Mana cīņa ir māksla

Dīvainas sakritības rezultātā es pirms kāda laika aizķēros aiz videostāsta par izstādi Eiropā lielākajā laikmetīgās mākslas centrā, Parīzes Palais de Tokyo. Mani aizkustināja smalkajās telpās sanestās un sakrautās vecas automašīnu riepas, kartona kastes ar dažāda rakstura saukļiem, ar saimniecības darbiem paredzētu līmlenti apvilktie krēsli un zviļņi (“lai viņi neuzmāktos ar savu materiālu kvalitāti”), politisku ažiotāžu atgādinoši, ar nepabeigtām frāzēm aprakstīti audekli un kaut kur pa vidu degoša “mūžīgā uguns”. Visvairāk mani mulsināja riepu izraisītā smaka, ko, skatoties video, varēju tikai iztēloties. Taču smaka no manām iedomām acīmredzami netraucēja izstādes autora uzaicinātajiem 200 rakstniekiem, dzejniekiem un filozofiem turpat uzstāties, diskutēt, papildināt bibliotēku vai iedzert alu ekspozīcijā organiski iedarinātajā bārā. Interesantākais visā šajā kņadā, burzmā un raibumā bija galvenais notiekošā vaininieks – šveiciešu izcelsmes parīzietis, mākslinieks Tomass Hiršhorns (1957), kurš visu Flamme éternelle izstādes (2014) laiku bija turpat līdzās, pastāvīgi kaut ko radot un darinot – zīmējumus, draudzības, lozungus, intervijas, krēslus, diskusijas un par visu vairāk – savu klātbūtni. Ikvienu apmeklētāju aicināja kļūt par šīs vides līdzradītāju un līdzveidotāju, izmantojot visiem pieejamus visvienkāršākos materiālus un izejvielas. Hiršhorna stāstā par sevi un savu darbu es saskatīju nopietnības nospriegotību, kura manī vismaz uz brīdi izraisīja vēlmi aizdoties līdz Parīzei, lai ar viņu aprunātos. Taču šī vēlme nebija pārāk noturīga, turklāt uznāca pandēmija, kas to izkliedēja līdz pilnīgai aizmiršanai.

2022. gada pavasarī es ar pārsteigumu atklāju, ka Hiršhorns vairākas dienas no vietas rosās manā tiešā tuvumā, Mākslas stacijā Dubulti Ingas Šteimanes kūrētā izstādē “ART=SHELTER | MĀKSLA=PATVĒRUMS” (izstāde notika no 2022. gada aprīļa līdz oktobrim). Tā kā cilvēks, pie kura es neaizbraucu uz Parīzi, bija atbraucis uz Dubultiem, man nekas cits neatlika kā mēģināt tikt pie sarunas.

Daudz kas šajā izstādē man atgādināja to, ko no tāluma biju redzējis Parīzes izstādē, – tā pati materiālu pieejamība un lētums, tas pats haosa un kārtības, bezjēdzības un jēdzīguma maisījums, tā pati galējā, līdztiesīgā atvērtība visiem un visam, nopietnība pret vārdiem un izteikumiem. Padzīvojoties kādu laiku šādā mākslīgā vidē, briest pārliecība, ka cilvēks ir mākslīgs dzīvnieks, kura pastāvēšanai ar dabisku dzīvošanu nepietiek. Nepieciešama mākslīga vai, ja gribat, mākslinieciska piepūle tādas vides, situācijas, darbu, notikumu radīšanā, kur pulsē ja ne cita pasaule, tad vismaz pavisam citāda dzīve.

Tas izraisa jautājumus. Piemēram, uz brūnas līmlentes saturētām lapām bija uzrakstīti četri jautājumi (nav svarīgi, kurš tos rakstījis): “Kāpēc? 1. Kāpēc mēs domājam to, ko domājam? 2. Kāpēc mēs darām to, ko darām? 3. Kāpēc mēs izmantojam šo rīku (mākslu), ieroci, instrumentu, ko mēs izmantojam? 4. Kāpēc mēs izmantojam formu, kuru mēs izmantojam?” Ej nu atbildi.

Pateicos Ingai Šteimanei par palīdzību šīs sarunas organizēšanā.

Arnis Rītups

Rīgas Laiks: Pie ieejas virs durvīm rakstīts, ka mākslai ir vara pārvērst jebkuru cilvēku. Pārvērst par ko?

Tomass Hiršhorns: Par emancipētu, atbrīvotu cilvēku.

RL: Atbrīvotu no kā?

Hiršhorns: Atbrīvotu no tradīcijām, rāmjiem un nebrīvības, atbrīvotu no visdažādākajiem paradumiem – ekonomiskiem, sociāliem, kulturāliem. Tādējādi māksla ir instruments.

RL: Lieliski, ka tas ir instruments, taču rezultātā, ja tas ir tāds, kā jūs aprakstāt, var būt nepieciešama psihoterapeitiska palīdzība. Ja cilvēkam nav nekādu tradīciju, nekādu sociālo rāmju, nekādu paradumu – kas tad tas ir? Mums tāda būtne liktos neatpazīstama. Un viņš vai viņa arī sevi neatpazītu.

Hiršhorns: Paradumi ir visiem.

RL: Paradumi, no kā kļūt brīvam?

