Es redzu šo cilvēku

Iespējams, ka antīkā filozofiskā un filoloģiskā tradīcija (viņa skolotājs bija slavenais krievu “klasiķis” Aleksejs Losevs) Gasanam Guseinovam (1953) iemācījusi skatīties uz sevi un sabiedrību bez valsts ideoloģijas vai vairākuma viedokļa pastarpinājuma, tādēļ spriedumos par terorismu un filozofa iespēju domāt par notiekošo Guseinovs, manuprāt, tālu apsteidzis savus kolēģus filozofus, neslēpjot savas bailes valsts “cīņas ar terorismu” paspārnē, bet pašu šo cīnītāju atmaskojot kā īsteno terorisma izraisītāju.

Ārpus akadēmiskās un pedagoģiskās darbības (Maskavas Augstākās ekonomikas skolas profesors, pasniedzējs Bāzeles Universitātē) viņš aktīvi publicējas publiskajā telpā, tai skaitā sociālajos tīklos, aplūkojot dažādus mūsdienu valodas “gadījumus” – no Krievijas politiķu valodas līdz sarunām ar taksometru vadītājiem vai noklausītām frāzēm Piemaskavas vilcienā, ar kuru braucām, lai varētu turpināt sarunu Peredelkinā, namā starp priedēm, kuru filologs pārmantojis no sava tēva, azerbaidžāņu rakstnieka Čingiza Guseinova.

U. T.

Rīgas Laiks: Gasan, es gribēju uzdot jums jautājumu sakarā ar jūsu rakstu par filozofiju un terorismu, kur jūs sakāt: “Filozofa uzdevums ir pajautāt sev, kas viņa domās ir no terorista, bet kas no tā, kuram terors ir adresēts.” Tad lūk, kas jūsos pašā ir no terorista, bet kas – no upura?

Gasans Guseinovs: Es baidos no valsts terora. Uzskatu, ka valsts var uzsākt reālu teroru pret saviem pilsoņiem. No Ļitviņenko līdz Bolotnajai, vai ne? Ja mēs neieklausīsimies tajā, ko runā Bastrikins vai kāds vēl, tāda veida lietas var draudēt. Ja mēs vienkārši neko nesacīsim, laidīsim gar ausīm, pieņemsim to.

Bet šo jautājumu es uzdevu saistībā ar zināmiem priekšstatiem par filozofa eksistences politisko dimensiju mūsdienu Krievijā, dimensiju, kurai pilnīgi nepiekrītu. Tiek teikts, ka pēdējo, teiksim, 20 gadu laikā šeit, Krievijā, ir ļoti negatīva sociālā, politiskā, kultūras dinamika – salīdzinājumā ar to, kas notika 90. gadu sākumā. Tāpēc mums vajag atzīt dažas patiesības.

RL: Kam – mums?

Guseinovs: Tiem, kuru vārdā runā filozofi, intelektuāļi. Pirmā patiesība, kura mums kā intelektuāļiem vai kā tādiem, kuri sevi dēvē par intelektuāļiem, jāpieņem: nevajag sašūpot šo tautu, bet jāsavienojas ar varu, kā to vēlējās Platons. Nav nekā apkaunojoša, ka Platons vēlējās būt blakus Dionīsijam vai ka Aristotelis gribēja būt Aleksandra Lielā mājskolotājs. Jo jāatzīst: šī tauta, šie ļaudis ar viņu īpatnībām...

RL: Šī tauta – viņi runā par tautu šeit, Krievijā?

Guseinovs: Jā, tautu šeit, bet patiesībā – par jebkuru tautu. Tauta ir tāda inerta vide, ar kuru nevajag saistīties. Vajag to celt uz augšu, un mēs, filozofi, zinām, kā to izdarīt. Bet šai lietā mums ir tikai viens sabiedrotais, un šis sabiedrotais ir valsts, spēcīga valsts.

Un šis viedoklis vietējo filozofu vidū ir ļoti izplatīts. Tas izriet no priekšstata, ka 90. gadu sociālais sprādziens radīja separātistus, teroristus, visu šo “demšizu”¹, kas... kas visu grauj. Un, ja to nesavalda vai pavisam nelikvidē, tā šeit visus iznīcinās. Tā, lūk, ir tik šaušalīga. Tāpēc filozofs, ar ko es polemizēju, arī atzīstas, ka viņa galvenais virzošais stimuls ir bailes.

RL: No tautas?

Guseinovs: Jā, bailes no tumšas stihijas, kuru viņš nespēj vadīt. Kā meņševiki, kas ienāca tautas zemākajos slāņos, bet tauta vēlāk, no vienas puses, naidīgi ūjinot gāza nost krustus, bet, no otras, ļaudis lieliski ziņoja cits par citu un brīnišķīgi strādāja nometnēs. Proti, šī tauta pēc boļševiku revolūcijas, ko šai ziņā bija sagatavojusi visa praktiskā krievu filozofija, neattaisnoja filozofu cerības, izrādījās tumsonīga un visu iznīcināja. Bet, lūk, mēs šo kļūdu neatkārtosim.

Tas ir pirmais moments – proti, iekšēja gatavība pieņemt valsts terorismu kā vienīgo aizsarglīdzekli pret eksistenciālām bailēm. Kas nepavisam nav kaut kas apkaunojošs...