Kur esmu, tur man arī vajag palikt

Es arī agrāk pazinu Sergeju Barhinu. Sākumā kā jaunu arhitektu. Pēc tam kā jaunu teātra mākslinieku iesācēju. Vēlāk kā padomju scenogrāfijas metru. Šoreiz viss bija pilnīgi citādi. Barhins runāja ar režisoriem Teātra darbinieku savienībā. Viņš stāstīja, rādīja, atminējās, sacerēja, šokēja un lika klātesošo sirdīm pamirt no šausmām un tīksmes. Tā bija uguņošana, kurā dzirkstīja tēli, raksturi, noskaņas, precīzas sadzīves ainiņas un nesaprotami, mazliet biedējoši simboli. Mūsu priekšā kā karuselis griezās dažnedažādu masku virtene... Nē, nē, ne tā! Nevis masku virtene, bet diezgan ērmota īsteni cilvēcisku seju kolāža. Barhins nemitīgi kaut kur pagaisa, un viņa vietā uzradās te gurdenais un hipijiskais provinces varonis, te amerikāņu supermens, te Oļešas Kavaļerovs, te arī Čehova inteliģents, kurš vienā laidā sarkst un bālē sava nepilnīguma dēļ, – Nikolajs Ivanovs –, barons Tuzenbahs, klejojošais students Trofimovs vai manai sirdij vistuvākais cilvēciņš ar ērmīgo vārdu Mihails Polozņovs. Barhinam piemita visas aktierim nepieciešamās īpašības, taču viņš vēl piedevām bija apveltīts ar to, kas mūsu aktieriem nekad nav ne sapņos rādījies, – ar rafinētu intelektuālismu, vispusīgu izglītību, nekļūdīgu, iedzimtu taisnības izjūtu un, plus pie tā visa, absolūtu verdziskuma trūkumu; viņš brīvi rīkojās ne tikai ar aktiermākslas zemāko pakāpi (atveidošanu), bet arī ar augstāko – autorību, t.i., bija savas jaunrades saimnieks. Viss, ko viņš ironiski stāstīja, godīgi izspēlēja, bija visaugstākās raudzes un izraisīja visnotaļ pamatīgas asociācijas – ar Nabokovu, ar Bulgakovu, ar mūsdienu spēles mākslas pirmtēvu Lorensu Stērnu. Man briesmīgi gribējās pieiet viņam klāt un pateikt: “Zakušņaks, Jahontovs un Surens Kočarjans jums līdzi nespēj turēt, pat kopā ņemti. Dibiniet savu viena aktiera teātri! Galvoju, publika pie jums nāks straumēm vien un biļetes tiks tirgotas par Laizas Minelli cenām.” Tomēr noklusēju. Laikam tāpēc, ka vispārākās pakāpes, tieši uzrunājot adresātu, nav gluži smalkjūtīgas un lāgiem ir pat aizskarošas: kāds no abiem sarunbiedriem noteikti izskatīsies pēc idiota.

Mihails Butkevičs

Rīgas Laiks: Jums tādas pašas brilles kā Vitālijam Komaram, tikai viņam ir sarkanas.

Sergejs Barhins: Man ir arī zilas, bet tas nav galvenais. Īstenībā es pirmais sāku nēsāt apaļas brilles, vēl pat bītlu nebija. Es taisīju “Kaiju”, un mums atnesa apaļas brilles. Ar īstu zeltu.

RL: Kurš atnesa?

Barhins: Nu, pēc sludinājuma – kāds atnes petrolejas lampu, kāds cits brilles. Un es tās paņēmu sev. Nopirku. Un sāku staigāt ar apaļām brillēm. Man patika tas, ka brillēm jābūt kā divritenim.

RL: Kāpēc?

Barhins: Nu, liekas, Ilfam kaut kur bija tāda frāze: uzliku briļļu divriteni. Īstenībā es atceros tēva fotogrāfijas. 20. gados visi staigāja ar apaļām brillēm. Turklāt mums jau kopš bērnības varonis bija Lekorbizjē. Viņam ir šitādas brilles. Reiz atbrauca viens amerikānis un teica: “Pie mums tādas sauc par arhitektu brillēm, tādas bija Džonsonam.” Es saku: “Kāds vēl Džonsons! Jūsu Džonsonam tādas bija tāpēc, ka ar tādām staigāja Lekorbizjē.” Lekorbizjē kā nostaigāja visus 20. gadus, tā arī palika ar tādām. Tā, lūk.

