Ļoti garlaicīgs tusiņš

Linda Mence: Vai ir kaut kādas lietas, par kurām mums nevajadzētu runāt?

Elvīra Bloma: Es domāju, ka tādu nav.

Linda: Pēc Punctum rīkotajām “Tumsas runām” ar Evelīnu Andžāni man bija grūti. Jo viss bija aptumšots, un pēc tam šķita, ka kaut kādas lietas varbūt nevajadzēja teikt, un tā...

Elvīra: Dzejniekam ir tāda situācija, ka atklāšanās ir nenovēršama. Pat ja dzejā nerunā par sevi, būsi kā uz delnas.

Linda: Tas ir arī par formu. Publiskā sarunā vai intervijā vienkārši runāt par sevi un par savu privāto dzīvi – tas velk uz Privāto Dzīvi. Bet citā, skaistākā kontekstā tas iegūst vispārinājumu un vērtību.

Elvīra: Es domāju, tas ir atkarīgs no cilvēkiem, kas sarunājas. Es varu atbildēt ļoti dzelteni, kā tu saki, vai arī ietverot kaut ko, ko esmu uztvērusi, sapratusi vai lasījusi, bet savelkot to kopā ar savu pieredzi, kas, man šķiet, varētu būt interesanta vai vērtīga arī citiem. Tu, protams, neatklāsi kaut ko ļoti intīmu vienkārši tāpēc, lai to atklātu.

Viesmīlis: Izdomājāt kaut ko vai nepieķērāties vēl?

Linda: Es noteikti ņemšu kaut kādu baltvīnu. Es neesmu meistars… Ā, tā nemaz nav vīna karte!

Viesmīlis: Tā arī gadās! Kaut ko sausu gribas vai kaut ko vieglāku?

Linda: Man parasti vienmēr ir garšojis Sauvignon blanc.

Viesmīlis: Tas tāds pussauss vīniņš, vieglāks, bet viņš ir ejošais, garšīgs. Jūs vēl procesā?

Elvīra: Jā.

Linda: Es laikam tad pie reizes arī apskatīšos tos ēdienus. O, bezglutēna tapa, cik jauki! Te ir apvienotā gaļas, siera un olīvu izlase, tas ir kā Apvienoto Nāciju Organizācija. (Smejas.) Ak kungs! Es varbūt apēdīšu trīs ēdienus. Nē, laikam divus labāk.

Elvīra: Es nesen izriju veselu kasti saldējuma.

Linda: Es redzēju instagramā. (Smejas.) Es esmu aizgājusi no feisbuka, bet esmu palikusi instagramā. (Viesmīlim.) Paldies.

Elvīra: Man būs John Wick.

Viesmīlis: Kokteilītis. Siltais, ja?

Elvīra: Paldies. Šodien feisbukāiepostoju, kā mani vidusskolā piekāva latviešu valodas skolotāja par to, ka publicējos skolas avīzē, kas saucās Nīkulīgais Nīkulis. Tāpēc ka tā bija avīze, kurā cita starpā tika izmantota necenzēta leksika, slavināts nīkulīgs dzīvesveids un kritizēta skolas vadība.

Linda: Te laikam vajadzēs izvērsumu.

Elvīra: Es pēdējā laikā saistībā ar to 90. gadu grāmatiņu, ko es taisu Strāvā, domāju par to laiku. Gribēju kaut ko pati uzrakstīt un tad sapratu, ka bērnības emocijas un notikumi ir pavisam neapstrādāti manā prātā. Sāku rakstīt un atcerējos, ka bija tāds gadījums, kad mani reāli piekāva latviešu valodas skolotāja.

Linda: Piekāva?

Elvīra: Cik nu piekāva. Viņa mani grūda pret sienu, pazemojoši knaibīja un teica, ka es takš neesot tik stulba, lai nodarbotos ar tādām muļķībām kā “skandaloza” skolas avīze.

Linda: Kā viņu sauc?

Elvīra: Jautrīte.

Linda: Bļāviens, Jautrīte! Man bērnudārzā bija Jautrīte – vienīgā normālā audzinātāja. Viņa bija Jautrītes vārda cienīga. Bet, ak kungs, viņai vajadzētu atņemt vārdu, tai latviešu valodas skolotājai Jautrītei.

