Līksmais trakums, melnais trakums

Ar Igoru es iepazinos 2004. vai 2005. gadā Pēterburgas klubā Platforma – droši vien galvenajā tālaika pilsētas klubā. Igors bija atbraucis ar savu grupu Крузенштерн и пароход, kura spēlēja ko līdzīgu smagam alternatīvam klezmeram, kāds ļoti piestāvētu Ņujorkas leiblam Tzadik (misters Zorns, protams, darīja muļķīgi, atteikdamies tajā ierakstīt Kruzenštern mūziku). Sajūsmā biju es un visa zāle. Taisnības labad jāpiebilst, ka pēc ceturtdaļgadsimta es aizgāju no Kruzenštern koncerta iecienītajā Telavivas klubiņā Levontin 7, jo neizturēju to graujošo skaņas spiedienu, ko radīja grupas jaunais, maksimāli smagais skanējums; šo bēgšanas gadījumu nožēloju vēl šodien.

Tad mēs uz laiku pašķīrāmies – precīzāk, es pašķīros, daudz bija darāmā. Bet Igors turpināja strādāt un sāka, piemēram, ierakstīties kopā ar grupas АукцЫон līderiĻoņu Fjodorovu. Sākumā tas bija “projekts”, bet tad kļuva par pilnvērtīgu un pilntiesīgu duetu, un albumi, kurus Ļoņa rakstīja ar Igoru, iemantoja vēl lielāku muzikālu nepiekāpību, lai gan arī pirms tam nevarēja teikt, ka viņa mūzika būtu no vienkāršajām.

Igors, man šķiet, savā daiļradē apvieno, no vienas puses, dadaisma idejas, gudru pankroku un muzikālu, ja tā var teikt, anarhismu, bet, no otras puses, viņa darbos ir jūtama jaunās akadēmiskās mūzikas ietekme (šai jomā viņš ir liels adepts un speciālists) un visam pāri – smaga, piesātināta skaņa. Tas ir stingri strukturēts haoss, kurā izcilais metodiķis Igors jūtas kā zivs ūdenī. Īsāk sakot, jebkurai improvizācijai jābūt labi temperētai.

Bet tagad iztēlojieties grupu RATM, Swans vai Sepultura kaverversijas rotaļu instrumentu izpildījumā ar fantastisku, eņģeļu balsīm līdzīgu vokālu. Iztēlojāties? Tas ir Igor Krutogolov’s Toy Orchestra, apburošs kolektīvs, kura koncertus es cenšos nelaist garām jau vairākus gadus. Tas ir īsts pankroks, pilnīga brīvība un laime (šādos, lūk, vienkāršos vārdos es cenšos raksturot sajūtas, kas pārņem viņu koncertos, bet vārdi nedodas rokā).

Igors ir mega talants, kolosāls mūziķis un tikpat kolosāls cilvēks. Man gan ir aizdomas, ka cilvēciskās īpašības nav tēma, ko apspriest īsā intervijas priekšvārdā. Vienkārši ņemiet vērā.

Jevgeņijs Kogans

Rīgas Laiks: Vai zināt, ko es vakar darīju? Pēc jūsu ieteikuma klausījos angļu grupu Cardiacs.

Igors Krutogolovs: Prieks dzirdēt.

RL: Nu, tas ir vāks, es jums teikšu.

Krutogolovs: (Smejas.) Kā tad, kā tad. Bet daudzi, kuriem es šo grupu ierādu, pat nevis nesaprot… viņi nepieslēdzas.

RL: Vai jums tā neatgādina kaut ko no agrīnās Ļeņingrad?

Krutogolovs: Nē, nē, nē. Tas ir pavisam kas cits. Šī ir visīstākā angļu mūzika. Es teiktu, tas ir tāds laimīgs trakums. Nav jau daudz mūziķu un vispār mākslinieku, dzejnieku pasaulē, no kuriem šis trakums nāktu. Tas pats Hļebņikovs. Tas taču ir tīrs trakums. Man tas ir kā ar bērniem. Vienalga, kas dienā būtu noticis, kad ierodos dārziņā pēc jaunākā dēla, es priecājos. Pilnīgi neizskaidrojama sajūta. Tas pats notiek ar Cardiacs. Vienalga, kāds man ir garastāvoklis. Eju pa pilsētu, ieslēdzu austiņās un saprotu, ka ceļos gaisā. Un mani ļoti apbēdina, ka šī grupa nav pietiekami novērtēta. Tims Smits ir nepietiekami novērtēts komponists, pilnīgi ģeniāls. 1996. gadā bija jābūt viņu koncertam. Viņi uzstājās vienreiz gadā, februārī.