Hiršhorns: Kļūt brīvam no tiem nenozīmē tos atcelt vai izskaust; tas nozīmē kļūt brīvam atrast jaunu dimensiju, jaunu likteni. Domāju, ka uz to var tiekties jebkura māksla, dzeja vai filozofija. Māksla ir kaut kas bezgalīgs; tai nav ne robežu, ne rāmju. Tai piemīt vara, metavara pārvērst ikvienu, kurš dzīvo kaut kādos rāmjos vai iepriekš nospraustās robežās.

RL: Vai jūs kādreiz esat sastapis cilvēku, kuram nebūtu nekādu tradīciju, paradumu vai sociālu rāmju?

Hiršhorns: Es nekad mūžā neesmu sastapis cilvēkus, kuri savā garā nebūtu atvērti mākslai, lai kur es arī nonāktu – Indijā, Dienvidamerikā, Āfrikā.

RL: Kad jūs sakāt, ka cilvēki Indijā vai Dienvidamerikā ir atvērti mākslai, – kam tieši viņi ir atvērti?

Hiršhorns: Viņi ir atvērti sarunām par mākslu kā kaut ko atšķirīgu no ekonomikas, politikas vai kultūras dzīves. Esmu saticis Kanādas pirmās nācijas cilvēkus, kuri, runājot par saviem skaistajiem darbiem, vārdus “māksla” vai “mākslas darbs” lieto pilnīgi citādi nekā mēs šeit, Centrāleiropā. To es saprotu ar “atvērtību”. Un šajā aspektā diskusijas par mākslu var panākt radikālu rezultātu.

RL: Bet, kad jūs aprakstāt to, kam viņi ir atvērti, mēs šajā formulējumā varētu pavisam vienkārši nomainīt mākslu ar filozofiju vai filozofiju ar dzeju, un tas tik un tā strādātu; mēs varētu sacīt, ka visi šie cilvēki ir atvērti filozofijai vai atvērti dzejai.

Hiršhorns: Jā.

RL: Vai atšķirība starp mākslu un filozofiju jums ir svarīga?

Hiršhorns: Nē. Es to esmu apliecinājis “Mākslas un filozofijas draudzības kartē”, ko veidoju kopā ar savu draugu Markusu Šteinvēgu, filozofu. Mēs abi nonācām pie secinājuma, ka ir desmit jēdzieni, kas viņam kā filozofam un man kā māksliniekam ir kopīgi. Šie desmit jēdzieni ir: bezprātība (Headlessness) jeb rīcība, kas neizmanto prātu, mīlestība, karš, forma, pretošanās, drosme, cerība, apliecinājums (Assertion), universālisms, autonomija. Ko nozīmē draudzība? Draudzība nozīmē dalīšanos ar kaut ko no mums pašiem nākošu, ar ko mēs vēlētos vērsties pie pasaules.

RL: Jūs teicāt, ka viens no jūsu un Šteinvēga lietotajiem terminiem ir karš.

Hiršhorns: Jā.

RL: Kādā nozīmē karš var būt būtisks mākslas un filozofijas draudzības elements?

Hiršhorns: Tā ir cīņa. Nekas netiek uzvarēts, nekas netiek zaudēts. Es kā mākslinieks pasludinu sevi par karavīru, jo man ir jācīnās – ne tikai pašam par savu darbu, bet arī par mākslu. Es necīnos pret kaut ko, tikai par. Es cīnos par savu darbu, par savu mākslas izpratni, savu mākslas formu. Es karoju par mākslu.

RL: Es teiktu, ka “karš” ir problemātisks vārds, ko lietot laikā, kad norisinās reāls karš – kad cilvēki šajā pašā brīdī, kamēr mēs ar jums runājam, nogalina cits citu. Āķis te, protams, ir tāds, ka karš bijis mūžīgi. Kopš pašiem cilvēces pirmsākumiem kāds vienmēr nogalinājis kādu citu. Vai, lietojot kara metaforu īsta kara laikā, jūsu paša uztverē šim vārdam nav cita piegarša?

Hiršhorns: Nebūt ne. Es ļoti sen lietoju tādu terminu kā “karavīrs” vai “karotājs”. Manas mākslinieka karjeras 40 gados norisinājušies daudzi kari. Pirmā reize, kad es apzināti uzdevu sev jautājumus par to, ko kara laikā daru savā darbnīcā, bija pirmā Irākas kara laikā, 1991. gadā. Kādu konsekventu atbildi vai konsekventu ieguldījumu man vajadzētu dot šajā karā, kurš norisinājās tik tālu no manām mājām? Tad sekoja vēl citi kari – Afganistānā un Dienvidslāvijā, karš starp hutiem un tutsiem, 11. septembris, Čjapasa, visdažādākie kari. Pēdējos 40 gadus kara klātbūtne bijusi pastāvīgi jūtama. Tāpēc, ja es kā mākslinieks gribu veidot attiecības ar pasauli, man jāapzinās, ka notiek karš. Man arī jācīnās. Un no tā atvasināta šī ideja “māksla = patvērums”, no jautājuma: ko darīt šajā brīdī? No turienes nāk doma par mākslu kā patvērumu, kā kupolu, kas uzbūvēts pār mums, lai mūs pasargātu – ne no kara, bet no naida, aizvainojuma, izstumšanas un ideoloģiskām invāzijām. Patvērums cerībām, aktīvai rīcībai, emancipācijai un apmaiņai.