Kur palika tas plikais Binde?
Foto: Toms Harjo
Foto

Ar fotogrāfu Gunāru Bindi sarunājas Svens Kuzmins un Roberts Vilsons

Kur palika tas plikais Binde?

Lai nokļūtu pie Gunāra Bindes, vispirms jānobrauc ar 1. tramvaju līdz galam. Pa ceļam pamanīju, ka jaunajos vagonos logs ir ieliekts kā objektīva lēca. Dubļainās pilsētas skati slīdēja tam garām, atklājot aizvien jaunus namus, taču nevienu no šiem mirkļiem nebija iespējams notvert un paturēt statiskā kadrā. Drebināmies Juglas galapunktā, domās dungoju Māra Šverna melodiju: “Visu šo gabalu var nobraukt ar tramvaju,/ bet tava māja ir vēl tālāk…” Tad piebrauca Gunārs, un es pat nepamanīju, kā jau pēc brīža bijām sākuši runāt par Upīša “Zaļo zemi”.

Mašīnu atstājām priedēs un, Gunāra kaķenes Pincītes pavadīti, bridām tālāk pa sniegu. Gunārs Binde dzīvo nelielā koka namiņā netālu no vietas ar nosaukumu “Mūzas iela”, kur jau devīto gadu digitalizē savu apjomīgo negatīvu arhīvu. Nu man prātā skanēja Vecā Stendera rindas: “Tomēr esi nebēdnieks,/ Nabags zemnieks kurzemnieks.” Bindes gan ir malēnieši vairākās paaudzēs, taču uzsvars šeit ir uz pirmo rindu, piemērotāku vārdu par “nebēdnieku” Gunāram būtu grūti atrast.

Izrunājušies par būtisko, mēs sēdāmies mašīnā, lai atgrieztos Rīgā, bet bijām spiesti secināt, ka “Zaļās zemes” iespaidā esam aizmirsuši izslēgt gaismas un nosēdinājuši akumulatoru. Piesnigusī meža ainava stāvēja kā sastingusi. Takši uz Mūzas ielu brauca nelabprāt. Nu neko, bridām atpakaļ uz māju. Un labi, ka tā. Citādi mēs nekad neuzzinātu, kā apieties ar nesprāgušu munīciju un cik cieši tā saistīta ar fotogrāfijas mākslu.

R. V. un S. K.

Gunārs Binde: Ivars Seleckis ir mans kaimiņš, un ar viņu ir tā, ka visiem sīkumiem, kas gadījušies pa ceļam, ir jāpaliek precīzi, kā tie ir, neko nedrīkst aiztikt...

Rīgas Laiks: Jūs abi esat galēji pretējās nometnēs. Seleckis ir īstens dokumentālists, tu savukārt esi inscenētājs.

Binde: Es esmu teātra taisītājs, jā.

RL: Vai, tavuprāt, tiekšanās pēc dokumentalitātes ir pašapmāns?

Binde: Dokumentālais – tā ir realitāte, tas ir fakts, tas ir tas, kas ir īstenībā. Bet fakti neveido vispārinājumu, kurpretim mākslai jāveido vispārinājums. Piemēram, kas bija komunisms? Fotogrāfijās par to, kā izskatījās padomju laiks, tagad var redzēt tikai melus, visīstākos melus. Viss tika laķēts, spodrināts. Ko gan no tādām fotogrāfijām var zināt, kāds izskatījās padomju laiks?

RL: Ar mazgātiem traktoriem pa laukiem?

Binde: Pilnīgi droši. Lopu kopējai vajadzēja būt baltam halātam bez neviena pleķīša.

RL: Nu, bet tā jau arī ir iestudēšana.

Binde: Tā ir iestudēšana, tas ir teātris. Bet tie bija vieni vienīgi meli.

RL: Tādā gadījumā es gribētu zināt, kur beidzas māksla un sākas meli.

Binde: Mākslai ir viena ļoti būtiska lieta, ko ir grūti tā īsi izskaidrot, – tas ir tēls, образ. Nevis attēls, bet tēls iekš attēla. Ja tas tēls tur ir...

RL: Vai kolhozniece ar tīru priekšautu nebūs tēls?

Binde: Kolhoznieces tēls nav patiess; tāds, kādu to Žanis Legzdiņš vai kurš tur fotografēja, tas nav nekāds tēls. Tēlu veido mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi: metafora, asociācija, salīdzinājums, vispārinājums. Lūk, šie filozofiskie tēla veidošanas līdzekļi ir visās mākslās vienādi. Piemēram, literatūrā – kas ir tēls un kas ir literārā patiesība? Tas, ko raksta avīzes, tā ir patiesība, realitāte, bet īstenu tēlu var radīt Upīts “Zaļajā zemē”, aprakstot visas patiesības un izveidojot tēlu par tādu lauku cilvēku, vai...

RL: Tas tēls ir pilnīgi nepareizs, tā ir Upīša fantāzija, tā ir māksla.

Binde: Tur jau tas joks, ka tā ir māksla. Īstenība – tas ir skumjš variants, tas ir naturālisms, tā ir asiņaina, riebīga, smirdīga, vārdu sakot, tā ir realitāte. Bet māksla parāda, pēc kā cilvēks tiecas.

RL: Kas īsti ir šis noslēpumainais tēls jeb образ?

Binde: Nu, tēls... Tēls ir ļoti apjomīga viela... Tēls nav reāli iedomājams, tas ir tikai priekšstatāms, bet viņu nevar tā redzēt. Kad to ierauga, domas sāk lidot ap to, ko tu redzi, un veidojas jauna pasaule. Tas ir nevis tas, kas konkrēti acu priekšā, bet tas, ko tu ieraugi...

RL: Tēls kļūst par tēlu tad, kad uz to raugās nevis kā uz kādu dabisku parādību, bet kā uz...

Binde: Kā uz brīnumu.

RL: Man palicis atmiņā brīnišķīgs stāsts no režisora Viktora Kosakovska par to, kā viņš vienreiz ieraudzīja tēlu.1 Tas bija tā. Viņš aiziet pie filozofa Aleksandra Loseva, kas bija viņa skolotājs, bet Losevs jau slimoja un bija diezgan gados. Kosakovskis ienāk vecā vīra istabā un redz: Losevs sēž uz gultas malas un tur rokā gumijas zivi, un pūš to kā balonu, ieelpo un pūš, viņam bija tādi plaušu vingrinājumi. Un tajā brīdī viņš saprot, ka viņš nezina, kas tas tāds ir, viņš nezina, ko šis tēls simbolizē, bet viņš saprot, ka tas ir tēls: sēž varenais filozofs Losevs un pūš stulbu gumijas zivi. Man šis stāsts liekas brīnišķīga tēla definīcija. Ko tu par to domā, Gunār?

Binde: Ļoti labs tēls, skaisti! Tur ir ne tikai tas, ka viņš vingrina plaušas, tur ir tik daudz, tur ir neiedomājami paradoksi, kā var šitāds gudrs cilvēks ar tādām muļķībām nodarboties! Tas ir ļoti labs piemērs.

Gunārs Binde. “Siena”, 1964
 



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Februāris 2024 žurnāla

Līdzīga lasāmviela