz biju Umberto Eko seminārā par tekstu un uzdevu jautājumu, kas ir teksts. Un sapratu, ka tas bija nepiedienīgs jautājums, kuru nedrīkstēja uzdot. Man tūdaļ metās virsū ar skaidrojumiem, ka viss ir teksts. Nu lūk, es gribētu sākt mūsu sarunu ar apmēram tikpat plašu jautājumu: kas ir zīme?

Sergejs Čebanovs: Mani apmierina šāds skaidrojums: zīme ir kaut kā viena apzīmēšana ar kaut ko citu.

RL: Bet šāds formulējums paredz, ka zīme skaidro zīmi.

Čebanovs: Ja runājam tīri formāli, tad mani tas it nemaz nemulsina. Taču tas mūs uzreiz ievedīs skaidrojumu teorijas un Nikolaja Hartmaņa kategoriālo koherenču metodes teritorijā. Lai gan principā jautājums ir nevis par runāšanu, bet par lietas būtību. Un lietas būtība ir tāda, ka es varu, piemēram, uz kaut ko norādīt ar pirkstu un teikt, ka šī rādīšana ar pirkstu ir zīme. Es varu teikt, ka krēsls ir zīme. Ja gribam iedziļināties sīkāk, varam ņemt vērā dažas viltīgas tehniskas detaļas, taču galvenā ideja ir kaut kā viena apzīmēšana ar kaut ko citu.

RL: Tādā gadījumā – kas nav zīme vai ko nevar uzskatīt par zīmi?

Čebanovs: Būt un tikt uzskatītam ir divas dažādas lietas.

RL: Piekrītu.

Čebanovs: Jebko var uzskatīt par zīmi. Cita lieta, vai tas būs saprātīgi.

RL: (Smejas.) Labi, tad kur ir saprātīguma robežas visa uzskatīšanai par zīmi? Nu, varbūt ne visa, bet kaut kāda vērā ņemama daudzuma.

Čebanovs: Tur, kur ir iespēja izdalīt četru tipu situācijas.

RL: Tieši četru?

Čebanovs: Jā. Pareizas un jēgpilnas; nepareizas, bet jēgpilnas; pareizas, bet bezjēdzīgas; nepareizas un bezjēdzīgas.

RL: Pareizība šeit ir saistīta ar kaut kādiem noteikumiem?

Čebanovs: Jā.

RL: Tātad situācijās, kur dažādās kombinācijās ir vai nav klātesoši noteikumi un jēga, ir saprātīgi runāt par zīmi?

Čebanovs: Jā.

RL: Tad sāksim ar visvienkāršāko piemēru: vai pasauli kā kopumu var iekļaut šajā sarakstā?

Čebanovs: Nē, nevar.

RL: Pasauli var uzskatīt par bezjēdzīgu un nepareizu.

Čebanovs: Bet ko šajā pasaulē kā kopumā var uzskatīt par noteikumu? Par kādiem noteikumiem te vispār var būt runa?

RL: Varbūt mēs tos vienkārši nezinām. Piemēram, radītājs iestrādājis Visumā kaut kādus noteikumus, bet mums tie nav zināmi.

Čebanovs: Ja tā tiešām būtu, tā būtu zīme. Bet mēs nezinām, vai tā ir vai nav. Tas arī viss.

RL: Mēs nezinām, vai pasaule kā kopums ir zīme?

Čebanovs: Jā.

RL: No šī viedokļa tiešām vienkārši. Tātad vēl bez jēgas un noteikumiem ir vajadzīgas mūsu zināšanas.

Čebanovs: Protams. Turklāt zināšanas gan par jēgu, gan par noteikumiem.

RL: Sakiet, vai cilvēki ir nonākuši pie izpratnes par dzīves jēgu un noteikumiem?

Čebanovs: Es, godīgi sakot, vispār neesmu pārliecināts, ka tādi ir spēkā.

RL: (Smejas.) Jūs neesat pārliecināts, ka dzīvei ir noteikumi?

Čebanovs: Jā.

RL: Un jēga?

Čebanovs: Jēga ir.

RL: Vispār mani mulsina tas, ka krievu valodā šo vārdu var lietot daudzskaitlī – смыслы. Esmu pamanījis, ka vārdu “смыслы” ir ļoti grūti pārtulkot uz jebkuru citu valodu, un īsti nesaprotu, no kurienes tas krievu valodā radies. No noosfēras izkritis, vai?

Čebanovs: Domāju, ka nē. Ne no noosfēras. Vispār no tulkošanas viedokļa vārds “jēga” ir ļoti sarežģīts.

