Nu čau, Stāvausi!

Ja cilvēku, kurš pēdējo 30 gadu laikā studējis Latvijas Mākslas akadēmijā, pamodinātu nakts vidū un liktu pēc atmiņas uzzīmēt vislabāk zināmo figūru, izvēle apstātos nevis pie Mikelandželo Dāvida vai Milas Veneras, bet pie Airas Lapšānes.

Akadēmiskajā zīmējumā, stipri vienkāršojot, ir divas prasības – precīza anatomiskā uzbūve un portretiskā līdzība. Pirmo var panākt ar tehniskiem līdzekļiem, gandrīz kā rasēšanā, turpretī otra ir grūti izskaidrojama, netverama un, par to runājot, pastāv iespēja iebraukt ezoterikā. Domāju, retajam mākslas studentam iet secen tā bezcerīgā sajūta, ka viss it kā ir nevainojami izmērīts un pārmērīts, uzzīmēts līdz milimetra precizitātei, bet “dzīvības” nav un nav.

Šī “attēlojamība”, ja tā var teikt, ir atkarīga ne tikai no mākslinieka, bet arī no modeļa. Vienam plastiskā anatomija ir tik izteiksmīga, ka to zīmēt ir tīrais prieks, toties portretiskajā raksturā slēpjas kāda neskaidra, grūti tverama īpatnība: mēri kaut ar bīdmēru, līdzīgi nebūs. Citam savukārt raksturs ir nepārprotams, uzšņāpjams ar vieglu roku, bet ķermeņa plastika – sarežģīta un neskaidra. Aira Lapšāne ir no tām modelēm, kuras viegli zīmēt visās jomās. Droši vien tādēļ viņa kļuvusi par nu jau klasiskāko Mākslas akadēmijas un citu mācību iestāžu modeli.

Piecdesmit otrajā zīmētavā, kur notika šī saruna, Aira uzkāpa uz podesta, iekārtojās klasiskā pozā (kājas krustām, elkonis pār atzveltni, seja trīs ceturtdaļu pagriezienā), un es pieķēru sevi, ka ar acīm jau esmu automātiski nomērījis proporcijas un savilcis visas vajadzīgās un nevajadzīgās perspektīvas līnijas un būtu gatavs sākt no jauna – jo galvenais šajā rituālā ir pacietība un bezgalīga atkārtošanās. Tā visu saliek īstajās vietās.

S. K.

Aira Lapšāne (Svenam): Es jau tevi arī te dresēju.

Svens Kuzmins: Nu protams, ka tu mani dresēji. Tu jau biji tā lielā dresētāja. (Abi smejas.) Cik akadēmijas rektorus tu esi pārdzīvojusi? Tu skaiti vispār?

Lapšāne: Nē. Bet vienu es esmu noteikti kapā iegrūdusi. Jāni Osi. To, kuru pagājušo vasaru apglabāja.

Svens: Kāds bija tavs ieguldījums viņa kapā iedzīšanā?

Lapšāne: Nekāds. Bet, kā es atsāku mācību gadu, tā viņš ir miris.

Svens: Tu atceries, kurā gadā tu sāki strādāt par modeli?

Lapšāne: De-viņ-des-mit piek-ta-jā.

Svens: De-viņ-des-mit piektajā. Un ko tu darīji, pirms tu biji modele?

Lapšāne: Es visu kaut ko darīju. Dažu labu reizi arī par modeli papozēju. Kad es paliku bez darba, nejauši satiku Jāni Anmani. Es prasu: “Nu, kā tad tur ir? Jūs man teicāt, ka vajag modeļus.” – “Jā, vajag, vajag.” Nu, es pieteicos. “Ilgāk par trīs gadiem mēs gan neņemam,” tā man teica toreizējais dekāns Auziņš. Es domāju: “Es jau ilgāk par trīs gadiem vispār neuzturēšos,” – bet aizkavējos gan stipri ilgāk.

