Mēs vēlamies, lai mūs apbrīno visa pasaule

Visu laiku atklātākās un kodolīgākās priekšā stādīšanās autors ir Dostojevska “Piezīmju no pagrīdes” stāstītājs: “Es esmu slims cilvēks… Esmu ļauns cilvēks. Nepatīkams cilvēks es esmu.” Ja nu mēģinu samērot sevi ar šādiem augstiem standartiem, jāteic, ka slims es neesmu, un par to jāpateicas iespaidīgajai efektivitātei, ar kādu Latvija līdz šim savaldījusi Covid-19 epidēmiju. Bieži esmu neveikls un parupjš, taču man gribētos domāt, ka ne ļauns. Es pieņemu, ka daudziem cilvēkiem šķietu nepatīkams, bet ceru, ka vismaz dažiem tomēr gluži jauks.

Taču nav nekādas vajadzības ticēt man uz vārda. Jūs varat mani apskatīt un izveidot paši savu priekšstatu gandrīz jebkuru dienu, atnākot uz Robert’s Books veikalu, ko es Rīgā atvēru pirms desmit gadiem un ko tagad vada mans draugs Edgars Lielausis. Es tur joprojām pavadu lielu daļu sava laika. Es arī veidoju tīmekļa vietni thebrowser.com, kur apspriežu tekstus, par kuriem sajūsminos.

Kā jau kļūs skaidrs no sekojošās sarunas, man ir daudz viedokļu, bet maz pārliecības. Jo vecāks kļūstu, jo skaidrāk saskatu kļūdas savos pagātnes spriedumos un jo mazāk man ir pārliecības par saviem pašreizējiem uzskatiem.

Kad es strādāju izdevumos Financial Times un The Economist par žurnālistu, man gluži ticami izdevās radīt iespaidu, ka es zinu, ko runāju. Taču, lai veidotu plaukstošu karjeru žurnālistikā – droši vien arī daudzās citās jomās –, vajag pārliecību, ka tu kaut kā papildini cilvēces lietderīgo zināšanu kopumu un ka tavs darbs kaut vai kādu mazumiņu palīdz virzīties uz labāku pasauli. 2008. gadā, kad aizgāju no profesionālās žurnālistikas, es jau biju zaudējis pārliecību kā par vienu, tā otru.

Latvijā esmu ārzemnieks. Bruņojies ar vārdnīcu, es tieku galā ar laikrakstiem, taču mana mutiskā latviešu valoda vēl joprojām ir bēdīga. Lielāko daļu sekojošās sarunas es neizbēgami dažādos aspektos runāju par Latviju, zemi, kuru mīlu, bet par kuru mana saprašana ir visai pieticīga. Es zinu, ir diezgan kaitinoši klausīties, kā ārzemnieki spriedelē par tavu zemi. Taču manas simpātijas pret Arni Rītupu un cieņa pret Rīgas Laiku ir tik liela, ka es tik un tā runāju, runāju un runāju. Es izlūdzos lasītāju piedošanu par savu nezināšanu un pašpaļāvīgajiem spriedumiem.

Iespējams, ka galvenais balsts manu žurnālista gaitu gados bija priekšstats, ka neviens jau tik un tā nezina, kurp dodas pasaule, un ar minējumiem nodarbojos ne tikai es, bet arī visi pārējie. Tā visādā ziņā bija taisnība 90. gados, kad es rakstīju par Krieviju. Un tā ir taisnība arī patlaban, kad Covid-19 pandēmija mūs spiež pārskatīt gandrīz visu, ko līdz šim esam uzskatījuši attiecībā uz cilvēka rīcībspēju un sabiedrības iekārtu. Šaubos, vai kādai sabiedrībai cilvēces vēsturē jebkad nācies izdarīt gluži tik rūpīgi izsvērtu un precīzi sabalansētu izvēli starp pārticību un sabiedrības veselību. Nav liels brīnums, ka mēs tam esam slikti sagatavoti arī šodien.

Es sevi uzskatu par klasisku, drīzāk Loka vai Berlina nekā (teiksim) Rolsa stila liberāli. Man ir sajūta, ka individuālā brīvība veicina vispārēju apmierinātību un pārticību, taču precīzs šī procesa mehānisms, ja tāds vispār pastāv, man nav zināms. Mani pilnīgi apmierina spriedums, ka cilvēkiem jābūt brīviem darīt, ko viņi vēlas, ar nosacījumu, ka tas nekaitē citiem. Bet ja nu, lai kaitētu citiem, pietiek ar to, ka tu elpo, ka tu ej pa ielu vai ieej veikalā? Ņemot vērā, cik jauni un akūti ir šie jautājumi, varbūt jābrīnās, ka mēs ar Arni vispār atradām laiku parunāt par kaut ko citu. Taču mēs atradām, un te, lūk, rezultāts.

Roberts Kotrels

Rīgas Laiks: Jūs man liekaties kā iemiesojums manam priekšstatam par angļu brīvdomātāju – šī vārda labākajā izpratnē.

Roberts Kotrels: Jūs esat ļoti laipns. Es pats domāju, ka esmu visīstākais konformists un ļoti tradicionāli domājošs cilvēks.

RL: Jūs sevi neuzskatāt par angļu brīvdomātāju?