Elvīra: Jā, viņa bija tāda mazliet agresīvāka. Bet pati avīzīte bija fantastiska. Nīkulīgais Nīkulis. Man liekas, ka avīzītes nosaukums ir fantastisks, tas ir par savas nīkulības, sava vājuma pieņemšanu. Tie bērni, kas auga deviņdesmitajos, ļoti bieži bija atstāti novārtā. Un vismaz man ir tāda nedrošības sajūta, es vienkārši nejūtos droši šajā pasaulē. Un kādā brīdī es nonācu pie tā, ka jāpieņem un jāmīl, un jāciena savs vājums, sava fundamentālā nedrošība un nespēja, savs nīkulīgums. Bet skolotāja taču to avīzi iznīdēja.

Viesmīlis: No ēdieniem sanāca izvēlēties?

Linda: Jā. Cik lielas ir tās ceptās tīģergarneles, un cik lieli ir kazas siera salāti? To ir iespējams apēst, abus divus?

Viesmīlis: Ir iespējams. Šitie salāti paši par sevi ir viegli, gaisīgi, bet tur ir deviņas tīģergarneles ar mango čatniju, tāda maza uzkodiņa.

Linda: Paldies.

Viesmīlis: Jums joprojām domājas?

Elvīra: Ņemšu lapu salātus ar dārzeņiem un liellopa rostbifu.

Linda: Tu arī ļoti daudz esi strādājusi restorānos un kafejnīcās, vai ne?

Elvīra: Bāros vairāk, bet restorānā arī, jā. Hāgenskalna komūna gan nav tāds klasiskais bārs. Norvēģijā bārs bija tāds vairāk klasisks, kaut gan arī pilnīga šīze.

Linda: Es nostrādāju Kaņepes Kultūras centrā četrus gadus bārā, bet arī dažos restorānos. Un ir tāda sajūta, ka bāros un restorānos, un kafejnīcās ļoti bieži ir jauni, nedaudz apmaldījušies cilvēki, kuri ir ļoti neaizsargāti. Daudzējādā ziņā tā ir ļoti īpaša pieredze. Man joprojām sajūta, ka īsts darbs ir fiziski smags darbs, tas ir darbs ar cilvēkiem, it kā mazkvalificēts darbs, darbs, kas neprasa intelektuālu piepūli. Un ir tik jocīgi apjaust, ka rakstu darbi arī ir darbi.

Elvīra: Es rakstu romānu, un man tā ir izklaide.

Linda: Vai tev nav kaut kāda vainas sajūta pret darbaļaudīm? (Smejas.) Ņemot vērā, ka arī tu esi strādājusi, ka nav tā, ka tu visu mūžu vienkārši sēdēji un rakstīji.

Elvīra: Tas nav tik aizsargāti un tik stabili, lai es justos vainīga kādu citu cilvēku priekšā. Es daru arī daudzas citas lietas, ir Strāvas menedžēšana, mēs tagad izdosim arī mazas grāmatiņas. Viss notiek pēc diezgan stingra plāna, tas ir milzīgs darbs, un tas prasa daudz vairāk, nekā es saņemu.

Linda: Es nedomāju, ka vainas sajūta šajā situācijā būtu adekvāta. Man liekas, ļoti daudzi kultūras jomā strādājošie izjūt vainu par to, ka viņiem pirmoreiz mūžā ir adekvāti atalgots darbs. Es pati esmu tik ļoti pieradusi pie bezspēka, pie tā, ka es strādāju, mācos, tad vēl rakstu, es pat nezinu, kuros brīžos. Un arī tagad, kad ir daudz mierīgāk un varu nesatraukties par palikšanu uz ielas, ir jocīgi.

Elvīra: Jā, es arī ērtāk jūtos haosā. Man savā ziņā pat patīk haoss un neparedzamība. Bet tās ir traumu sekas – justies droši, ja viss šķobās, ļogās. Esmu pieradusi pie stabilitātes trūkuma jau kopš bērnības, kad nemitīgi mainīju dzīvesvietas. Es tagad arī nemitīgi tās mainu, un tas man sniedz tādu kā viltus laimes un drošības sajūtu. Lai gan apzinos, ka man īstenībā būtu nepieciešama terapija, lai es iemācītos dzīvot stabilā vidē.

Linda: Man savukārt kaut kāda veida stabilitāte bijusi ļoti svarīga. Man bija ļoti jocīgi un grūti tie jaunības laiki, kad es beidzu sportot un atnācu uz Rīgu 19 gados. Es nezināju, kur likties, biju pilnībā pazudusi un darīju visu iespējamo, lai kaut kā atkoptos, īstenībā man būtu bijusi vajadzīga ļoti intensīva palīdzība. Bet tas moments, kurā es tā riktīgi piezemējos un sajutu, ka vispār kaut kam deru šai pasaulē un ka esmu piederīga, bija, kad man piedzima bērns. Tas gan nav nekāds pamācošais stāsts, es negribu teikt: sievietes, jums jādzemdē, un tad jūs jutīsieties pasaulē kā mājās, jo tā ir jūsu sūtība. Es pusgadu mācījos teologos un atceros, ka Juris Cālītis teica, ka ir slikti kristieši un kristieši, kas neiet uz baznīcu, bet viņi tomēr ir kristieši. Un tad es arī kaut kā vienmēr domāju: varbūt ir arī sliktas feministes, un es esmu tā sliktā feministe. Vai vismaz slinkā feministe. Tāpēc es neuzņemtos vispārināt savu pieredzi ar bērna radīšanu. Man bija ķeizargrieziens, kādu laiku es nevarēju pastaigāt īsti labi, bet otrajā vai trešajā dienā es izgāju ārā no slimnīcas. Bija rudens, absolūti saulains, un visas tās dzeltenās lapas, tik silti, 20 grādu oktobrī. Es atceros, ka staigāju pa to jocīgo Stradiņu pilsētiņu un man bija tik ārkārtīgi laba sajūta, it kā neredzams diedziņš mani ir piesaistījis tam piektajam stāvam, dzemdību nodaļai, kur guļ mans bērns. Arī rakstīt es sāku kādā astotajā vai devītajā mēnesī, pirms tam es īsti nerakstīju. Vidusskolā kaut ko mēģināju, kad gāju pie Mairas Asares, bet citādi es nerakstīju un vispār nezināju, kur likties. Es biju pamēģinājusi Amerikā vienu gadu studēt antropoloģiju, teoloģiju, bet pēc tam aizgāju uz Sporta akadēmiju, jo zināju, ka tur būs režīms kā armijā. Bet, kad piedzima mans dēls, es izjutu absolūtu stabilitātes sajūtu, ka viņš ir tas, kas kaut kādā ļoti jocīgā, apgrieztā veidā ir kļuvis par manu ģimeni. Tā varbūt ir stabilitāte, kurai būtu jāseko jau no bērnības, bet kaut kādu iemeslu dēļ es to neesmu jutusi, un ceru, ka tas neatsauksies uz viņa dzīvi un viņam nebūs jāiet terapijā ilgus gadus, lai šo risinātu, es ceru, ka viņš nebūs kļuvis par manu tēvu.

Elvīra: Man gribētos bērnu, lai man būtu šī pieredze, bet es saprotu, ka tas ir ļoti egoistiski. Radīt bērnu tikai tāpēc, lai man būtu pieredze. Es arī esmu studējusi teoloģiju un uzskatu sevi par kristieti, bet vēl joprojām esmu mazliet tādā kā konfliktā ar katoļu baznīcu. Es biju katoliete, it kā teorētiski esmu arī tagad, vienkārši vairs ne praktizējoša. Un tajā pašā laikā es, protams, ticu Dievam, es ļoti cienu kristietību, īsto kristietību, nevis to demonstratīvo, deklaratīvo, bet īsto iekšējo garīgo dzīvi un attiecības ar Dievu. Visas šīs lietas man vienmēr bijušas interesantas un arī svarīgas. Bet kāpēc es to saku?

Linda: Tu teici, ka gribi dzemdību pieredzi.

Elvīra: Jā, es gribu dažādu pieredzi, gribu dzīvot pilnībā savu dzīvi un tā tālāk, bet es negribu, lai tāpēc cieš vēl viens cilvēks, kurš būtu mans bērns un kurš nonāktu varbūt ne gluži ļoti labā situācijā.

Linda: Jā, bet man liekas, ka ar to bērnu ir kaut kā jocīgi, tāpēc ka mēs sagaidām to, ko īstenībā nav iespējams iztēloties. Ir kaut kādas pieredzes, kuras nav iespējams iztēloties gluži vienkārši tāpēc, ka nekas īsti tam nelīdzinās. Var būt, ka suns līdzinās, mājdzīvnieka uzturēšana?

Elvīra: Šī ir otrā reize, kad es dzirdu šo salīdzinājumu. (Smejas.) Iedomājies – bēbis un suns!

Linda: Nu, viņš jau arī rāpo pa grīdu, viņš jāved ārā. Un tomēr tas ir lēciens, pilnīgi iracionāls lēmums, jo nav iespējams saprast, kā tas ir, pirms tas notiek. Tāpēc man ļoti nepatīk bērnības un jauno māšu trivializēšana. Tas ir kaut kas ārkārtīgi liels un baiss, un nopietns. Bērns var nomirt. Viņš visu laiku reāli var nomirt, un tu visu laiku klausies, vai viņš vēl elpo. Tās ir lielas lietas, tie nav nekādi zaķīši un rausīši.

Elvīra: Ir grūti runāt par mātbūšanu, bet tas ir svarīgi. Vīriešiem, piemēram, vispār nav… Varbūt viņiem ir iespējama tēvu pieredze, bet viņiem nav iespējama māšu pieredze. Katrā ziņā es sevi šajā jautājumā nešaustu. Es neesmu tik šausmīgi īpaša, ka man obligāti būtu jāizdzīvo pilns spektrs. Ir cilvēki, kas to dara manā vietā. Kaut kādā ziņā mēs visi esam vienots organisms, vienota sabiedrība, un šajā sabiedrībā mums ikvienam ir vieta, pat ja varbūt tā nešķiet. Varbūt liekas, ka tas cilvēks ir pilnīgs liekais, viņš kaut kādu romānu raksta un saņem naudu par “dīkdieņošanu”, bet arī tam ir jēga. Svarīgi, ka ir cilvēki, kas dzīvo citādi, jo varbūt es dalīšos ar savām pieredzēm, ar saviem nestabilitātes stāstiem un kādam tas būs svarīgi un interesanti, jo viņam nekad nav bijis iespēju dzīvot nestabilā vidē.

Linda: Man jau no ļoti agra vecuma, no kādiem 12 gadiem, ir riebusies ideja par normālību. Bet kaut kā sanāca, ka es izdarīju tās normālā cilvēka lietas, un tas kaut kādā ziņā ir atbrīvojoši, ir lietas, par kurām man vairs nav jāuztraucas. Un tā ir ļoti ērta pozīcija. Man liekas, ir svarīgi atzīt, ka būšana normalitātes pusē ir ērta, ērtāka.

Elvīra: Arī tāda būšana ir laba! Atskatoties uz pusaudžu vecumu, saprotu, ka es tolaik biju tik viena. Toreiz vēl nebija noformulēta ideja par nebinārām personām un tā tālāk, bet es tiešām negribēju būt sieviete. Man riebās un es ienīdu, ka piedzimu šajā dzimumā. Es gribēju būt puisis, es arī ģērbos un uzvedos kā puisis un draudzējos ar puišiem. Meitenes mani vienmēr kritizēja. Viņām vienmēr bija uzstādījumi – tad vajag tā krāsoties, tad vajag šitā krāsoties, tādi mati nesmuki, un tas tur arī nesmuks. Vienmēr tieši izskatā kaut kas ir slikti, krūtis mazas. Par mani smējās, jo man neauga krūtis. Tas bija tik drausmīgi nomācoši, ka tu nemitīgi esi tajā faking spiedienā: jāizskatās tieši tā un jābūt tieši tā, jāģērbjas seksīgi un obligāti jāiekaro kāda uzmanība vai simpātijas. Jo, protams, vienkārši tādēļ, ka tu esi, tev nav vērtības; man tas jau ļoti agri nebija pieņemami. Pubertāte bija traumējoša, un, es domāju, ne jau tikai man, bet gandrīz visiem. Varbūt arī tāpēc, ka man nebija līdzās vecāku, kas man palīdzētu tikt galā.

Linda: Es domāju par to, ko tu pieminēji, ka tava vērtība ir atkarīga no cilvēku vērtējuma, ka tas var būt vīrieša skatiens…

Elvīra: Bet reāli jau tie bija sieviešu skatieni.

Linda: Jau kopš otrās klases es, tāpat kā visas pārējās meitenes, biju iemīlējusies klases smukākajā puisī, un sestajā klasē viņš uz dažiem mēnešiem izdomāja ar mani draudzēties. Tas bija laimīgākais laiks manā dzīvē. Vismaz tā man šķita, līdz es pārlasīju savu dienasgrāmatu un sapratu, ka visu to laiku es biju drausmīgā trauksmē, jo nesapratu, vai es viņam tiešām patīku vai varbūt es to esmu izdomājusi. Un tad es domāju, kas nosaka to, ka bērns jau pirmajā vai otrajā klasē ir tas krutais bērns. Un ir cits bērns, kas nav tas krutais. Un nav tā, ka krutie bija tikai tie, kuriem bagātāki vecāki, jo deviņdesmito un divtūkstošo gadu sākuma mazpilsētā visi vairāk vai mazāk bija vienādi. Bija cilvēki, kas dzīvoja ļoti dziļā nabadzībā, bet pēc mūsdienu standartiem visi vairāk vai mazāk bija uz nabadzības sliekšņa. Un tomēr bija bērni, ar kuriem visi gribēja draudzēties. Es sliecos domāt, ka tas ir saistīts ar drošības sajūtu, jo, ja kāds ir ļoti vājš – un to es izjutu tad, kad piedzīvoju ilgstošu derealizāciju un depresiju –, viņš kļūst par tādu kā ubagotāju, viņš ubago citu mīlestību, viņš ubago uzmanību. Citi to jūt un izvairās. Tas nav tikai par fizisku smirdēšanu vai sliktākām drēbēm, tas ir par iekšējas piepildītības un savas vērtības izjūtu, kas vieniem ir jau kopš agras bērnības, bet citiem tās trūkst. Es atceros sajūtu, ka stilīgie bērni manā apziņā bija kā dievi. Pirmajā klasē es skatījos uz trešklasniecēm, tur bija tādas trīs meitenes… Ak kungs, mēs ar klasesbiedrenēm pat sadalījām lomas, ka es būšu tā meitene un tu būsi šī meitene, jo viņas likās kā pati pilnība, viņās bija kaut kas pārdabisks.

Elvīra: Es biju klases gudrais bērns, bet man tas nepatika. Es palīdzēju kādam izpildīt mājasdarbus vai iedevu norakstīt, un tāpēc stilīgās meitenes ar mani draudzējās. Bet, manuprāt, viņas bija stilīgas tāpēc, ka bija nobriedušākas. Kādā brīdī dažas meitenes atnāca uz skolu un bija jau tādas kā sievietes, un tās arī bija tās visstilīgākās. Jocīgi, ka es draudzējos tieši ar viņām. Arī man bija viens puisis, kurā biju ļoti iemīlējusies, bet es šausmīgi baidījos no tuvības un vienmēr izvēlējos uzmanības objektus, par kuriem bija pilnīgi skaidrs, ka nebūs nekādu tuvāku attiecību. Man patika tā klusi dievināt no attāluma. Bet beigās tomēr sanāca tā, ka pirmais skūpsts man bija tieši ar to puisi, kurš man ļoti, ļoti, ļoti patika, tas gan bija forši. Bet pēc tam es pat nemēģināju šīs attiecības turpināt, novērsos, jo domāju: nu labi, ķeksītis ievilkts, tas notika, tagad varu mierīgi dzīvot tālāk un turpināt mīlēt droši, no attāluma.