Ieraugi vienu mūri, vienu cipresi un jau esi laimīgs

Kārlis Vērdiņš: Tātad es Rakstniecības un mūzikas muzejā šodien atradu – uzmini, ko?

Jānis Ozoliņš: Nu?

Kārlis: Vēl vienu Mudītes baletiņu.¹

Jānis: Ooo!!

Kārlis: Vienā vēstulē Gonkam² viņa ir atsūtījusi vēl vienu baletiņu, ko es iepriekš nebiju atradis. Baletiņš saucas “Saules karogs” un veltīts komponistam Jānim Zālītim. Baletiņā ir lietota tāda izteiksme, ka nevis notiek tas un tas, bet tur aprakstīts, kādu baletiņu viņa gribētu rakstīt, kas tajā baletiņā notiks. Un tā valoda ir tikpat tautiski sirreāla kā citos baletiņos. Tā ka šī diena bija ļoti vērtīga. Tagad man jau ir astoņi baletiņi.

Jānis: Nav tā, ka vēl kaut kur kaut kas ir paslēpies?

Kārlis: Ļoti iespējams, bet nu es nezinu, cik ļoti man vēl jāizrokas cauri visām viņas vēstulēm. Es lasīju gan viņas vēstules Gonkam, gan Anšlavam Eglītim, gan Bertai Rudzītei, kas bija viņas draudzene, kritiķa Jāņa Rudzīša dzīvesbiedre un dzīvoja Stokholmā. Izskatās, ka ne Anšlavam, ne Bertai viņa nav īsti stāstījusi par savām radošajām lietām. Anšlavam viņa pārsvarā raksta par citiem rakstniekiem un latviešu trimdas kultūras dzīvi, ziņām no Latvijas. Bet Bertai atkal vairāk tādas personiskas lietas par kopīgiem draugiem un paziņām. Ar Gonku tomēr viņai tās attiecības bija kā lieliem domubiedriem. Gonka viņai sūta savus 60. gadu sākuma dzejoļus, “Melno sauli” un tamlīdzīgi, viņa dalās iecerēs par citiem baletiņiem. Viņa grib sarakstīt baletiņu “Spogulaite”, kas arī, manuprāt, nav uzrakstīts un pabeigts.

Jānis: Tad sanāk, ka Elles ķēķī Mudīte ir tas neatklātais dārgakmens, mūza, kas gan rakstīja arī pati.

Kārlis: Jā, viņa nekad īsti netika uzskatīta par rakstnieci. Viņa bija tāda kā pasākumu organizētāja, mūza, draudzene, iedvesmotāja. Nevienam nešķita, ka kaut kas svarīgs varētu būt arī viņas pašas rakstītais. 60. gadu sākumā gan laikam rodas doma, ka “baletiņus” varētu izdot grāmatā, bet vienā vēstulē es šodien izlasīju, ka viņa pati tādu grāmatu negrib, jo viņai tajā laikā trimda ir jau krietni vien apnikusi. Viņa neredz jēgu. Turpināt rakstīt un arī grāmatu izdot – tas viņai liekas tāds šaurs trimdas žests, bezjēdzīgs un nevajadzīgs. Kas, protams, liekas dīvaini, jo tieši tajā laikā daudziem viņu paaudzes rakstniekiem un dzejniekiem iznāk grāmatas, arī pirmās grāmatas. Laikam jau viņu tas galīgi neinteresēja. Tikai pašās vecumdienās, mūža beigās, iznāk divas viņas grāmatiņas Kalifornijā, Gvido Augusta izdevumā. Tās arī būs iekšā viņas izlasē.

Jānis: Es šodien runājos ar Mākslas akadēmijas studentiem, un interesanti, ka tās ir divas pilnīgi dažādas pilsētas: Ņujorka, kad Elles ķēķis bija aktīvs, un Ņujorka, ko mēs pazīstam un redzam tagad. Tagad tā ir komercializēta, dārga un kaut kādā ziņā jau nepieejama pilsēta. Vēl 70. gados Ņujorka bija ļoti bīstama, ar visām mafijām un mēģinājumiem to apkarot. Un jautājums: cik lielā mērā var to kādreizējo Ņujorku, tās sajūtas rekonstruēt, arī Elles ķēķa dzejā. To, ko mēs šodien vairs nevaram piedzīvot.

Kārlis: Nu, viņiem Elles ķēķī jau ienāk tikai daļa Ņujorkas, tā bija teiksmaina dzeja, kur apkārtējā realitāte ienāk tikai nedaudz. Viņiem bija svarīgi pārlēkt no apkārtējās realitātes uz Latviju un atpakaļ. Telpa, kurā var brīvi ceļot. Laikā un telpā. Mana hipotēze ir tāda, ka Gonka šo stilu aizguva no Mudītes Austriņas, jo viņas 50. gadu sākuma stāstiņos, rakstiņos šis stils jau izpaudās ļoti spilgti. Par Austriņu īsti nekad neviens nav publicējis nekādas kritikas un izvērstākas apceres; viņas literāro darbību piemin tikai šur tur ar kādu vienu teikumu. Vienīgie viņas kritizētāji dažreiz ir Amerikas latviešu avīžu lasītāji, kuri aizrāda, ka neko nevar saprast no tā, ko viņa raksta.

Oficiante: Vai jums ir kādas alerģijas, par ko man būtu jāzina?

Jānis: Laikam jau nav. Paldies. Nu – cheers! (Saskandina glāzes.)

Kārlis: Cheers!

Jānis: Kāds bagātīgs vīns! Ļoti garšīgs. Nu jā, tad sanāk, ka tu šobrīd ne vien reabilitē, bet faktiski atklāj no jauna un pārraksti literatūras vēsturi – jo Austriņa nav uztverta kā literāte, bet tagad, šajā brīdī, tas notiek. Tu sastādi šo grāmatiņu, tā tiks laista klajā, un vēl arī tava hipotēze, ka viņa ietekmējusi Gonku.

