Fricim ir viedoklis

Marta Elīna Martinsone: Šīs gan nav vakariņas, kas man šķiet nice. Ir diena…

Marija Linarte: Ir diena, ir bezlaktozes, bezglutēna ēdieni…

Martinsone: Un daudz dzīvnieku.

Linarte: Un sievietes mākslā! (Smejas.)

Martinsone: Starp citu, par tām sievietēm mākslā, seriālā “Fleabag” bija brīnišķīga sērija, kur tika pasniegta balva “Labākā sieviete biznesā”. Nu, tā lielā balva. Un dāma, kas to balvu saņēma, teica, ka viņa ciest nevar šādas balvas, jo tas ir gandrīz kā mierinājums. Ka, lūk, ir īstās biznesa balvas un tad ir sieviešu balvas sievietēm.

Linarte: Jā, jā, jā.

Martinsone: Tad jau labāk vispār nedot. Nu, man bišķīt līdzīga sajūta par sievietēm mākslā – ka ir “tā īstā māksla” un tad ir tas, ko tās “vecenes” tur dara. Man šķiet, kas tur ko stāstīt par sievietēm mākslā? Viņas dara to pašu, ko vīrieši. Māksla ir māksla.

Linarte: Kaut kādas nianses jau ir, bet tās nianses atšķiras neatkarīgi no dzimuma, vienkārši no cilvēka, tā man gribētos domāt.

Martinsone: Nu tieši tā!

Linarte: Es atceros, kā agrāk nevarēju saprast, kāpēc, kad es ieteicu ideju nevis mierīgā formā, bet ar degsmi, man gandrīz vienmēr pajautāja, vai man ir mēnešreizes. Un tad es sapratu, ka tas ir baigais ierocis. Un pēc tam katru reizi, kad jutu, it sevišķi vīriešu kolektīvā, ka viņi nestrādā, bet ar muldēšanu nodarbojas, tad es vienmēr teicu: jā, man ir mēnešreizes. Tā es viņus paralizēju, un tad mēs varējām… Viņi man piedāvāja tējiņas, vēl kaut ko, jo, nu, ja jau mēnešreizes, tas nozīmē, ka mirstu, protams.

Martinsone: Es esmu divas reizes mūžā runājusi ar vīriešiem, kuri ir mēģinājuši mani pārliecināt, ka mēnešreizes ir grūtākas priekš vīriešiem.

Linarte: Tie ir vīrieši mākslā?

Martinsone: Jā. Bet nu viņiem tas ir grūtāk, jo viņu sievietēm ir mēnešreizes un tad viņas to izmanto, viņiem ir grūti. Bet nu labi, mēs uzreiz sākām ar…

Linarte: Smago artilēriju.

Martinsone: Uzreiz ar smago artilēriju.

Linarte: Bet man gribas pie tās manas mīļās Britnijas Spīrsas aiziet. Jo tas viņas fenomens… Ir bijuši gandrīz 10 gadi, kad šim cilvēkam atņemta jebkāda vara pār savu dzīvi, pār savām finansēm…

Martinsone: Un savu ķermeni.

Linarte: Un savu ķermeni turklāt. Viņai bija jādzer kontracepcija, vēl kaut kas, un es tieši domāju, viņa jau kā jauna meitene ir tikusi seksualizēta, ir tikusi vērsta sava veida, manā skatījumā, vardarbība pret viņu. Pēc tam ir gājis vēl trakāk. Un, patiesību sakot, man ir sajūta, kaut gan tas ir ļoti skaļš izteikums, ka daudzkārt māksla turas uz izmantotām sievietēm…

Martinsone: Pie tam Britnija jau neskaitās māksliniece. Viņa ir vienkārši izpildītājs.

Linarte: Britnija neskaitās māksliniece?

Martinsone: Nu, tīri teorētiski. Vai tad viņa raksta savas dziesmas? Viņa jau tikai tiek izmantota kā tāda lelle, kura izdara to, ko viņai liek, un tad visi pelna naudu – acīmredzot, kā izskatās, visi, atskaitot viņu. Es klausījos podkāstu “You’re wrong about”, kur bija par vēl vienas tālaika popzvaigznes Džesikas Simpsones dzīvi, kura gribēja dziedāt kantri un baznīcas mūziku, un balādes, bet producenti domāja: ka tā kā Britnija ir baigi populārā, tad mēs taisīsim…

Linarte: Vēl vienu...

