Mēs neapzināmies, ka tā ir maģija

Kintija Rodžersa: Aši! Par Pēteri Cedriņu!

Tods Rosmanis: Kur varu dabūt vīnu? Gribu tevi panākt. Pa ceļam domāju, ar kādiem interesantiem stāstiem varētu padalīties.

Kintija: Droši. Man pašai tādu nav. Es tikai tulkoju to, ko stāsta citi.

Tods: Nav taisnība! Bet klausies: ir deviņdesmit otrais gads, Dzirnavu un Brīvības krustojums, es esmu ceļā uz Pedagoģijas fakultāti. Un ko es redzu? Čalis ar sporta somu gaida uz stūra. Tur ir tikai stāvlaukums, un pie viņa piebrauc cits vīrietis. Tā ir vienīgā ārzemju automašīna, ko tolaik Rīgā redzēju. Mašīna apstājas, viņš izkāpj un cenšas izturēties mierīgi. Pieiet pie pirmā čaļa, viņi paspiež roku, pirmais pasaka paldies, atstāj somu un iet uz mašīnu. Veči, ja gribējāt automašīnas pirkumu paturēt noslēpumā, vajadzēja piestrādāt pie savām mafijas darboņu prasmēm! Šis izskatās čābīgi. Lūk, viena no manām pirmajām atmiņām.

Kintija: Tu šeit ieradies…

Tods: 1992. gada februārī.

Kintija: Bet Pēteris – 1991. gadā.

Tods: Jā. Viņš jau bija šeit. Man jau stāstīja, ka te esot tāds viens trakais. Tolaik es negribēju satikt citus ārzemniekus. Un jau tad es sapratu, ka daudzi, kurus satieku, piemēram, kā bērnus, pēc dažiem gadiem būs pilnīgi citādi. Par to man ļoti gribētos ar tevi parunāt – par izmaiņām. Kas, tavuprāt, ir mainījies sievietēs, ja salīdzinām, piemēram, tavu māti, tavu vecmāmiņu un to, kur esi tu pati?

Kintija: Es uzaugot biju riktīgi puiciska. Visu laiku ar zēniem spēlēju hokeju. Domāju, ka mūsdienās mani nebūtu grūti pārliecināt, ka patiesībā esmu zēns. Par šo jautājumu es varētu runāt ļoti daudz.

Tods: Zini, šodien ir manas mammas dzimšanas diena. Viņa arī bija puiciska. Tā nu mani uzaudzināja puiciska dāma, kura pamazām kļuva par īstenu lēdiju, tāpēc man patīk tas, ko tu saki. Kad ierados, man stāstīja, ka padomju pieredzes dēļ sievietēm neesot paticis feminisms, jo tas nozīmēja, ka viņas būtu spiestas darīt to pašu smago darbu, ko vīrieši.

Kintija: Runa jau nav tikai par smagu darbu. Man šķiet, ka mums ir arī svarīgas sieviešu atšķirības no vīriešiem. To dēļ mēs varam no ārpuses paraudzīties uz viņu pieļautajām kļūdām, to, ka viņi pret pasauli neizturas gluži pareizi. Un varbūt tā mēs varam ienest cita veida enerģiju – tādu, kas pret pasauli ir maigāka un labestīgāka. Tagad mēs esam situācijā, kurā, ja pārī strādā tikai viens, ģimene nevar savilkt galus.

Tods: Tas man liek domāt par Vairas Vīķes-Freibergas maigo viedumu. Vai piekrīti, ka viņai piemita vieda, sargājoša, sievišķīga, taču vienlaikus arī valdnieciska enerģija?

Kintija: Jā. Vai tu dzer Pinot?

Tods: Aha.

Kintija: Izrādās, ka Pinot grigio ir mans dzēriens – nesen uzzināju. Taču kāpēc tāds jautājums?

Tods: Tāpēc, ka es atminos mūsu iepriekšējās sarunas par to, kā mainās sabiedrība. Vai tā maz mainās? Un tad ir filozofisks jautājums: kādas ir sievišķā esenciālās jeb mūžīgās īpašības? Un kas no tā tomēr ir sociāli aizgūts?

