Mēs smagi strādāsim un nekurnēsim

Gļebs Panteļejevs: Interesanti, ka mēs ar tevi neesam par tavu izstādi runājuši.

Elita Ansone: Neesam.

Panteļejevs: Es no tevis dzirdēju tikai oficiālo informāciju, ko tu stāstīji presei. Bet man tā īstenībā nenormāli patika. Es nezinu, ko tu par to teiksi, bet man patika ar to, ka tā, neskatoties uz tēmu, ir ļoti neagresīva. Viņa konstatē, viņa ielaiž tajā pasaulē ar nosaukumu “Tikai neraudi”, bet tas attiecas arī uz… Puikām arī kādreiz bērnībā teica, ka puikas neraud, tāds diezgan universāls nosaukums. Jo parasti šāda tipa izstādes vai pasākumi tomēr vairāk vai mazāk atrod vainīgo, un tad viņš ir jāmočī. Kā tev šķiet?

Ansone: Nu, tagad es tev oponēšu. (Smejas.) Tas ir stereotipisks priekšstats par feminismu. Un tāds tas ir lielākajā daļā sabiedrības – ka feminisms ir dusmīgs…

Viesmīle: Labvakar.

Ansone: Labvakar.

Viesmīle: Es jums tagad pasniegšu piecas dažādas mērces uz šīm lapām un pašceptu maizi.

Ansone: Brīnišķīgi, paldies.

Viesmīle: Iesākumā viena mērce no tunča.

Panteļejevs: Tā vispār ir glezniecība, ko jūs tagad darāt. Tašisms.

Viesmīle: Šī ir dzērveņu mērce. Trešā ir klasika – bazilika pesto ar ceptiem lazdu riekstiem un Parmas sieru. Smiltsērkšķu.

Ansone: Ļoti gleznieciski!

Panteļejevs: Džeksons Poloks.

Ansone: Pilnībā!

Viesmīle: Un pēdējais ir hummuss no pelēkajiem zirņiem un kanēļa. In-strukcija ir ļoti vienkārša: ņemiet maizi, smērējiet un baudiet.

Panteļejevs: Skaidrs.

Ansone: Paldies! Tā. Tagad mums ar šo ir jātiek galā.

Panteļejevs: Klausies, šitais ekspīrienss man pirmoreiz mūžā.

Ansone: Kad Vija Celmiņa bija atbraukusi, mēs viņu atvedām uz šo 3 pavāru restorānu, un šis īpašais stils, kad uz sviestpapīra uzliek ēdienu, viņai likās galīgi nepieņemams.

Panteļejevs: Mani priecē tā gleznieciskā pieeja, es uzreiz mēģinu iedziļināties un pieeju ar cieņu pret vizuāli plastisko daļu.

Ansone: Tas ir ļoti atraktīvi.

Panteļejevs: Un man šī kompozīcija tagad būs jāsačakarē.

Ansone: Nu, ko darīsim?

Panteļejevs: Davai, mēģinām. Lūdzu, paņem maizīti un pamēģinām... Es ceru, ka mums izdosies.

Ansone: Jā. Bet es turpināšu. Būtībā feminisms nodarbojas ar ārkārtīgi dažādiem jautājumiem, kas attiecas uz sabiedrību vispār, ne tikai uz sievietēm. Tas ir par sabiedrību, par mums visiem kopā un par jebkuru sieviešu dzīves aspektu. Dzīve sastāv no neiedomājami daudzām lietām. Sievietes kļūst par mātēm vai arī var nekļūt. Sievietēm ir sieviešu ģenealoģija, kad viņas ļoti bieži ģimenēs domā par savu pagātni caur savām mātēm, kā Virdžīnija Vulfa teica: ja rakstniece raksta par sevi, tad viņa vēršas pie savām senmātēm, tas ir, mātes–meitas līnijas. Vai, piemēram, ekofeminisms, kas, tieši otrādi, akcentē sievietes iejūtību pret dabu, tas ir kaut kas ļoti miermīlīgs. Mūsu pašu latviešu mākslā, jāsaka, liberālais feminisms, kas tomēr vairāk cīnās par savām tiesībām, ļoti maz parādās. Mūsu mākslas darbu piemēros vairāk ir diferences feminisms, kas runā par atšķirīgo sievietēs. Un vispār jau es ar to izstādi gribēju arī destigmatizēt feminisma kustību. Jo daudzi par to pat negrib dzirdēt. Parasti tā ir vecākā paaudze. Es diezgan apzināti gribēju iekļaut tur ļoti daudz cilvēcisku momentu, kas nav radušies, domājot par feminismu kā kustību, jo daudzas mākslinieces vispār šādu vārdu nezināja, tās, kas strādāja 60., 70., 80. gados. Viņas par to nerunāja, viņas runāja par sevi, par savu sieviešu dzīvi. Un tas parādās tajā izstādē. Tur ir tā miermīlība – vienkārši atklāt sevi.