Martinsone: ...un viņai arī vajag būt tieši tādai pašai kā Britnija. Viņai uzreiz pateica, ka viņai jānomet kādi 10 kilogrami, jāuzkačā sešpakaun jāizpilda visādas ļoti dīvainas seksīgas dziesmas, ko viņa negribēja. Nu jā, un tad – pārsteigums, viņa kļuva par alkoholiķi. Bet tagad ir izkārpījusies no tā. Tagad viņai ir ļoti veiksmīga modes līnija, un viņa ir viena no bagātākajām sievietēm pasaulē.

Linarte: To es nezināju. Man liekas, ka pārsvarā notiek divas lietas – vai nu tu esi gudra, bet tas nozīmē to, ka tu nedrīksti būt seksīga, jo tas uzreiz nonivelē tavu inteliģenci, vai arī tu esi tā seksīgā, bet tad tev nedrīkst būt ideju. Piemēram, Latvijā ir performanču māksliniece Daniela Vētra, kas tiek nenormāli kaunināta, it sevišķi interneta vidē, par savas seksualitātes izrādīšanu, kas manā skatījumā nepārkāpj vulgaritātes robežu, viņa tiešām paliek tajā pusē, kur tā ir māksla. Tāpēc es nekad nekautrēšos sievietēm, it sevišķi profesionālām, izteikt komplimentus gan par profesionālo pusi, gan par izskatu, jo kāpēc gan mēs nevaram būt viss, kas mēs vēlamies būt?

Martinsone: Tieši tā! Un vēl arī, kas ir šī maģiskā interneta vide, kur daudziem patīk sevi saukt par “sabiedrību”, lai arī, tīri pēc statistikas, tvitera saturu patiesībā saražo tikai kādi 30% lietotāju. Tātad tā sabiedrība, kas vienmēr šujas par kaut ko… Šis ir arī šautauts visiem, kuriem ir drausmīgas bailes no politkorektuma diktatūras un ka woke kultūra mūs visus iznīcinās. Tā ir ļoti, ļoti maza sabiedrības daļa, kura vienkārši ir skaļa un aktīvi ražo saturu, kas sociālajos tīklos rada iespaidu par kaut kādu mistisku sabiedrības viedokli. Kas vispār nav sabiedrības viedoklis – tas ir mazas daļiņas viedoklis, un gandrīz katrs skandāls, kas ir kļuvis par kaut ko milzīgu, ir pāris cilvēku radīts. Starp citu, tādā ziņā es ļoti piekrītu Pēterim Krilovam. Es viņu intervēju Teātra Vēstnesī,¹ un viņš teica, ka viena no galvenajām problēmām ir tā, ka īstenībā šobrīd cilvēkiem ir šausmīgi garlaicīga dzīve.

Linarte: Ā! To es arī visu laiku saku. Es pat gribēju rakstīt eseju un sūtīt Henrikam Eliasam Zēgneram. (Smejas.) Par to, ka, lūdzu, pārstāsim izlikties, ka pandēmija mūs neietekmē. Mums nav ko dot. Un tas ir tik acīmredzami! Kaut vai teātra pasaulē. Protams, notiek kaut kas, arī foršas lietas, bet kopsummā var just globālu enerģijas trūkumu.

Martinsone: Bet tas pat nav saistīts ar pandēmiju! Vienkārši tas, ka, piemēram... Baisi tā teikt, jo negribas piesaukt kādu drausmīgu katastrofu, bet mēs dzīvojam lielā labklājībā. Un lielākā daļa cilvēku jau diezgan precīzi var paredzēt to, kāda būs viņu dzīve: viņi pabeigs skolu, strādās nonstopā, it sevišķi pēdējos gados, inflācijas dēļ, lai varētu vispār sevi uzturēt, jo kļūt par ļoti bagāto vienu procentu ir gandrīz neiespējami. Tad būs vai nebūs ģimene, un tad tu nomirsi.