Kotrels: Es neuzskatu, ka varu īpaši pretendēt uz kaut kādu angliskumu. Lielu daļu sava mūža esmu pavadījis ārzemēs.

RL: Taču jūsu personību veidojušas angļu institūcijas?

Kotrels: Jā. Sava mūža pirmos 22 gadus pavadīju Anglijā.

RL: Tad jau zināmai angliskuma pakāpei tomēr vajadzētu palikt...

Kotrels: Noteikti, zināmai 60. un 70. gadu Anglijas ietekmei, kas, man šķiet, tomēr ir pavisam kas cits.

RL: Jūs esat “tīrs” anglis vai sajaukums ar skotiem, velsiešiem vai ko citu?

Kotrels: Manā ciltskokā ir vismaz ceturtdaļa hugenotu, 17. un 18. gadsimta franču emigrantu. Viss pārējais, šķiet, ir no angļiem.

RL: Pirms kāda laika es runāju ar angli, kurš teica: ja viņš varētu izvēlēties savu nacionālo piederību, tad gribētu, lai viņu uzskata par lankašīrieti. No kurienes šādā izpratnē esat jūs?

Kotrels: Esmu dzimis Jorkšīrā, tātad... Taču jūs izlaidāt britus. Oficiālais apzīmējums ir briti; angļi būtībā ir tas, kas paliek, kad atskaita skotus, velsiešus un īrus.

RL: (Smejas.) Tātad jūs sevi uzskatāt par britu?

Kotrels: Protams, man ir britu pase.

RL: Jā, politiski runājot, bet no kurienes jūs nākat garīgā ziņā?

Kotrels: Kad rakstīju žurnālam The Economist, es mēdzu uz šo jautājumu atbildēt: no The Economist. Nē, man liekas, anglis ir savā ziņā nepieciešama, taču neapmierinoša kategorija, jo pēdējos 300 gadus, kopš savienības ar skotiem un apvienošanās ar īriem, mēs esam centušies no jauna izgudrot tādu lietu kā britu nacionalitāte. Un šī procesa gaitā skotiem, velsiešiem un īriem bijis iespējams un bijis vērts saglabāt katram savu identitāti, kultūru un pretenzijas. Savukārt angļiem bijis taktiski izdevīgi nenākt klajā ar atbildes pretenzijām. Viņi ir tie, kuri vēlas, lai tas viss turētos kopā. Bet es neatbildēju uz jūsu jautājumu. Es teiktu, ka visādā ziņā identificējos ar angliski runājošo pasauli, ja tā var izteikties.

RL: Abas jomas, kam jūs esat veltījis daudz laika, – žurnālistika un finanšu un ekonomikas jautājumi – manās acīs ir ļoti apšaubāmas nodarbošanās. Manuprāt, žurnālisti kā šķira ir pārsvarā nepietiekami izglītoti cilvēki, kas runā par lietām, par kurām neko nesajēdz, un ražo otršķirīgu barību lielajam vairākumam, kuri sajēdz vēl mazāk. Savukārt ekonomikas apsvērumu nozīmīgums kopš 20. gadsimta vidus uzpūsts līdz tādiem apmēriem, ka tie iespaido politiskus un citu veidu lēmumus, lai gan ekonomiskie apsvērumi izgaismo tikai ļoti šauru sektoru no visa kopējā lauka. Vai jūs varētu man parādīt, kādā ziņā es maldos – pirmkārt, attiecībā uz žurnālistiku un, otrkārt, uz ekonomiskajiem apsvērumiem?

Kotrels: Domāju, ka viss, ko jūs pateicāt, ir pareizi. Taču jāņem vērā arī citas lietas. Manuprāt, nepietiekami novērtēts vai vismaz nepietiekami izmantots ir priekšstats, ka, ja tu saņem vairāk X, tas nozīmē, ka tev tiek mazāk Y, un tu nevari dabūt A, ja tev nav B. Jūs sakāt, ka žurnālisti raksta par lietām, no kurām neko nesajēdz. Bet ko gan var gaidīt, ja viņiem maksā algu par to, ka viņi raksta par visu, ko tajā dienā ziņo aģentūras? Varbūt viņi katru dienu raksta par diviem vai trim pilnīgi nesaistītiem jautājumiem. Viņiem jābūt informētiem par visu uzreiz. Es domāju, ka par jebkuru tēmu vislabāk uzrakstīs praktiķis. Šajā jaunajā tiešsaistes blogu rakstīšanas pasaulē, kad var izlasīt, ko par konkurences likumiem raksta šīs nozares jurists un par kodolfiziku – kodolfiziķis, nav nekāds pārsteigums, ka tas atstāj zināmu autentiskuma un detaļu pārzināšanas iespaidu. Tagad mēs sākam skatīties uz meinstrīma profesionālo preses žurnālistiku kā nozari, kas savu zelta laikmetu piedzīvojusi pirms gadiem 150, un tam pamatā bija ārēji ekonomiski faktori. Proti, varēja visu ko nodrukāt un reizē pārdot reklāmu. Laikraksti ir ļoti labs bizness. Varēja nolīgt veselu pulku cilvēku, kuri tad ieņēma centrālu vietu attiecīgās zemes sabiedrībā. Patlaban šis modelis pakļauts nopietnai spriedzei.