RL: Piemēram, uz sengrieķu valodu to nav iespējams pārtulkot. Nu, ja ļoti pacenšas, tad varbūt dažreiz der logos. Bet, ja vārdu ir grūti pārtulkot uz sengrieķu valodu, tas nozīmē, ka tas ir izgudrots daudz vēlāk, un nav īsti skaidrs, ar kādu nolūku.

Čebanovs: Jā, protams. Nudien, ar šīm “jēgām” sākas ļoti lielas problēmas, ja tās pārnes uz standarta semiotikas terminoloģiju. Kā tās iekļaut tā saucamajā “nozīmes” un “jēgas” jeb meaning un sense pretnostatījumā? Tas ir neatrisināts jautājums. Es vispār nezinu, kā pārtulkot vārdu “jēgas” uz angļu vai vācu valodu.

RL: Bet kā tā gadījās, ka tieši krievu valoda kļuva par augsni šādam jēdzienam? Kāda ir tās specifika?

Čebanovs: Es domāju, ka te ir šāds stāsts. Krievu kultūra ir ārkārtīgi rets un koncentrēts Austrumu kristietības produkts. Bet Austrumu kristietībā svarīga ir nevis zemes, bet debesu dzīves iekārta. Savukārt, ja skatāmies uz jau eksistējošām zināšanām tā, kā tās tiek saprastas Rietumu tradīcijā, sanāk, ka šīs zināšanas rada centrālo jēgas ideju, bet ne pašu jēgu. Turpretī Austrumu kristietībā šī ideja pati kļūst par jēgu. Tātad, ja vadāmies pēc tā, ka Austrumu kristietībā svarīga ir mūžīgās, nevis pasaulīgās dzīves iekārta, un aplūkojam racionālās zināšanas caur šīm rūpēm par mūžīgo dzīvi, saruna par jēgu kļūst primāra.

RL: Un zināšanas – otršķirīgas?

Čebanovs: Nu, gan zināšanas, gan daudz kas cits kļūst otršķirīgs.

RL: Bet ne jau vienmēr tā ir bijis. Par netekstuālu jēgu sāka runāt tikai 18.gadsimta beigās, ne agrāk.

Čebanovs: Piekrītu. Pozitīvās zināšanas zinātnē sāka saplūst ar pareizticīgo orientāciju uz pārpasaulīgo tikai 18. gadsimtā. Nu, labākajā gadījumā 17. gadsimta beigās. Tas viss ir pilnīgi likumsakarīgi. Pirms tam šāda zvēra vēsturē gluži vienkārši nebija.

RL: Zvēra, vārdā “jēga”?

Čebanovs: Nu, etimoloģiski raugoties, vārds “jēga”, iespējams, bija. Taču nebija jēgas, kas sevī apvienotu debešķīgo un pozitīvo zināšanu idejas.

RL: Ko tieši jūs saprotat ar pozitīvajām zināšanām?

Čebanovs: Zināšanas par apkārtējo realitāti. Pat Aristoteļa zināšanas bija iekārtotas līdzīgi: Aristotelim ir ļoti daudz tekstu par to, kā iekārtoti dzīvnieki, kā iekārtota atmosfēra, kā iekārtots cilvēks, kā iekārtota sabiedrība un tā tālāk. Taču viņš šīs zināšanas nesaista ar bezgalīgās eksistences ideju.

RL: Ja nu vienīgi tajā ziņā, ka Aristotelim pasaule ir mūžīga. Tā taču ir mūžīgā eksistence, vai ne?

Čebanovs: Nē. Šeit vispār jātiek skaidrībā ar to, kā antīkajā tradīcijā tiek saprasta patiesība, galvenokārt Platona un Aristoteļa tekstos. Viņi patiesību saista ar nepārejošām īpašībām. Bet tas, kas saistīts ar pārejošām īpašībām, nevar būt patiess.

RL: Tai ziņā, ka patiesu zināšanu par mainīgo pasauli nav?

Čebanovs: Jā, jā. Un, ja mēs pārejam pie zināšanu savienošanas ar pārpasaulīgo – kura notiek laikā, tā ir nevis anahronija, bet panhronija –, tad rodas šī krievu zinātnei raksturīgā ideja. Tā ir radusies, savienojoties bizantiskajai garīgajai orientācijai un Rietumeiropas zināšanām, galvenokārt pat ne Galileja, bet Dekarta zināšanām.

RL: Vai var uzskatīt, ka arī dzīves jēgu ir izdomājuši krievi?

Čebanovs: Tas jāskatās vēsturiski, es nezinu. Bet sarunas par dzīves jēgu krievu kultūrā ir daudz svarīgākas nekā citur, tas gan.