Panteļejevs: Man tas patīk. Es saprotu, ka tas ir sievietes skats. Es varbūt sākumā bišķiņ primitīvi izteicos, bet es uzskatu, ka ir feminisms un feminisms. Pašos pirmsākumos – tas klasiskais feminisms – tā ir cīņa par vienlīdzību, nevis kaut kādu uzskatu uzspiešana. Un vienlīdzība ietver sevī izvēles brīvību. Jo ir arī feminisma izpausmes, kur izvēles brīvība pazūd. Vienkārši tev kaut ko ieborē, tev saka, ka ir slikti būt namamātei, dzemdēt bērnus un justies aiz veča muguras kā aiz mūra. Ka tā nevar, tas nav sievietes cienīgi. Bet ir taču jābūt izvēles brīvībai. Varbūt viņa negrib iet ārā no mājas, vecis visu atnes un viņai tas patīk. Es zinu tādus piemērus. Mana mamma bija tāda, kas visu mūžu cieta no tā, ka viņai bija ļoti bieži jāstrādā darbs, kuru viņa varbūt negribētu darīt. Viņa vienmēr teica, ka laimīgākie gadi viņas dzīvē bija tad, kad tēvam bija komandējums uz Alžīriju un viņa nestrādāja un visu laiku veltīja mums, ģimenei. Viņa nesēdēja mājās, viņa bija ļoti komunikabla sieviete. Un tas ir pilnīgā pretrunā ar tagadējo konceptu, kas, man jāatzīmē, tomēr ir diezgan agresīvs. Tev tā nešķiet?

Ansone: Jā, mātišķība ir viens no gandrīz vai centrālajiem feminisma apspriestajiem jautājumiem. Bet feminisms mātišķībai pieiet kritiski. Par mātišķību – bērnu audzināšanu, būšanu mājās ar bērniem – bieži vien pastāv idealizēts priekšstats. Ka būšana mājās ir laimīgais periods. Tavai mammai tā ir bijis. Mākslā bieži attēlota madonna ar bērnu, svēta sieviete, kas baro bērnu ar krūti, un viņa ir tīrības, apbrīnas objekts. Bet reālajā dzīvē bērnu audzināšana ietver arī ārkārtīgi daudz grūtību, darbu, uzdevumu. Patiesībā mātišķību vajadzētu sākt aplūkot jau ar bērna ieņemšanas brīdi. Izstādē, piemēram, Ievai Iltnerei ir darbs “Marija, tev būs bērns”, tātad pasludināšanas aina, un šī glezna ir tāda spocīga. Tur drīzāk parādās nevis eņģelis, bet kaut kas nāvei līdzīgs.

Panteļejevs: Tanī bildē ir šausmas.

Ansone: Tur ir šausmas un visas tās bažas un bailes, kas nāk pār sievieti, kad viņa kļūst grūta. Varbūt citai tā nav, bet daudzām, es domāju, ir šīs domas galvā: kas tagad būs? Kā es ar to tikšu galā? Vai viss būs labi? Tās ir lielas psiholoģiskas nastas, arī fiziskas. Arī kad bērni ir piedzimuši, viņus vajag izaudzināt. Rodas arī dažādas attiecību problēmas. Līdz ar to mātišķība feminismā tiek apskatīta tieši no kritiskā viedokļa, kad sieviete nonāk grūto uzdevumu priekšā. Un vēl viens ļoti nopietns jautājums ir tas, ka sievietei, kamēr viņa audzina bērnus, ir jāatkāpjas no darba tirgus. Bet ja viņa nevēlas zaudēt karjeru? Ievai Epnerei ir foto sērija, kur viņas draudzenes, kas ir mammas dalās savos pieredzes stāstos par to, ka viņas no savas karjeras ir vismaz divus trīs gadus nolikušas malā. Tā ka var būt arī šādas lietas, un faktiski, ja mēs vēlētos veicināt, lai Latvijā bērni dzimst – un Latvijā patiešām bērni nedzimst –, tad būtu ārkārtīgi liels resurss jāiegulda, lai atbalstītu mammas, jo ir pavisam citi laiki, šodienas jaunā sieviete daudzos gadījumos nevēlas būt varone kā padomju laikā, maķ geroiņa. Viņa negrib sevi pārpūlēt, un es domāju, ka feminisms arī te lielā mērā nāk palīgā, jo pasaule ir mainījusies. Es domāju, jaunā paaudze neuzņemas tik daudz rūpju un raižu, kā to darīja padomju laikā, uz tām problēmām feminisms diezgan nopietni norāda.