Mostieties! Būs karš

Grigorijs Judins dzimis 1983. gadā, un Brežņeva laikmeta beigas, kas turpinājās ar vecīgo ģenerālsekretāra cīņubiedru “sacīkstēm uz lafetēm”, viņš piedzīvoja mātes klēpī vai agrā bērnībā. Kad Grigorijam palika sešpadsmit, Krievijā sākās vēl ilgākā un vēl bezcerīgākā Putina valdīšana. Visu ceļu no filozofa jaunības līdz briedumam aizpildīja ilgais varas koncentrēšanas periods, un izveidojās valsts, kura, kā tagad jau redzams, kļuvusi par asiņaināko diktatūru Austrumeiropā pēdējos 50 gados. Taču Grigorijs, dzīvojot savu dzīvi par spīti laikmetam, bija un paliek viens no visbrīvākajiem cilvēkiem savā zemē. Putina laikmets neizbēgami beigsies, Judina laiks tikai tagad sākas.

Dzimis Maskavas profesoru ģimenē, viņš kļuvis par vienu no spilgtākajiem Krievijas intelektuāļu jaunās paaudzes pārstāvjiem. Spožās svešvalodu prasmes, mūsdienu aktuālo teoriju pārzināšana un studijas Rietumos būtiski paplašinājušas viņa apvāršņus, vienlaikus iemācot labāk ieraudzīt un cienīt paša kultūras vērtību un šīs kultūras vietu pasaules kontekstā. Nesaukšu Grigoriju par “patriotu”, šis vārds patlaban ir sakompromitēts uz ilgiem gadiem. Taču zinu, ka viņš Krieviju mīl un no visas sirds vēl tai brīvu un miermīlīgu nākotni plašā un vienlīdzīgā pārējo pasaules tautu saimē.

Mēs ar Grigoriju iepazināmies iepriekšējā gadu desmita sākumā “Šaņinkā”, krievu–britu universitātē, kuru Maskavā perestroikas gados nodibinājis angļu sociologs Teodors Šaņins. Mēs abi neatkarīgi viens no otra veidojām Maskavas skolā savas maģistra programmas: es – starptautisko attiecību teorijā, viņš – politiskajā filozofijā. Mūsu uzskati līdz galam nesakrita: es biju un palieku liberālis, Grigorijs drīzāk ir kreisais republikānis. Tomēr mums abiem kopīgā ieinteresētība taisnīgākas un līdztiesīgākas sabiedrības un pasaules kārtības tapšanā galu galā iesēdināja mūs vienā laivā. 2017. gadā mēs nolēmām apvienot savus kursus, izveidojot Politisko zinātņu fakultāti. Kopš tā laika un līdz pēdējam es mūsu Šaņinkas Politisko zinātņu fakultātē strādāju par dekānu, bet Grigorijs – par profesoru.

Ar deviņu gadu starpību mēs piedzimām un uzaugām Maskavas Dienvidrietumu rajonā, es – pa labi no Ļeņina prospekta, Grigorijs – pa kreisi. Lai arī mūsu uzskati mēdz atšķirties, šī kopīgā bērnības topogrāfija palīdz mums saprasties galvenajā. Kad mana Maskavas dzīve strauji tuvojās beigām, mēs ar kaimiņu tiesībām tikāmies gandrīz katru dienu. Karš jau bija sācies un vienā mirklī izjaucis visus mūsu plānus, pārsvītrojis mūsu pagātni un nākotni un nostādījis lielas jautājuma zīmes priekšā visas pasaules nākotni.

Grigorijs jau sen bija sapratis, ka šī šausmīgā katastrofa ir neizbēgama, un atklāti par to runāja. Viņš labi saskata briesmas, ar kurām mums draud jaunā realitāte, sākot ar genocīdu Ukrainā un beidzot ar iespēju, ka cilvēce aizies bojā kodolkarā. Maskavā iegrimuši savos novatoriskajos, uz progresīvāko starptautisko dienaskārtību orientētajos projektos, mēs turpat degungalā nepamanījām kaut ko ārprātīgi baigu un neizdomājām, kā šo šaušalīgo ļaunumu apturēt. Tomēr mēs nepadosimies, kamēr vien būsim dzīvi. Teikt sev un pasaulei taisnību ir jebkura godīga filozofa misija visos cilvēces vēstures laikos. Grigorijs paliek šai misijai uzticīgs, lai notiek kas notikdams.

Vasilijs Žarkovs,

Maskavas Augstākās sociālo un ekonomisko zinātņu skolas Politisko zinātņu fakultātes dekāns, politisks emigrants, Madridē, 2022. gada 28. maijā

Rīgas Laiks: Es noskatījos, ko jūs sakāt pirms divām nedēļām, pirms mēneša. Jūs iezīmējat situāciju, kurā jūs it kā gaidāt: kas gan notiks ar sabiedrību, vai tā fašizējas vai ne? Kā jums šķiet, kas notiek ar Krievijas sabiedrību?

Grigorijs Judins: Šimbrīžam man uz šo jautājumu nav atbildes. Man šķiet, ka esam iestrēguši šajā punktā. Putina izveidotajā politiskajā sistēmā, tās iekšienē, ir vairākas pretrunas. No vienas puses, viņš, protams, iedvesmojas no kaut kādiem fašistiskiem valdīšanas paraugiem, taču, no otras puses, viņš ir mikromenedžmenta frīks.