RL: Kāpēc?

Krutogolovs: Nezinu. Viņiem tā gribējās. Viņi uzstājās reizi gadā, februārī, tikai Anglijā, viņš nekur uz ārzemēm negribēja braukt, lai gan viņu aicināja visvisādi mūziķi. Viņu mīlēja, cienīja. Nu lūk, tātad viņiem bija jābūt koncertam, un man bija jālido uz Londonu. Bet viņam bija insulta lēkme, un viss. Viņš pārvērtās dārzenī, kļuva par cilvēku ratiņkrēslā. Un pirms diviem gadiem nomira.

RL: Grupa neturpina spēlēt?

Krutogolovs: Nē, bez viņa nevar. Viņš bija kā visa koka sakne. Sakni nocirta, un koks vienkārši nokalta.

RL: Sakiet, lūdzu… Tas varbūt nemaz neattiecas uz Cardiacs, un tomēr… Vai var runāt par kaut ko tādu kā panku… nu, ne pasaules uzskatu, bet pasaules izpratni? Vai kaut kas tāds eksistē?

Krutogolovs: Man liekas, pankus īstenībā vajag dalīt divās kategorijās.

RL: Vai jūs pats kādreiz esat bijis?

Krutogolovs: Panks? Kaut kādā ziņā varbūt, nezinu. Man vienkārši patika pankroks, bet tā uzreiz būt pankam… nē. Tādēļ, ka… ja tagad būtu… Saprotiet, visīstākās angļu pankgrupas ir, piemēram, Conflict. Galīgi ne Sex Pistols. Pankroks taču radās kā protests. Sākumā pankgrupas vispār nemācēja spēlēt, mūzika viņus vispār neinteresēja. Tas bija protests. Viņi ņēma rokās instrumentus tādēļ, ka ar instrumentiem varēja sludināt skaļāk. Bet kādā brīdī pankroks pārvērtās par mūzikas stilu. Un tad var teikt, ka šie mūziķi bija panki mūzikas ziņā, bet ideoloģiski – galīgi ne. Saprotat? Tā nav ideoloģija. Bet pats par sevi pankroks, tāpat kā hiphops, kā reps, sākotnēji ir protesta mūzika. Vispār visi šie žanru nosaukumi eksistē tikai tādēļ, lai būtu vieglāk saprast, par ko mēs runājam. Varu pateikt, ka ir, tāda grupa, un man būs jums vienkāršāk paskaidrot, ja pateikšu, ka viņi spēlē pankroku. Man īstenībā smiekli nāk, kad tādas grupas kā, piemēram, Green Day sauc par pankroku. Ar pankroku tam nav nekāda sakara.

RL: Tad varbūt nemanāmi pāriesim pie jums. Jūs taču arī esat radījis kaut ko tādu, kas sākumā bija klezmera grupa. Taču ļoti dīvaina. Un tieši dīvainumam jūsu acīs ir liela nozīme. Es pat domāju – ne tādā ziņā, lai apzināti atšķirtos no citiem, bet tādēļ, lai radītu kaut ko jaunu, kaut ko tādu, kā nav bijis attiecībā pret visu pārējo. Vārds “klezmers” jau arī ir kļuvis par tādu kā cepuri, ar kuru var nosegt ļoti daudz. Kad domā par ebrejiem… kāda viņiem ir mūzika? Nu, klezmers, visi dejo. Un sestdien ortodoksālie ebreji…

Krutogolovs: Ar klezmeru tam, protams, nav nekāda sakara, tas ir tika leibls. Nenoliegšu, 90. gadu sākumā man ļoti mīļš bija Džons Zorns. Viņš ir amerikāņu komponists, ebrejs. Viņš izveidoja savu ierakstu firmu, kuru nosauca par Tzadik. Un viņam šajā Cadikā līdztekus visam pārējam bija virziens, ko varētu saukt par jauno ebreju mūziku.