Svens: Mēs dekānus neturam tik ilgi kā modeļus, bet man tomēr liekas, lielākā daļa no modeļiem bija ilgāk par trim gadiem. Jums bija kaut kāds pamatsastāvs? Tu, protams, biji visgalvenākā modeļu persona, bet tad bija tie, kas rotēja visu laiku.

Lapšāne: Tādi arī tagad ir.

Svens: Ingrīdiņa bija.

Lapšāne: Tā vēl tagad ir, jā! Tur manu kanti.

Svens: Un kas vēl bija?

Lapšāne: Marina ir.

Svens: Marina, pareizi! Kā es varēju aizmirst Marinu? Un mums bija Igaunis.

Lapšāne: Jā, tas vairs nav.

Svens: Kāpēc viņš vairs nav?

Lapšāne: Alu nevar laikam tik daudz dabūt, cik viņam vajag. Ūdeni nedzerot.

Svens: Bet paklausies, uz podesta viņš stāvēja samērā taisni.

Lapšāne: Dažreiz stāvēja gan, bet dažreiz viņam bija jāguļ, līķis jātēlo. Es viņam teicu: ja tu nāksi piedzēries, tad es tevi reāli par līķi pataisīšu. Un tad tu gulēsi, visu laiku gulēsi, nemaz necelsies.

Svens: Cik daudz tu vispār zini modeļu dzīvesstāstus? Jo izskatās, ka viņi vienmēr bija ārkārtīgi kolorītas personas.

Lapšāne: Viņi bija kolorītas personas. Tas pats Auziņš akadēmijā iesāka kā modelis. Tāpat kādreiz kā modelis pirms aktierēšanas ir sācis strādāt Imants Skrastiņš. Kārlis Dumbrājs tāpat. Tāds izcils mākslinieks. Sarmīte Sīle.

Justīne Vernera: Kas modeļiem ir kopīgs?

Lapšāne: Ir daudz kas atšķirīgs, bet kopīgs ir darbs, protams, podests.

Svens: Kādas prasības podests izvirza?

Lapšāne: Ir savas prasības. Tad, kad tev uz podesta ir jābūt, tad tev ir jābūt! Nevar tā: kad es gribu, tad es kāpju uz podesta, kad negribu, kāpju nost. Nē, nē – jābūt no tikiem līdz tikiem. Jāzina savi plusi, savi mīnusi, savas vietas, kur tu vari sevi parādīt, kādās gaismās. To visu uzreiz tā nevar, apgūst palēnām. Jābūt nekustīgam.

Svens: Skatītājam no malas šķiet, ka tas ir pats galvenais.

Lapšāne: Un tas darbs nemaz nav fiziski viegls. Tas ir fiziski grūts pat sportiskiem cilvēkiem.

Justīne: Kā var trenēt būšanu nekustīgam?

Lapšāne: Nekā. Pamēģiniet, kā tas ir – pasēdēt kādas 15 vai 20 minūtes –, un tad jūs redzēsiet, varat vai nevarat.

Svens: Atceros, vienreiz mēs taisījām iestudējumu, kur bija Delakruā glezna “Brīvība uz barikādēm”. Es mēģināju atveidot visas lomas. Tā bija fotogrāfija, īss kadrs. Bet tās pozas Delakruā gleznā – viens stāvēja blakus un regulēja, kā stāties, lai būtu tieši tā, kā uzgleznots. Neviena no tām pozām nebija pat tuvu dabiskam veidam, kā cilvēks varētu stāvēt vai pat gulēt. Tur viens it kā nošauts guļ priekšplānā, un pat tas ir sagriezts pilnīgi pretdabiski cilvēka ķermenim. Un tajā pašā laikā tu paskaties uz gleznu, un liekas, ka tur ir kustība. Kura ir vissarežģītākā poza tev, Aira?