Kārlis: Jautājums jau arī, cik lielā mērā trimdas literatūra un trimdas dzeja pastāv kā vienlīdz svarīga salīdzinājumā ar Padomju Latvijā tapušo dzeju. Mūsu šībrīža apziņā, manuprāt, joprojām visiem liekas, ka tās īstās lietas notika Latvijā un nevis trimdā.

Jānis: Tiešām kāds tā domā?

Kārlis: Ja mēs paskatāmies uz pasākumiem un grāmatām, uz to uzmanību un pūlēm, kas tiek veltītas Vācietim, Ziedonim un citiem Padomju Latvijas autoriem, tad redzam, ka trimdas autoriem ne tuvu nav tādas uzmanības.

Oficiants: Te būs sīrups no tumšā alus… medus, brūklenes, smiltsērkšķis.

Jānis: Viss, kas mums patīk, – smiltsērkšķis, brūklenes.

Oficiants: Glāzīte ar pesto. Un pēdējais būs hummuss no pelēkajiem zirņiem.

Kārlis: Paldies.

Jānis: Paldies.

Kārlis: Skatīšos, kā tu ēd, un darīšu pakaļ.

Jānis: Mums jāsāk dekonstruēt to palagu, kas mums ir uzlikts uz papīra. Jā, kaut kā man šķiet, ka mums pietrūkst drosmes literatūrā ieraudzīt nezināmo, nevis tikai to, kas bija populārs padomju gados. Iespējams, ka pedagoģes māca tieši to, kas bija viņu jaunības dzeja un viņu jaunības jūsma, un to viņas grib turpināt darīt. Bet vai tas ir interesanti jauniešiem?

Kārlis: Jautājums, cik vispār literatūra jauniešiem ir interesanta. Kur ir tie jaunieši, kuriem degtu acis noskaidrot to pašu Mudītes Austriņas īsto vietu Elles ķēķa grupā? Mēs arī Literatūras, folkloras un mākslas institūtā saskaramies ar to, ka tādu jauniešu ir gaužām maz. Iespējams, ka mana interese par Elles ķēķi ir vecmodīga un nākotnē nevienam nebūs saprotama. Taču, no otras puses, par kuriem pagātnes rakstniekiem tad vispār kāds interesēsies? Visa šī ilgstošā humanitāro zinātņu mirdināšana badā un izglītības sistēma – man arvien vairāk liekas, ka nākotnē to nevienam nevajadzēs. Es, protams, ceru, ka maldos. (Fotogrāfam.) Nefotografē, cik mēs nesmuki ēdam šito.

Fotogrāfs: Es spiežu to, kas ir.

Kārlis: Es nemāku pareizi šito ēst.

Fotogrāfs: Tur, man liekas, nav pareizi un nepareizi.

Jānis: Ir tikai vienkārši nepareizi.

Fotogrāfs: Jā!

Kārlis: Sentluisā mēs gājām uz kādu etiopiešu restorānu, kur bija viss kā tāda milzīga, milzīga pankūka, uz tās viskautkas salikts, un tad to pankūku vēl var kaut kur pamērcēt, un tad tas viss kopā jāapēd. Tur arī viss ar pirkstiem notiek, bet nu jā… tur bija kaut kā bišķi saprotamāk.

Jānis: Jā, dažus galda piederumus mēs vispār tikai pēdējos trīs gadsimtus lietojam. Tā kā viss ir jauns, nekas nav zaudēts. Es joprojām esmu pārliecināts, ka jāmāca tā literatūra, kas notiek šobrīd, bet klasiķiem jāpievērš uzmanība mazliet vēlāk. Nav jau tā, ka viņi būtu jāignorē, bet, ja mēs nerunājam par to, kas notiek šobrīd, kas tad literatūru lasīs un kas uz mākslas darbiem skatīsies?

Kārlis: Tieši tā.

Jānis: Tas, protams, prasa ārkārtīgi lielu darbu arī tiem, kas māca tajā iedziļināties, bet tas nenozīmē, ka būtu jāizolējas no tā, kas notiek tagad. Kaut kādā ziņā ir skumji, ka humanitāro zinātņu zenīts ir bijis tas brīdis, kad tās radās.

Kārlis: Kurā brīdī viņas atšķīrās no eksaktajām zinātnēm tā pa īstam? Tas bija 18. gadsimts?

Jānis: 18. gadsimtā runā par tādu fenomenu kā kultūras vēsture. Jābūt aristokrātam, lai nodarbotos ar humanitārajām zinātnēm.

Kārlis: Gluži kā mūsdienās.

Jānis: Jā, finansējuma nav.

Kārlis: Dažreiz jau ir.

Jānis: Mazliet.

Kārlis: (Fotogrāfam.) Mēs beigās noteikti piedzersimies, sāksim kauties, demolēt visu, glāzes plēst!

Fotogrāfs: Tas būs videoierakstos, drošības kamerā.

Kārlis: To jūs arī varēsiet izmantot pie tās sarunas.

Fotogrāfs: Ja būs tāda nepieciešamība, Tīrons atradīs veidu, kā tikt pie šī materiāla.

Kārlis: Jā, un tas izskanēs ziņās.

Fotogrāfs: Jā, būs skaļi.

Jānis: Es varētu vēlēties pat mazliet vairāk maizes. Man viss vēl nav pietiekoši izsmērēts.

Kārlis: Nekas, dabūsi briedi, šis jau bija tikai ievads.

Jānis: Šīs ir tikai ievainotā brieža asinis.

Oficiants: Varbūt vēl kādu maizes šķēli?