Linarte: Bet tas nav, man liekas, tikai par to. Man nesen sanāca saruna, starp citu, tieši ar jauniem māksliniekiem, topošajiem – gan teātrī, gan kino. Un es mēģināju atcerēties... Kas ir jocīgi, jo es taču pati it kā salīdzinoši nesen pabeidzu, pirms kādiem sešiem gadiem… Par to, ka gan ārstiem, gan māksliniekiem tomēr jābūt misijas izjūtai, lai cik tas stulbi izklausītos. Plus vēl, protams, jādomā par finansēm. Bet tā misijas izjūta ir pazudusi. Nu, piemēram, Krievijā ļoti daudziem tas ir aktuāli, ņemot vērā politisko situāciju, – ka tev ir sajūta, ka tu kaut ko lauz, kaut ko pārkāp un tas, ko tu dari, ir jēgpilni. Lielai daļai jauno mākslinieku, kuriem ir piedāvātas ērtas pozīcijas, nav vajadzības, piemēram, mācīties par kultūrkapitāla fondu, viņiem nav vajadzības mācīties, kā jāraksta projekti. Tāpēc, ka viņi jau zina, ka tuvākos 40 gadus taisās pavadīt teātra štatā. Kas tad ir tas, kādēļ tu tur atrodies? Ko tu gribi darīt? Es atceros, kā mēs trešajā kursā gribējām uztaisīt labdarības izrādi, kur Pēteris Krilovs, starp citu, mums ļoti palīdzēja. Mēs gribējām nospēlēt Gogoļa stāstus par ziedojumiem. Tajā mirklī bija ļoti aktuāls karš Ukrainā, un bija tāda situācija, ka bērnus no Ukrainas sūtīja uz audžu ģimenēm Latvijā uz mēnesi, lai viņu vecāki varētu atkopties, atrast jaunas darbavietas, jo viņu mājas bija pilnībā iznīcinātas. Un mums akadēmijas vadība neļāva to darīt! Viņi man uzdeva jautājumu: kāpēc tieši Ukrainas bērni? Kāpēc ne Sīrijas?

Martinsone: Mhm.

Linarte: Ko es ar to gribu pateikt? Ka pēc tam bija vēl lielāks spars kaut ko darīt, jo, kā izrādās, tu ar savu mākslu ļoti daudz vari ietekmēt.

Martinsone: Tas, ko tu pieminēji, mani pēdējos gados ir diezgan atgrūdis no jebkāda politiskā aktīvisma; līdzko tu dari kaut ko vienu, uzreiz ir pretī jautājums: a kāpēc tad ne kaut ko citu?

Linarte: Jā!

Martinsone: Tāpat kā ar visu nīsto feminismu – kāpēc jūs nerūpējaties par vīriešu tiesībām? Nu bet rūpējieties paši par savām tiesībām! Sievietēm nav jārūpējas par visiem.

Linarte: Man gan personīgi feminisms nav tikai par sieviešu tiesībām. Feminisms ir par kopējo vienlīdzību vai to, ka man ir tādas pašas iespējas, kādas ir dotas citiem. Kaut kad es par šo strīdējos ar vienu vīrieti. Viņš saka: “Jā, bet kāpēc sanāk tā, ka jūs vairāk par tām sieviešu tiesībām?” Es viņam saku: “Bet paskaties vēsturiski, kad sievietes varēja sākt balsot?” Nav tā, ka visā pasaulē šobrīd ir pilnīgi vienādas iespējas sievietēm. Vēl arvien pastāv valstis, kur precētu sievieti, piemēram, par krāpšanu var nomētāt ar akmeņiem. Mēs vienkārši pievelkamies klāt.

Martinsone: Es arī bieži dzirdu, ka vienlīdzības jēdzienu jauc ar vienādības jēdzienu. Jo vienmēr ir pretī: sievietes taču ir bioloģiski citādas un tā tālāk. Nu jā, esam. Bet tas nenozīmē, ka mēs nevaram būt vienlīdzīgas! Es nemēģinu kļūt par vīrieti, es nemēģinu imitēt vīrieti. Bet es esmu sapratusi ļoti vienkāršu lietu: ja vīrietis saka, ka viņam nepatīk vienlīdzības ideja, tātad viņš automātiski tevi uztver kā zemāku. Jo tu nevari būt vienlīdzīga.

Linarte: Īstenībā mani nomoka viens jautājums. Labi, katrs dzīvo, kā grib, tas skaidrs. Bet kāpēc tie, kuriem tas nepatīk, – lielākoties tie konservatīvie – aiziet līdz tam, ka viena cilvēka dzīvība ir mazāk vērtīga par otra cilvēka dzīvību? Lūk, to es nevaru saprast.

Martinsone: Man liekas, ka visi vienkārši ļoti grib būt normāli un pareizi un, līdzko kāds dara tā, kā nedari tu, tas apšauba, vai tava dzīve ir pareiza. Visi grib būt tas status quo, pareizā lieta, un, līdzko kāds to apšauba, tu pats sāc sevi apšaubīt.

Linarte: Bet smieklīgākais ir, zini, kas? Ka šī nosacītā normālība, par kuru tu runā, lielākoties ir tieši tie cilvēki, kuri dzīvo ar vislielākajām, neatrisinātākajām traumām, kuri dzīvo neticami, man negribas teikt – nelaimīgu dzīvi, jo laime ir tāds komerciāls koncepts, bet dzīvo nepiepildītu dzīvi, noteikti ne saskaņā ar to, kā viņi paši būtu gribējuši.