Lapšāne: Vissarežģītākā ir ne ta guļus, ne ta sēdus, atbalstoties uz elkoņa.

Svens: Šitā, kā romiešu dzīrēs?

Lapšāne: Nē, kaut kā tā – izguļoties tā. Sākumā liekas: “Vai, cik tas viegli!”, bet pēc tam jūt: nē. Viegli nav. Un principā tu pēc visa šitā darba saproti: vai, cik forši, ka cilvēks ir kustībā! Tas ir viegli.

Svens: Kustēties?

Lapšāne: Cilvēks neapjauš, ka nekustēties ir daudz grūtāk. Tāpat arī stāvus pozas nav vieglas. Principā tu stāvi uz vienas kājas.

Svens: Tāpēc, ka atbalsta punkts ir uz vienas?

Lapšāne: Jā.

Svens: Tā – kā dekoratīvā kāja…

Lapšāne: Tieši tā. Un tad tev jāstāv stundām. Un, ja tu arī izkusties – protams, ir jāizkustas –, tad tas jādara nemanāmi. Nu ko, varbūt pastāstīt vēl kaut ko interesantu? Mums bija tāds modelis Miša Karpovs. Tagad viņš vairs nav starp dzīvajiem, bet nu tā bija leģenda.

Svens: Cirka mākslinieks.

Lapšāne: Jā, ekvilibrists.

Svens: Es atceros, tas bija interesanti – iet pa gaiteni un pēkšņi ieraudzīt, kā Miša stāv, turas ar abām rokām pie kāpņu margas un stāv gandrīz vai vertikāli uz rokām. Izstāsti par Mišu kaut ko!

Lapšāne: Es jau viņu atceros no bērna kājas, kad viņš bija cirkus zvaigzne. Vecāķos sauļojāmies, un visiem bija jāpaliek klusu: Miša trenējas. Miša kaut ko tur mētā, un visi skatās, visi zina: tas ir slavenais Miša Karpovs.

Justīne: Kā viņš kļuva par modeli?

Lapšāne: Viņš traumēja muguru un cirkum vairs nederēja.

Svens: Un tu esi bijusi, protams, uz viņa priekšnesumiem, vai ne? Ko viņš parasti darīja ekvilibristikā?

Lapšāne: Gaisa akrobāts.

Svens: Kas viņam bija kroņa numurs?

Lapšāne: Taisīja visādus trikus, pa gaisu kūleņus meta, tas bija kaut kas. Visi zināja: ā, Miša, tūlīt būs Miša Karpovs. Paliekam klusu. Bet nu te, akadēmijā, jā… viņš bija ārkārtīgi gudrs cilvēks, jāsaka. Diezgan daudz zināja pastāstīt. Kas un kā jākustina. Nemanāmi. Rokas, kājas, un kā tas viss jāizdara, un tas diemžēl palīdz.

Svens: Kāpēc diemžēl?

Lapšāne: Tāpēc, ka viņa vairs nav un man nav kam paprasīt padomu. Vēl bija Boriss...

Svens: Boriss arī bija seno laiku zvaigzne, un man šķiet, ka pat manas mammas akadēmijas laika darbos esmu redzējis Borisa portretu jaunībā.

Lapšāne: Borisa arī vairs nav. Žēl. Viņš arī ne vienu vien mākslinieku ir izaudzinājis. Viņš izgriezās, sagriezās tā kā skrūve tāds. Diemžēl arī mēdza dažreiz ūdeni nedzert.

Svens: Jā, to mēs novērojām. Kāds bija viņa dzīves stāsts?

Lapšāne: Viņš no Priedaines braukāja. Viņš pat bijis skolas direktors.

Svens: Kā skolas direktors kļūst par modeli? Cirka mākslinieku es vēl saprastu.

