Ja redzi dīvainu tauriņu, zvani mums!

Sigs: Es dzeru džinu un nevēlos mainīt. Kurš no šiem kokteiļiem ir ar džinu?

Viesmīlis: Šis ir ar džinu – The Mask. Un šis ir ar džinu – Daiquiri. Un šis – Good Time.

Dāvis Kaņepe: Varbūt ņemam divus Good Time?

Sigs: Divi labi pavadīti laiki...

Dāvis: (Lasa dzērienu karti.) Džins ar toniku, Crème de cassis...

Sigs: Cassis, Campari, greipfrūts... Nē, greipfrūtu es nevaru.

Viesmīlis: Lūk, šis ir ar toniku un sarkanvīnu.

Sigs: Sarkanvīns...

Viesmīlis: Varam arī klasisku džinu ar toniku.

Sigs: Labi, divus klasiskus džinus ar toniku.

Viesmīlis: Kaut ko ēdīsiet arī?

Dāvis: Mums jāēd, jo dzeram.

Viesmīlis: Virtuvi vērsim ciet pēc četrām minūtēm.

Dāvis: Mums jābūt ātriem.

Sigs: Uzkodas, zupas, salāti, pamatēdieni...

Dāvis: Mēs varam doties uz Spāniju vai Franciju.

Sigs: Es negribu uz Franciju.

Dāvis: Tu negribi uz Franciju? (Smejas.)

Sigs: Es negribu arī uz Spāniju. Kāpēc tikai divi galamērķi? Pasaule ir liela.

Dāvis: Varam doties arī uz Kanādu. Tu esi bijis Kanādā?

Sigs: Jā, divas vai trīs reizes. Man jāaizbrauc uz Monreālu, man ir mīlasstāsts ar kanādiešu meiteni no Monreālas. Grilēta vista ar dārzeņiem, liellops ar piparu mērci, pasta carbonara... Izvēlies manā vietā, Dāvi, man apnicis izvēlēties.

Viesmīlis: Es pagatavoju divus dubultos džintonikus!

Dāvis: Lieliski. Mēs esam gatavi pasūtīt. No salātiem būs viens liellopa karpačo un...

Sigs: Burrata ar pesto.

Viesmīlis: Labi. Un pamatēdieni?

Sigs: Karamelizēta pīle?

Dāvis: Ņem to.

Sigs: Vai būs garšīgi?

Viesmīlis: Jā, pīle ir ļoti laba.

Dāvis: Man, lūdzu, dodiet pastu ar jūras veltēm. Un ūdeni!

Sigs: Vai mēs varam smēķēt šeit?

Viesmīlis: Nē, smēķēt var tikai ārpusē, atvainojiet.

(Klusums.)

Sigs: Tu iepriekš kaut kā labi pateici, ka esi priekšā laikam.

Dāvis: Priekšā?

Sigs: Jā, divas minūtes priekšā.

Dāvis: Tbilisi laiks ir divas stundas priekšā Rīgas laikam. Kad aizbraucu uz Tbilisi, sapratu, ka turienes laiks saskan ar manu iekšējo laiku.

Sigs: Pirmais teikums no viena dzejoļa, ko uzrakstīju filmai “Bengāļu variācija”, kuru filmējām Kolkatā, skanēja šādi: “Je suis toujours en avant sur l’aube.” Es visu laiku esmu priekšā rītausmai.

Dāvis: Kā tu uzrakstīji šo dzejoli?

Sigs: Tā kā filmas galvenā varone bija sieviete, dzejniece, un es nevēlējos, lai raksta kāds cits, man pašam bija jāmeklē sava sievišķā puse, man bija jākļūst kā šai sievietei. No sava blociņa es atlasīju citātus un rindas, kas atspoguļo sievišķīgu jūtīgumu. Šos dzejoļus tulkoja angliski un no angļu valodas tālāk uz bengāļu valodu. Divus gadus vēlāk, kad montēju filmu, nevarēju atrast savu dzejoļu oriģinālus, nācās lūgt, lai tulko atpakaļ no bengāļu uz angļu, un no angļu es pats pārtulkoju franču valodā, bet dzejolis tulkojumā pazuda. Vēlāk gan es tomēr atradu arī oriģinālus un izdevu grāmatiņā.

Dāvis: Tu zini, ka Eiropas Savienībā visiem dokumentiem jābūt tulkotiem visās valodās? Tad nu viens vācu dzejnieks vai mākslinieks bija vācu valodā rakstītu dzejoli aizsūtījis britiem, kas to pārtulkoja angliski, tad iedeva vāciešiem no angļu valodas pārtulkot atkal vāciski, un tā kādas 20 reizes. Viņš izlika apskatei visas versijas, es Berlīnē biju uz izstādi. Ja salīdzina pirmo un pēdējo versiju, nebija gandrīz nekādas līdzības.

