Laimīgs, ka austrālietis

2018. gada vasarā vienam no slavenākajiem austrāliešu māksliniekiem Imantam Tilleram (1950) Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notika plaša personālizstāde “Ceļojums uz nekurieni”. Šī intervija tapa dažas dienas pirms izstādes atklāšanas, kad muzeja jaunajā apakšzemes piebūvē strādnieki vēl tikai saiņoja laukā paneļus, no kādiem sastāv mākslinieka milzīgie darbi. Par dažādajiem Tillera mākslas aspektiem internetā pieejama plaša informācija angliski, skopāk latviski (interesanti, ka latviešu Vikipēdijā Tilleram veltīts šķirklis tā arī nav radies): var uzzināt par konceptuālo audeklkartonu projektu, kas ietiecas bezgalībā, par darbu tekstualitāti (Tillers savos darbos iekomponē sev kaut kādā ziņā nozīmīgus tekstus), par apropriāciju – citu mākslinieku darbu citātiem – u.tml. Sakarā ar izstādi tika izdots arī krāšņs katalogs ar lieliskām reprodukcijām un esejām angļu un latviešu valodā. Tā kā biju dažu šo eseju tulkotāja, man bija nepieciešams iedziļināties Tillera domāšanā un pasaules uztverē un mēģināt izprast to, kas, vienkārši lasot vai skatoties, var mierīgi paslīdēt garām arī nesaprasts. Rezultāts bija vēlēšanās sastapt un parunāties ar cilvēku, ar kuru izveidojusies šāda cieša, citiem nezināma vienpusēja garīga saikne. Ar šo dīvaino saikni izskaidrojama arī sarunas varbūt pārlieku intīmā noskaņa. Saruna notika angļu valodā.

Ieva Lešinska

Rīgas Laiks: Kas tas ir jums pie rokas? Šķiet, ka tas ir priekšmets ar vēsturi.

Imants Tillers: Tas mazais čemodāniņš? Jā, es vienmēr kaut kā… Man vienmēr bijuši tādi mazi čemodāniņi, tur satilpst viss vajadzīgais. Bet tā ir arī sava veida piezīmju burtnīca, lai varu pierakstīt… Es ceļojot šo to pierakstu. Tā nav tikai dienasgrāmata. Tur ir visādas domas vai tas, kas trāpās ceļā, nu, visādi krikumi…

RL: Un arī šajā braucienā uz Rīgu jūs veicat pierakstus?

Tillers: Jā.

RL: Vai drīkstu jautāt, kas jums šķita pierakstīšanas vērts?

Tillers: Nu, pagaidām tās ir tikai piezīmes no de Kīriko kataloga, ko iegādājos Londonā – mēs uz Rīgu braucām caur Londonu. Tas ir mākslinieks, kurš mani turpina fascinēt, un katalogā es atradu šo to interesantu, piemēram, ka Antverpenes Laikmetīgās mākslas muzeja direktors ir Barts De Bēre, ar kuru 1992. gadā iepazinos Sidnejā: viņš bija kopā ar Janu Hūtu, diezgan slavenu kuratoru. Varbūt es viņam aizsūtīšu savu Rīgas katalogu, jo tur savā esejā Janu Hūtu pieminu. Ceļojot ir mazliet vairāk laika pārdomām. Austrālijā es visu laiku risinu ar darbu saistītas lietas – sazinos ar cilvēkiem, kuri mēģinājuši uzņemt ar mani kontaktu, un tamlīdzīgi… Bet ceļojot ir vairāk laika vienkārši padomāt.

RL: Un ceļošana arī paildzina laiku, vai ne? Laika kļūst it kā vairāk, un tas ir svarīgi.

Tillers: Jā, tas ir ļoti svarīgi. Mēs, piemēram, ceļojām caur Londonu, jo tur Kristo ir jauns projekts: Serpentīna ezerā viņam ir mastaba, kas veidota no naftas mucām – kādām piecsimt mucām. Un skaisti, ka mēs varējām piedalīties arī atklāšanā. Es strādāju pie viena Kristo projekta Austrālijā, kad man bija 19 gadi. Tā ka man bija izdevība ar viņu sasveicināties.

RL: Vai viņš jūs atceras? Vai jūs esat kontaktā?

Tillers: Nu, ne bieži, bet… Nē, viņš pavisam noteikti atcerējās. Tur bija arī Džons Kaldors, kurš to projektu organizēja. Bija jauki turpināt šo sakaru. Kristo izstādē galerijā ir viņa Apvienotajiem Arābu Emirātiem plānotas milzu mastabas modelis. Tā būs permanenta skulptūra, pat lielāka par piramīdām. Tas modelis jau bija Kristo darbnīcā Ņujorkā 1979. gadā, es redzēju, kā tas top – pirms 40 gadiem! (Smejas.)

RL: Savā Rīgas kataloga esejā jūs pieminat, ka strādājāt pie Kristo, bet neminat detaļas. Ko jūs atceraties no šī laika?

Tillers: Es biju tikai viens no 10 arhitektūras studentiem, kas strādāja pie šī projekta – kādas trīs nedēļas. Tur bija arī citi, kas nāca un gāja… Viņam bija arī profesionāli strādnieki, bet dažas dienas darbojās arī studenti.

RL: Bet ko tieši jūs darījāt?

Tillers: Tas projekts bija ietīt lielu piekrastes teritoriju plastmasas materiālā, kas tiek izmantots erozijas kontrolei – tā ka tas nav nekas permanents, pēc kāda laika tas sadalās… Ko es darīju – mēs to nostiprinājām ar virvēm un skavām, un es dzinu naglas klintī, lai savukārt piestiprinātu skavas. Man šim nolūkam bija pistole (smejas). Ar Kristo man nebija tieša kontakta, tur bija citi priekšnieki, kas teica: “Tagad ej un naglo tur un tur.”… Tas bija tāds diezgan vientulīgs meditatīvs process. Man bija arī nelaimes gadījums: viena nagla atlēca no klints un trāpīja man kājā, izejot cauri kurpei.