Lūgt Dievu, nebaidīties un runāt

Maskavas vēsturnieks Andrejs Zubovs ir viens no ievērojamajiem krievu zinātniekiem, kas bez vilcināšanās nosodīja Krievijas uzbrukumu Ukrainai; savā Telegram kanālā viņš ik dienas pievēršas Ukrainas karam, arī notikumu reliģiskajiem un ar baznīcu saistītajiem aspektiem. 2014. gadā Zubovs asi iestājās pret Krimas aneksiju, salīdzinot to ar Austrijas anšlusu, un pēc tam viņu atbrīvoja no darba Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūtā. Tūlīt pēc tam profesoru Zubovu intervēja Rīgas Laiks; intervija publicēta 2014. gada jūnija numurā. Var teikt, ka 2014. gadā uzsāktā Krievijas agresija Ukrainā turpinās vēl joprojām, jau atklāta kara formā, un redakcija vērsās pie vēsturnieka ar jautājumiem tagad, astoņus gadus vēlāk.

U. T.

Andrejs Zubovs: Pirmām kārtām priecājos jūs satikt.

Rīgas Laiks: Paldies! Es savukārt priecājos, ka izdevās atbraukt, jo mūsu pusē šķiet, ka Krievija vairs nav tāda valsts, uz kuru var tā vienkārši braukāt.

Zubovs: Nu redzat, vēl var.

RL: Kaut gan ar zināmām grūtībām. Sakiet, Andrej, kādam Dievam kalpo šībrīža Krievu pareizticīgā baznīca?

Zubovs: Redziet, es pats esmu cilvēks, kurš kļuva par kristieti krietni pirms boļševiku varas beigām. Un tolaik ļoti daudzi gan ārzemēs, gan Padomju Savienībā teica, ka Krievu pareizticīgā baznīca esot VDK filiāle un vispār nekāda Dieva tur neesot. No savas pieredzes zinu, ka tā nav taisnība, ka tajos laikos bija brīnišķīgi garīdznieki, bija labi bīskapi. Ne daudz, bet bija. Un, galu galā, mēs taču nācām uz baznīcu nevis pie VDK, bet, tieši otrādi, pie Dieva. Mēs nācām ar viņu sarunāties. Tieši tas pats, manuprāt, notiek tagad. Baznīca ir daudz lielāka par politiku, tas vienmēr jāpatur prātā, un to nekad nedrīkst aizmirst. Absolūtais vairākums ticīgo Krievijā ir cilvēki, kuri meklē risinājumu savām personiskajām problēmām. Tās var būt eksistenciālas problēmas, var būt psiholoģiskas. Un viņiem nospļauties uz baznīcas politiku. Es zinu, ka ļoti daudzi garīdzniecības aprindās nepieņem politisko nostāju, ka baznīca ir Putina sabiedrotā un atbalstītāja, viņi dzīvo pavisam citu dzīvi. Pazīstu šādus cilvēkus. 300 priesteru vēstule ir tikai piliens jūrā, lielākā daļa tomēr nav varējusi saņemties uz aktīvu rīcību. Bet arī viņu klusēšana ir ļoti daudznozīmīga. Kas attiecas uz patriarhu un baznīcas vadību vispār – lai gan arī tur ir izņēmumi –, tie, protams, ir cilvēki, kas izvēlējušies kalpot režīmam, nevis Kristum. Bet tā ir briesmīga nelaime. Briesmīga nelaime viņiem, nevis baznīcai. Esmu pārliecināts: tiklīdz beigsies Putina politiskais režīms, beigsies arī patriarha Kirila vara. Tad krievu baznīcā būs koncils un tiks izvēlēti jauni cilvēki, kā arī nosprausti jauni baznīcas dzīves principi. Ceru, daudz tuvāki tiem, kas tika formulēti Maskavas koncilā 1917.–1918. gadā, daudz demokrātiskāki, daudz atvērtāki. Bet pagaidām man jāteic, ka vesela virkne bīskapu – tiesa, ārpus Krievijas, bet viņi pieder pie Maskavas patriarhāta – ir skaidri izteikušies pret karu Ukrainā un pret patriarha Kirila politisko pozīciju. Pazīstamākais no viņiem, protams, ir Viļņas un Lietuvas pareizticīgo arhibīskaps metropolīts Innokentijs, jūsu kaimiņš, kurš divos paziņojumos 17. un 18. aprīlī ļoti tieši uzsvēra, ka gan viņš, gan pareizticīgā baznīca Lietuvā ir kategoriski pret šo karu, atbalsta Ukrainu un uzskata patriarha Kirila pozīciju par viņa privāto viedokli, kuram nav nekāda sakara ar baznīcas pozīciju.

RL: Bet jūs taču būsiet pamanījis, ka Austrumu baznīcā, it sevišķi Krievu pareizticīgajā baznīcā, jau pašos pamatos ir kas tāds, kas sliecas sadarboties ar valstisko, laicīgo varu, vēl jo vairāk, tai pakļauties.

Zubovs: Saprotiet, nē! Absolūtisma periodā tā bija. Bet tā nebija periodā, kad vēl pastāvēja kņazistes un Krievija nebija līdz galam kļuvusi par centralizētu valsti. Un, protams, krievu emigrācijā nekā tamlīdzīga nav. Tā ir tieši absolūtisma īpatnība. Politiskās varas rokās ir apspiešanas instrumenti, saprotat? Un ar šiem instrumentiem valsts apspiež ne tikai baznīcu, bet arī visu pārējo. Galu galā, pat katoļu baznīcai – piemērs nav tālu jāmeklē – bija sarežģītas attiecības ar imperatoru Napoleonu. Pāvests bija spiests iesvētīt Napoleonu par valdnieku, jo franču armija jau stāvēja Romā. Un armijai vispār ir milzīgs spēks. Lai turētos pretī fiziskai varai, slepenpolicijai, ir jābūt gatavam uzupurēties, pieņemt mocekļa likteni. Ne visas baznīcas ir tam gatavas. Tāpat kā sabiedrībā ne visi ir gatavi – politiskā ziņā. Tāpēc nedomāju, ka pareizticība uz to pamudina lielākā mērā nekā luterisms vai katolicisms. Ja nu vienīgi tas, ka pareizticīgo baznīcas ir organizētas pēc valstu robežām. Tā ir tāda tradīcija – nepareiza, bet ir. Grieķi, piemēram, saka “pareizticīgā baznīca Krievijā”, nevis “Krievu pareizticīgā baznīca”. Bet to Vienotās pareizticīgās baznīcas daļu, kas atrodas Krievijā, pārvalda patriarhs. Staļins radīja tieši “krievu baznīcu” ar dīvainu patriarha titulu – Maskavas un visas Krievzemes patriarhs. Nav skaidrs, kas tā par Krievzemi un kas tajā ietilpst. Un tā nav sagadīšanās, tas tika darīts, lai baznīca Krievijā pilnībā pakļautos komunistiem, pakļautos VDK. Tā, lūk, tas notika. Nu, ne gluži pilnībā. Kā jau teicu, ļoti daudzi, formāli piekrizdami sadarboties ar valsti, jo citādi nebija iespējams kļūt par priesteri, kur nu vēl par bīskapu, patiesībā turpināja kalpot Kristum, palīdzēt cilvēkiem atrast ticību un iet pa ticības ceļu. Tāpēc man nešķiet, ka pareizticībā ir kas tāds, kas to padarītu servilu varas priekšā, nē. Ir tikai vispārcilvēciskas bailes no varas un vēlme ar to sadarboties, lai iegūtu naudu.