Sigs: Es rakstu dzeju pie rīta kafijas. Tā ir mana filozofija: katru dienu jāveic kāda poētiska darbība. Tas var būt dzejolis, bet tā var būt arī fotogrāfija vai pat kompliments skaistai meitenei, vai traka deja uz ielas. Cilvēki domās, ka esmu jucis, bet man tā ir poēzija. Kad biju pusaudzis, vēlējos katru dienu piedzīvot ko jaunu, nekad neapstāties. “Ko tu šodien darīji?” – “Šodien gāja traki, es satiku vienu meiteni, un mēs uzkāpām uz jumta, kaimiņi sāka uz mums kliegt, bet mēs bēgām pa jumtiem, un viņi mūs vajāja, un tad kāds izsauca policijas helikopteru...” Tas ir kā izdomāt traku stāstu – nevis uz papīra, bet īstenībā. Katru dienu jāizdomā kas jauns, lai ir ko pastāstīt draugiem. Tam jābūt kaut kam, ko nekad neesi darījis. Ja tu atkārtojies, nav tik labi. Piemēram, ja tu spēlē vienu un to pašu melodiju katrā koncertā, klausītājiem tā ikreiz šķitīs jauna, bet tu pats zināsi, ka atkārtojies, tas ir burvju triks, apmāns. Ik vakaru no manas sirds izlido putns, bet, nē, šovakar no manas sirds izpeldēs zivs. Tā ir improvizācija, un tas ir risks, jo tik daudz cilvēku skatās, bet es to nekad vēl neesmu darījis, varbūt man neizdosies. Cilvēkiem patīk drošība, bet, ja mākslinieks izvēlas drošību, māksla iznīkst. Protams, daži mākslinieki kļūst ļoti slaveni, 30 gadus veicot vienu un to pašu triku, bet nedomāju, ka viņi ir laimīgi.

Dāvis: Uz pirmo festivālu Komēta Daugavgrīvas cietoksnī atbrauca deviņas grupas, ieskaitot tevi, Dakha Brakha, Yemen Blues, Oy, bet mēs bijām pavisam bez naudas, jo biļetes nepirka. Piektdienas rītā es devos uz viesnīcu, kur bija apmetušies mūziķi, un, skatoties acīs, izstāstīju situāciju, un viņi visi teica: labi, mēs vienalga spēlēsim. Tā bija mana poētiskā darbība, tas bija skaisti, to mirkli es nekad neaizmirsīšu. Četrus gadus vēlāk, 2020. gadā, kad bija sākusies pandēmija un nekādi koncerti nevarēja notikt, man parādījās nedaudz naudas, un es piezvanīju DakhaBrakha un teicu, lai atsūta rēķinu. Viņiem tās šķita dzirdes halucinācijas, jo neviens nekad nav zvanījis, lai samaksātu pēc četriem gadiem.

Viesmīlis: (Atnes ēdienu.) Lai labi garšo!

Dāvis: Vai atceries, kā es tevi pirmo reizi aicināju spēlēt Kaņepes Kultūras centrā festivālā Homo Novus? Es tevi biju dzirdējis festivālā Arsenāls un uzaicināju spēlēt KKC, bet toreiz Homo Novus pateica, ka nav tam naudas, un es tev zvanīju nedēļu pirms koncerta, lai atceltu. Es nekad nebiju tevi saticis, nekad nebiju ar tevi runājis, un tu biji ļoti dusmīgs: “Kas, pie velna, Dāvi, notiek? Es atcēlu trīs citus koncertus, lai brauktu uz Rīgu!” Es teicu: “Labi, neatceļam, es pastrādāšu reklāmā, dabūšu naudu, samaksāšu.” Bet ar to viss nebeidzās. Mans kursa biedrs no Kolumbijas bija atstājis mašīnā mantas, pa nakti bija izsisti logi, mašīna apzagta. Un ar to mašīnu es braucu tev pakaļ uz lidostu ar izsistiem logiem un stikliem uz sēdekļiem. Es gribēju organizēt savu pirmo koncertu Rīgā, sākt kultūras centra darbību, bet naudas nav un vēl apzog.

Sigs: Es atceros, tu atbrauci ar to sasodīto busu, durvis nestrādāja, uz krēsla bija stikli, un mēs uzreiz kļuvām par labākajiem draugiem.

Dāvis: Jā!

Sigs: Bet zini, pirmo reizi, kad biju Rīgā uz Arsenālu, man bija salauzta sirds un Rīgu es īsti neredzēju, jo, kad ir salauzta sirds, tu kļūsti akls. Tāpēc pirmā reize, kad patiešām biju Rīgā, bija, kad pirmo reizi spēlēju KKC, toreiz es Rīgā paliku veselus trīs mēnešus.

Dāvis: Tas bija Kaņepes Kultūras centra sākums.

Sigs: Tas bija mākslas oāzes sākums, un tas bija arī Kaņepes filozofijas sākums: runa nav par naudu, ja mēs kaut ko gribam, mēs to varam. Parasti kultūras centri plāno ilgi uz priekšu, bet mākslai jānotiek tagad.

Dāvis: Var sākties pandēmija, var sākties karš. Protams, jāplāno, bet visa tā...

Sigs: Varbūt tajā laikā es jau būšu miris!

Dāvis: Iziesim uz cigareti?