Kintija: Jābūt uzmanīgiem, sakot: šis ir sievišķīgi, šis – vīrišķīgi. Taču, manuprāt, tikpat bīstami ir noliegt, ka tādas atšķirības vispār pastāv.

(Ienāk viesmīlis.)

Tods: Lūdzu. Dāmām priekšroka.

Kintija: Cēzara salātus ar vistu, lūdzu.

Tods: Un man būs pasta ar vistu un spinātiem.

Kintija: Man deviņdesmitie nozīmē pilnīgu brīvību. Bija iespējams sevi izpaust. Pēteris arī teica, ka tad, kad viņš ieradās Latvijā, viņš ievēroja, ka valsts ir brīva. Un viņam tik ļoti patika jauniešu atbrīvotība. To bija patīkami dzirdēt, jo neviens ārzemnieks man to vēl nebija teicis. Man patiešām likās, ka varu darīt jebko, kas ienāk prātā. Daudzus manas paaudzes cilvēkus uzaudzināja vientuļās mātes, taču tāpat galarezultātā bija šī brīvība. Un vēl arī jaunākās sieviešu paaudzes atbrīvošanās, ja paskatāmies uz sieviešu īpatsvaru akadēmiskajā, profesionālajā sfērā. Ja nemaldos, Latvija ir vienā no pirmajām vietām ar sievietēm vadošos amatos un augstākās izglītības iestādēs.

Tods: Domāju, ka tas daļēji ir vīriešu trūkuma dēļ. Man gadījies uzklausīt dažus patiesībā ļoti aizkustinošus stāstus par sievietēm, kas palīdzēja savai draudzenei tikt pie bērna. Apmēram tā: bišķi viņu piedzirdīsim, atsūtīsim to draugu šeit, un viss notiks. No vienas puses, tas bija amorāli, bet, no otras... Vai esi pievērsusi uzmanību tam, kādas šeit ir mātes un bērna attiecības? Tās ir svētas. Es, tāpat kā Pēteris, apbrīnoju Latviju deviņdesmitajos. Man ļoti patika ar viņu par to runāt un mācīties latviešu valodu. Un es vienkārši iemīlējos – piedod par klišejām, bet es iemīlējos šejienes kultūrā, dabā un cilvēkos. Un integritātē: šie visi trīs elementi ir savstarpēji saistīti. Esmu bijis vietās ASV, kur to vēl jūt, taču šeit tas notiek dabiski. Vietā, kur uzaugu, ir pamatīga savvaļa, taču nav tās maģijas, kāda ir šeit. Te vēl ir redzamas supermammas; Amerikā tā bija manas mātes paaudze. Mana māte uzskatīja, ka vienlaikus jābūt gan profesionālei, gan mātei. Pēc tam šī ideja sāka panīkt, un tas pats notiek arī šeit.

Kintija: Manuprāt, viņām nemaz nebija citu variantu. Ja viņas par visiem neparūpētos, kurš to darītu? Vīriešu bija diezgan maz, turklāt daudzi smagi dzēra, tas skāra arī manu ģimeni.

Tods: Viņām nācās uzņemties iniciatīvu.

Kintija: Taču tagad feminisms ir citāds. Manā universitātē notika lekcija par, ja nemaldos, feminismu kino. Bija atbraukusi vieslektore no ASV, un viņa sāka ar jautājumu: cik daudzi no jums pēdējās nedēļas laikā ir jutušies apspiesti? Auditorijā bija principā tikai sievietes un kādi divi puiši – tas bija angļu filologu kurss, humanitārajās zinātnēs kādi 90% ir sievietes. Neviena nepacēla roku. Un man šķiet, ka profesore bija diezgan pārsteigta, redzot, ka sievietes šeit jūtas spēcīgas. Taču domāju, ka zemslānī tāpat pastāv kaut kāda apspiestība, no sievietēm tāpat kaut ko gaida.