RL: Ko tas nozīmē?

Judins: Viņš ļoti grib visu vadīt, visu kontrolēt, lai bez viņa gribēšanas nebūtu nekādas aktivitātes. Tā ir tāda policejiska vadība. Un šīs lietas savstarpēji neiet pārāk labi kopā. Un man šķiet, ka šī pretruna šā režīma iekšienē pastāv jau sen. Tas viss tika izveidots ap 2018. gadu, uz demobilizācijas pamata – kad viņiem savajadzējās mobilizāciju prezidenta vēlēšanās. Jau tolaik tas bija diezgan pretrunīgs naratīvs: no vienas puses, viņi it kā teica apmēram: “Sēdiet mājās!”, bet, no otras: “Tikai atnāciet un nobalsojiet par mums!”

RL: Kādā veidā viņi teica “sēdiet mājās”?

Judins: To viņi vienmēr saka, jo politika ir tāda kā klaunāde. Paskatieties uz tiem, kuri aizpilda politiķu lomas: viņi ir klauni. Tas ir, ja es 2018. gadā būtu gājis balsot, tad nobalsotu par Putinu, jo balsot par visiem pārējiem vienkārši nav iespējams. Par Sobčaku taču nevar balsot. Visa politiskā komunikācija pārvēršas par maskarādi. Tā ir veidoti visi tie tokšovi televīzijā – tie visi ir noregulēti uz depolitizāciju: sēdiet mājās! Taču 2018. gadā viņiem ievajadzējās cilvēkus piesaistīt. Iznāca tāds jaukts vēstījums, un tāpēc īstenībā 2018. gadā sākās problēmas. Daļa cilvēku pēkšņi uzzināja, ka viņiem, izrādās, nav tiesību sēdēt mājās, viņiem ir pienākums iet un balsot vēlēšanās. Un tas bija punkts, kurā viņi sāka veidot gaidas.

RL: Kā tad viņi uzzināja, ka jāiet balsot?

Judins: 2018. gadā? Pie viņiem ieradās priekšniecība un pateica: “Tā, tu ej uz vēlēšanām!”, un viss, tas netiek apspriests. Agrāk viņi domāja... nu, teiksim, tie, kas strādāja valsts korporācijās vai kaut kādās privātfirmās, kurām ir kaut kādi valsts pasūtījumi... Jo budžeta iestāžu darbiniekus mēs sadzinām sen, tas ir vecs stāsts. Bet, ja tu, piemēram, esi privātfirma un tev ir kaut kādi pasūtījumi no pilsētas vadības, tad 2018. gadā pie tevis pēkšņi ierodas un saka: “Zini ko? Tu vairs pasūtījumus nedabūsi, ja tagad savus cilvēkus nebūsi nogādājis vēlēšanu iecirknī.” Un visi, kas tur strādāja... viņi... nu, viņiem ir dzīvokļa kredīts, viņi uzskata, ka viņi vispār ir middle class, ka viņi vispār ir tādi dikti neatkarīgi... Un viņiem pasaka: “Marš, nobalsot!”

RL: Un bija zināms, par ko jābalso?

Judins: Kad tu aizej un ieraugi to sarakstu, tur vispār nav variantu, par ko balsot.

RL: Tas ir, visas tās sobčakas un tamlīdzīgi – tā vienkārši ir acu aizmālēšana, klaunāde?

Judins: Tā ir apzināta klaunāde.

RL: Un Sobčaka to zina?

Judins: Es ar viņu neesmu runājis, kā lai es zinu?

RL: Bet kāds ir jūsu minējums? Tur taču ir kaut kādi cilvēki, uzticības personas...

Judins: Nu, Sobčakai patīk tēlot šo te šuneli. Man liekas, viņa šajā statusā ir visnotaļ laimīga. Bet tur bija tāds Grudiņins. Un tur bija brīdis, kad šā pretrunīgā mesidža dēļ Grudiņins sāka iet uz augšu, jo īstenībā jau cilvēki ir diezgan pamatīgi noguruši, viņi meklē kaut kādas alternatīvas... Kaut arī Putins pats bija viņu atlasījis – tur bija kastings, taču Grudiņinu Putins pats atlasīja –, viņš bija tāds superneveiksmīgs kandidāts komunistiem: bijušais Vienotās Krievijas biedrs, kapitālists... Tas ir, viņš bija tāds kā sliktākais variants komunistiem. Bet tad izrādījās, ka viņš spēj sarunāties, un viņa reitingi sāka kāpt uz augšu – un tajā brīdī viņu piespieda noskaitīt kaut kādu staļinisku sviestu, un tas arī viņu nogremdēja, jo viņš sagvelza kaut kādu sūro staļinismu. Staļinisms Krievijā nav diez ko populārs, un, ja tu muldi staļiniskas stulbības, tad tavi reitingi, protams, nogāžas. Tomēr pat to viņam Putins nepiedeva, kā mēs redzam. Viņu vēl joprojām vajā. Un tagad šī pretruna saasinās. No vienas puses, Putins grib reālu fašismu, bet, no otras, viņam gribas visu kontrolēt un lai būtu demobilizācija, lai visi sēdētu mājās, lai būtu tādi “mājas fašisti”, kā mēs šeit tagad sakām, “babušku fašisms”. Kāpēc? Tāpēc, ka citādi tas viss var kļūt nekontrolējams.