Māksla ir laba vieta, kur būt

Iespējams, domāt par mākslas izglītību mēra laikos ir nepieklājīgi, bet tas nav tālu no domas, ka ir nepieklājīgi vai vismaz nevietā domāt un runāt arī par mākslu. Tomēr tam grūti noticēt kaut vai tāpēc, ka nav skaidrs, par ko šajos apstākļos domāt būtu vietā un laikā, turklāt mākslā kā apziņas piepūlē iebūvēta iespēja novērsties no sevis iesprostošanas kādā konkrētā laikā un vietā un, šādi papūloties, nonākt pie sevis un savas situācijas ieraudzīšanas no citurienes un citādi. Abi, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors un prorektors, kuriem ne reizi vien nācies dažādā formā tikties ar Eiropas mākslas institūciju vadītājiem, atbildot uz manu jautājumu, vai to vidū ir arī kāds interesants cilvēks, kā vienu no pirmajiem pieminēja Polu Heivudu, kurš nu jau vairāk nekā trīs gadus atbildīgs par akadēmisko programmu veidošanu Centrālajā Sentmārtina koledžā, kas ir viena no sešām Londonas Mākslu universitāti veidojošajām augstskolām. Pirms tikšanās ar viņu, atzīšos, mani apbūra daži viņa izteikumi, kas pieejami publiskajā telpā – jo sevišķi: “Es neko nezinu. Es neko nedaru. Es neko neradu.” Un: “Kā pētnieks es esmu blēdis. Kā sabiedrisks aktīvists esmu maldīgs. Kā mākslinieks esmu trūcīgs.” Tiesa, nekā daudz vairāk, uz kā savīt sarunas pavedienu, manā rīcībā nebija, ja nerunā par pēdējā gada laikā manī pašā augošo neizpratni par mākslas izglītības iespējām un vajadzībām. Taču šī neizpratne attiecas ne tik daudz specifiski uz mākslas izglītību spektrā no prasmju apgūšanas līdz radoša prāta atvēršanai kā uz izglītības dabu vispār. Ko kāds kādam var iemācīt? No šejienes izcēlās vēl vispārīgāki jautājumi par to, kādas cilvēku darbības ko izraisa šajā pasaulē; kā cilvēki, kad aizdomājas, pamato to, ko viņi dara; un vai mēģinājumiem kaut kā pamatot savu rīcību ir jelkāda loma tajā, kas ap mums notiek. Tāda, lūk, ziņkārīga neizpratne, kuras gaismā vai tumsā notika šī saruna.

A. R.

Rīgas Laiks: Man ir iespaids, ka mākslas izglītība visā pasaulē, un jo sevišķi Eiropā, atrodas zināmā krīzē. Varbūt es kļūdos, taču tāds iespaids man radies. Vai mākslā vispār ir kas tāds, ko var iemācīt, ja ar “mākslu” saprotam to, kas par tādu tiek uzskatīts laikmetīgās mākslas kontekstā?

Pols Heivuds: Vispārīgi runājot – jā, tā ir krīzē. Kāda veida krīzē? Kāds ir šīs krīzes raksturs? Tas, es domāju, ir visai būtisks jautājums.

RL: Un kāds ir jūsu redzējums?

Heivuds: Te ir vairāki apsverami momenti. Viens ir tas, ka konkurence izglītības tirgū kļuvusi globāla. Varbūt varētu sacīt, ka Lielbritānija pieņēmusi izglītības sistēmu, kas ir atkarīga no finanšu transakcijām, un tas būtiski izmaina izglītības parametrus un mērķus. Taču nu tā jau ir kļuvusi par globālu problēmu, jo izglītības iestādes konkurē globālā līmenī, un toni šai konkurencei lielā mērā uzdod valstis, kuras izvēlējušās komercializēt izglītību.

RL: Man gan tas neizklausās pēc problēmas. Konkurence mākslas izglītībai nevarētu nākt par ļaunu – tieši pretēji, tā varētu celt vispārējo nozares kvalitāti.

Heivuds: Man ir visai grūti saprast, kāpēc izglītības sfērā būtu vajadzīga konkurence. Punkts. Es domāju, ja ir kaut kas, ko mums studentiem vajadzētu iemācīt, tad tā ir prasme sadarboties, kopdarboties, kopradīt kultūru…

RL: Konkurences vietā kopdarbība?

Heivuds: Es tā teiktu. Mums jāatzīst, ka hierarhijas, kuras ir kontrolējušas mūsu pieeju kultūras patēriņam, patiesībā neatspoguļo kultūras radīšanas daudzveidību mūsu sabiedrībā. Mēs izvēlamies ignorēt dažas visai nozīmīgas pieejas tam, kā kultūra tiek pieredzēta un radīta. Bet, ja runājam par pedagoģisko pusi, es uzskatu, ka ir lietas, kas joprojām iekļaujamas mācību procesā, – piemēram, estētiskās iemaņas, tās ir jāmāca. Bet jautājums: vai ir viens dominējošais kanons, vai arī kanonu ir daudz? Vai ir viens dominējošais paraugs, vai arī paraugu ir daudz? Un vai mēs kā pedagogi zinām, kas ir bāzes zināšanas, vai arī mūsu loma ir rosināt studentus paplašināt šo zināšanu bāzi un domāt par to, no kurienes zināšanas nāk? Mēs varam rosināt zinātkāri. Mēs varam rosināt kopdarbību. Varam rosināt mācīšanās ieradumus. Varam rosināt ieguldīt katra individuālajā prasmju bāzē vai individuālajās spējās. Varam rosināt zināšanu apmaiņu.

RL: Un kas būtu visu šo rosinājumu ideālais galarezultāts? Kāds cilvēks izveidojas, visos šajos dažādajos veidos rosināts?

Heivuds: Uz to es nemaz negribētu sniegt skaidru atbildi, patiešām… Iemesls, kāpēc mani dara bažīgu izglītības komercializācija, ir tas, ka labākajā variantā izglītība ir cilvēciska apmaiņa starp…

RL: Parasti starp paaudzēm. Tā vismaz tas bijis vēsturiski.

Heivuds: Starp paaudzēm vai arī starp kaimiņiem, tuvākiem un tālākiem kaimiņiem. Respektīvi, runa, manuprāt, ir par dažādu ideju un domu apmaiņu, bet arī par savu domu pārvērtēšanu. Nedomāju, ka studentiem, ar kuriem mēs strādājam, būtu jāpaliek stingri savu sākotnējo uzskatu sistēmās. Izglītībai ir vara mainīt cilvēku uzskatus. Bet vai te ir kāds nepieciešamais iznākums – to gan es nezinu. Nepieciešamais iznākums varbūt ir tas, ka cilvēkiem tiek dota iespēja mācīties, iespēja iesaistīties savas kopienas dzīvē un plašākās sociālās tīklošanās sistēmās, kuras darbojas viņu interešu sfērā.

RL: Izklausās pēc sabiedriski aktīva pilsoņa veidošanas.

Heivuds: Jā.

RL: Un kāds tam sakars ar mākslu?

Heivuds: Ja nu es te par mākslu izsakos ļoti miglaini, tad – nedomāju, ka tā joprojām ir statisks objekts. Es domāju, mākslas mērķis ir aktivizēt cilvēci.