Lapšāne: Akadēmijā bija modeļu konkurss – ne jau katru tā ņēma par modeli –, bet viņš visu laiku bija aiz svītras. Viņa draugs Dainis – tas vienmēr tika paņemts. Nu, un, kad konkursu atcēla, tad Boriss, protams, atnāca uz akadēmiju un tā arī strādāja. Visu mūžu nostrādāja.

Svens: Ar ko Dainis bija tik īpašs?

Lapšāne: Ar to, ka viņš vienkārši ļoti tāds interesants kopš senām jaunības dienām. Skolā mācījies pie Borisa.

Svens: Tajā, kur Boriss bija direktors?

Lapšāne: Nu jā, Dainis bija jauns.

Justīne: Un kas notika modeļu konkursā?

Lapšāne: Es tā arī līdz galam nesapratu, kāpēc tādu uzrīkoja, jo tas modelis, kas to skaistumkonkursu izturēja, saņēma tādu pašu atalgojumu kā tas, kas ir atnācis no ielas.

Svens: Kā vērtēja?

Lapšāne: Vērtēja, kas patīk, kas nepatīk. Bet tāpat laikam tikai trīs netika iekšā.

Svens: Viņi tāpat nebūtu tikuši arī bez konkursa, vai ne?

Lapšāne: Es domāju, ka jā.

Svens: Brīnišķīgi!

Justīne: Kā nosaka, kas tiek, kas netiek? Interesanti jāizskatās?

Lapšāne: Ir savas prasības, tev jābūt atbilstošam. Modeli izvērtēja vairāki pasniedzēji. Viņi skatījās, vai tu vari, vai tu nevari.

Justīne: Vai vari ko – ilgi nosēdēt?

Lapšāne: Vai vari nosēdēt un cik tu esi tēlains.

Svens: Tā tēlainība ir interesanta lieta. Piemēram, Miša bija ļoti kolorīts tēls.

Lapšāne: Jā.

Svens: Boriss savukārt bija tāds ļoti klusiņš. Teiksim, par Mišu visi zināja, ka Miša ir izbijusī cirka zvaigzne, viņš ļoti labprāt stāstīja par savām dienām cirkā un labprāt izrādīja visādas piruetes, un, kad viņš gāja staipīties, viņš negāja staipīties kā kurš katrs, vai ne? Viņš vienmēr stāvēja uz rokām un taisīja kaut kādus tiltiņus un piruetes. Turklāt pat tajās reizēs, kad mums portrets bija jāglezno. Turpretī Boris nekad neviena vārda mums par sevi neteica, viņš bija absolūti kluss. Starpbrīdī viņš aizgāja klusībā uzpīpēt, tad nāca atpakaļ un skatījās uz visiem tādām labsirdīgām acīm, neko nerunāja. No kurienes tas kolorīts cilvēkā?

Lapšāne: Tam jābūt dabas dotam!

Svens: Kā tu domā, tas ir tā, ka vienkārši tā sagadās, ka seja ir interesanta, vai arī dzīves gaita to ieliek cilvēkā?

Lapšāne: Gan, gan.

Svens: Kam jānotiek dzīvē, lai kļūtu kolorīts un interesants?

Lapšāne: Es pat īsti nezinu. Vai nu ir, vai nav. Ir tādi daudzi modeļi, kas varbūt sejā derētu, bet ir kaut kas cits, kā dēļ neder.

Svens: Vai tu arī redzi, ka jaunā māksliniekā ir, bet tikai tas kaut kas vēl nav atmodies?

Lapšāne: Jā.

Svens: Respektīvi, tu redzi, ka viņš ir, bet snauž vēl tajā cilvēkā.

Lapšāne: Jā, bet notiks viens “bums!”, un viņš atvērsies un būs.

Svens: Kas tavā pieredzē ir tas “bums!”?

Lapšāne: Viņš atrod sevi. Sākumā visi ir bikli. Kamēr vispār iepazīstas ar akadēmiju – kas te ir, kā te ir. Bet pēc tam jau rodas savas domas. