Izmainīt apziņā bildīti

Rimants Kočūns (1953) varbūt nepārstāv pašu populārāko psihoterapijas novirzienu. Eksistenciālo psihoterapiju mūsdienu pasaulē bieži vien aizēno, ja ne pārmāc, citas skolas, jo īpaši kognitīvi biheiviorālā terapija un psihoanalīze. Tomēr slava profesoram Kočūnam sekojusi pat uz tādu attālu Lietuvas mazpilsētu kā Birštona. Pirms 20 gadiem viņš nolēma pamest Klīniskās un organizāciju psiholoģijas nodaļas vadītāja amatu Viļņas Universitātē, lai Birštonā, rāmi plūstošās Nemunas krastā, dibinātu savu Humānistiskās un eksistenciālās psihoterapijas institūtu (HEPI).

Kopš tā laika institūts ir sagatavojis simtiem psihoterapeitu. Tā kā mācību valoda ir krievu, tas piesaista lektorus un klausītājus no visas krieviski runājošās pasaules. Pašam tēvam dibinātājam patīk savienot Rietumus ar Austrumiem – viņš daudz ceļo pa Krieviju, sējot tur savas metodoloģijas sēklu, un ielūdz dažādas Rietumu izcilības lasīt lekcijas un vadīt seminārus institūtā. Ar saviem minerālūdeņu avotiem izslavētā Birštona nu kļuvusi pazīstama arī kā psiholoģijas mācības avots.

Reiz, raksturojot savu amatu, Kočūns to nosauca par praksi, kurā dvēsele dziedē dvēseli. Garīgās labklājības stiprināšana, protams, nāk par labu ikvienam, jo īpaši ņemot vērā, ka mums, cilvēkiem, pastāvīgi uzglūn eksistenciālā trauksme, kuras satvēriens bieži vien izrādās ciešāks, nekā mums gribētos atzīt.

Ko izdevās sasniegt Arnim Rītupam tajās pāris dienās, ko viņš pavadīja šajā idilliskajā lauku vidē? Viņš ne pa jokam satrauca dažus vietējos, staigājot apkārt marokāņu džellabā, bet arī pavadīja pietiekami daudz laika kopā ar skolotāju un aizbrauca no Birštonas ar lielisku interviju kabatā. Ja abi sarunu biedri šķiras, ieguvuši dziļāku sevis izpratni, vai lasītājs var vēlēties ko vairāk?

Igns Staškevičs

Rimants Kočūns: Nezin kāpēc aptrūkās tabakas. Parasti vienmēr bija rezerve.

Rīgas Laiks: Vai tad jūs nesekojat Asīzes Franciska padomam – nekādu rezervju?

Kočūns: Nē. Man līdz viņam tālu. (Smejas.)

RL: Sakiet, kam un kāpēc ir vajadzīga psihoterapija?

Kočūns: Vieglāk ir atbildēt – kam.

RL: Sāciet ar vieglāko.

Kočūns: Visdažādākajiem cilvēkiem, kas secina, ka paši netiek galā ar kaut ko savā dzīvē. Droši vien tas attiecas arī uz jautājumu “kāpēc”. Draugi palīdzēt nespēj, pats sev palīdzēt nespēj, sieva vai vīrs palīdzēt nespēj. Tāpēc pastāv tāda kasta – psihoterapeiti, pie kuriem var atnākt parunāties.

RL: Bet tūkstošiem gadu cilvēki iztika bez šīs kastas. Vai tiešām cilvēki kļuva tik vāji un stulbi, ka radās nepieciešamība pēc psihoterapeitiem?

Kočūns: Labs minējums. Iespējams, tā arī ir. Cilvēki kļuva vājāki, vienpusīgāki, nespējīgāki. Lai gan kas zina? Varbūt, ja pirms piecsimt gadiem eksistētu psihoterapeiti, tālaika cilvēce būtu bijusi laimīgāka.

RL: Jūs uzskatāt, ka psihoterapeita klātbūtne padara cilvēci laimīgāku?

Kočūns: Pārāk skaļi teikts. Es sacītu pieticīgāk. Psihoterapeita klātbūtne spēj atsevišķus šīs cilvēces subjektus padarīt apmierinātākus. Varbūt dažreiz arī laimīgākus.

RL: Kā jūs domājat, pirms 2500 gadiem cilvēki vispār iztika bez palīdzības, vai arī tolaik kāds pildīja tās pašas funkcijas, ko šodien psihoterapeiti?

Kočūns: Tā gan ir vistīrākā spekulācija, bet iespējams, ka turīgi cilvēki kādreiz bija daudz izglītotāki filozofiski. Man šķiet, ka filozofija sniedz daudzas atbildes uz dzīves jautājumiem. Iespējams, kādreiz cilvēki nodarbojās ar viņiem daudz būtiskākām problēmām, nevis meklēja kaut kādus risinājumus vai ielūkojās savā dvēselē. Bija aizņemti ar izdzīvošanu, ikdienu utt. Bet arī tās ir spekulācijas. Diemžēl neko jēdzīgāku nevaru atbildēt.

RL: Šķiet, atslēgas vārds šeit būtu – ielūkoties savā dvēselē. Dvēsele nepavisam nav pašsaprotams jēdziens. Kā to saprotat jūs? Vai katram cilvēkam ir dvēsele?

Kočūns: Uzdrīkstos teikt, ka ir.

RL: Atmiņā nāk epizode no Meraba Mamardašvili dzīves. Viņš pie alus bodītes sarunājas ar savu draugu par apziņu un dvēseli, un piepeši kāds dzērājs, noklausījies viņu sarunu, sāk bļaut, ka nekādas dvēseles nav. Merabs uz viņu palūkojas un saka: “Lūk, tev arī nav.”

Kočūns: (Smejas.) Droši vien viņš tobrīd bija nedaudz nikns. Es domāju, katrā cilvēkā ir kāds vairāk vai mazāk izteikts viņa psihiskās dzīves organizācijas princips.

RL: Vai tas būtu jūsu primārais dvēseles raksturojums?

Kočūns: Jā. Psihiskās dzīves, tādu psihisko procesu organizācija, kurus mēs dažreiz spējam vairāk vai mazāk izprast. Ir cilvēki, kurus tas vispār neinteresē. Viņi vienkārši dzīvo, neko daudz nedomājot par dvēseli vai organizētību. Bet dvēsele, manuprāt, ir tikai cilvēkam.

RL: Nu labi. Ar ko šāds dvēseles apraksts atšķiras, piemēram, no tādas neskaidras, izplūdušas organizācijas kā Apvienoto Nāciju Organizācija?

Kočūns: Ar lielāku organizētību. Ar izteiktāku viendabību un mazāku klaigāšanu. Man šķiet, ar to pietiek. Ja es rūpējos par sevi, tad rūpējos. Bet Apvienoto Nāciju Organizācija reizēm rūpējas, reizēm izliekas, ka rūpējas, bet reizēm vispār nevar saprast, ar ko nodarbojas.

RL: Jūs pastāvīgi rūpējaties par sevi?

Kočūns: Nē. Bet man vismaz ir tāds uzstādījums – rūpēties. Lūk, es tagad smēķēju, dzeru kafiju. Droši vien var šaubīties, vai tas manai dvēselei vajadzīgs… Bet varbūt arī ir vajadzīgs.

RL: Es nezinu, kā domas par kafiju un tabaku saistās ar rūpēm par dvēseli, bet jūsu dotā dvēseles izpratne mani ieinteresēja. Ko šī organizācija dara? Tā kaut kur virzās?

Kočūns: Var teikt, ka tā tiecas uz kaut ko – kaut kādiem mērķiem, plāniem. Kādreiz šī tieksme bija lielāka. Domāju, līdz ar vecumu tā samazinās, bet palielinās rimtums. Reizēm šķiet, ka nekur nav jātiecas. Bet vispār kaut kāda kustība ir vienmēr.

RL: Ja iespējams, pasakiet, kurp tiecas jūsu dvēsele, ja tā tiecas?

Kočūns: (Nopūšas.) Uz lielāku dzīves pilnības izjūtu. Ja tas kaut ko izskaidro.

RL: Tas gan izskaidro, gan raisa jaunus jautājumus. Bet tam nepieciešams mazs priekšvārds. Sakiet, vai jūs esat psihiski vesels?

Kočūns: Biežāk šķiet, ka jā. Taču es nedomāju tā vienmēr.

RL: Bet pēc kādām pazīmēm jūs nosakāt savu psihisko veselību?

Kočūns: Tas ir sarežģīts jautājums, un droši vien jebkura atbilde būs vienkāršojums. Tomēr, ja pamēģinātu atbildēt, psihiskā veselība man nozīmē harmoniju ar apkārtējiem cilvēkiem, tuviniekiem, pasauli. Kad es jūtu kaut kādu savstarpēju saistību. Taču dažreiz es to neizjūtu, dažreiz manā galvā uzrodas kaut kas tāds, kas attālina no citiem. Uzrodas idejas, kas izbrīna mani pašu. Protams, es to neuzskatu par patoloģiju, bet tas mazina harmoniju. Un tad jautājums par veselību kļūst sarežģītāks, jo droši vien par katru var pateikt, ka viņš nosacīti ir vesels, bet nosacīti – nav.

RL: Kas to nosaka?

Kočūns: Droši vien tas, ka harmonija ir ļoti subjektīva lieta. Proti, man var šķist, ka tā pastāv, bet kādam no malas var izskatīties citādi. Katrs par sevi spriež subjektīvi. Protams, pastāv normatīvi, kaut kāda vispārpieņemtā skala un pat cilvēku kategorija, kas uzskata, ka, izmantojot šo skalu, viņi var spriest par citiem…

RL: Kas tā par skalu? Kādi normatīvi? No kurienes jūs to ķērāt?

Kočūns: Nu, sabiedriskās normas.

RL: Dievs pasarg, kas tās tādas?

Kočūns: Jā, starp citu, es jums izstāstīšu par šo skalu. Vakar Birštonā satiku kādu vietējo, kurš sacīja, ka pilsētā parādījies nenormāls cilvēks.

RL: Kaut kāds psihs? Staigā pa pilsētu naktskreklā?

Kočūns: Jā. Es jau gan sapratu, ka viņš bija domājis jūs. (Smejas.) Bet viņš saka: kaut kāds dīvains cilvēks staigā, it kā kleitā. Droši vien izbēdzis no slimnīcas. (Smejas.) Viņa apziņa jūs neiekļauj normā. Pavisam noteikti. Lūk, jums normatīvi.