RL: Man ļoti iepatikās jūsu izteikums, ka arhitektam – un varbūt arī scenogrāfam – svarīgākā ir nevis zīmēšana, bet domāšana. Vai jūs, lūdzu, varētu paskaidrot, par kādu domāšanu ir runa?

Barhins: Es pat neesmu pārliecināts, vai teicu, ka galvenais ir domāt. Saprotiet, frāze “arhitektam nav obligāti prast labi zīmēt, tas ir pat kaitīgi” nav mana. Bija tāds izcils 20. gadsimta arhitekts Andrejs Burovs. Viņš sarakstījis lielisku grāmatu par arhitektūru. Viņš apgalvoja, ka arhitektam labi zīmēt ir pat kaitīgi. Jo ir bijuši tādi, teiksim, kā Čečuļins – viņš uzzīmēs fasādi, karogus, viņam patīk. Un pat pasūtītājam Kaganovičam patīk. Bet Burovs apgalvoja, ka vajag, lai kaut kas briestu galvā, kaut kur starp saules pinumu, smadzenītēm, sirdi, mēli un roku. Es zīmēju šitādus te mazus kaut kā variantiņus tikai tad, kad tā lieta jau ir pareiza. Tā ir pareiza tavai sirdij. Taču galvenais nav pat tas, ka vajag domāt. Ir ļoti prasti pateikt, ka vajag mazāk zīmēt un vairāk domāt, jo tad iznāk, ka viss nāk no prāta. Nē, nenāk vis no prāta. Taču nav jāsteidzas zīmēt. Un scenogrāfam šai ziņā ir tieši tāpat. Pirmām kārtām vajag sarunāties. Mēs sarunājamies. Sarunas gaitā vajag pārliecināt režisoru, lai viņš jau nu paliktu pie tevis un ka faktiski viņam izejas vairs nav. Taču jāuztaisa tā, lai man pašam būtu interesanti. Tāpēc es uzskatu, ka, protams, domāt vajag un zīmēt vajag. Nu, teātra mākslinieks var arī netaisīt skices, viņš var taisīt maketiņus. Maziņus. Būtībā, kad tu jau esi vairāk vai mazāk karalis, tu faktiski vari izvēlēties jebkuru formu. Es netaisu ne skices, ne maketus, es taisu rasējumus... Cilvēks ir ar tevi parunājis – rasējumi, šabloni ražošanā, un viss būs normāli. Skices vajadzēja padomju laikā. To bija izgudrojuši tie no Maskavas mākslinieku savienības, viņi tās savas skices pirka galvenokārt paši, tur bija tarifi – ja skice gleznota eļļā... Tāpēc Leventāls teātra skices taisīja ar eļļu, kas vispār ir stulbums. Lai gan Viljamss un Dmitrijevs – abi bija ievērojami mākslinieki, Lielajā un Maskavas Dailē – gleznoja skices eļļā. Nu, tāpēc, ka tajā laikā, 30. gados, bija lupatu dekorācijas, apgleznotas, gaisma bija drausmīga. Turpretī tagad gaisma, pateicoties popsim un rokam, ir kļuvusi ļoti spēcīga. Tāpēc vienkārši apgleznotu lupatu nav iespējams taisīt, labāk uztaisīt trīs maikstes un kaut kādu kubu, galīgu bezsakaru, un tak vienalga derēs labāk – gaismas dēļ. Nu re, tā es jums atbildēju.

Tas ir, es varu taisīt tikai to, ko redzu. Es nevaru nokopēt. Tagad ir ļoti vienkārši strādāt, kur ienāk prātā – arhitektūrā, teātrī: nospied Pinterest pogu, tur izlec 50 risinājumu, tu no tiem izvēlies divus. Pēc tam no šiem diviem vēl 50, vēl 100. Uztaisi tā, un viss. Visviens būs mazdrusciņ citādi. Strādāt nav vajadzības. Manuprāt, tuvākajā nākotnē mākslinieku un arhitektu darbu darīs producenti, kaut kādi uzņēmēji...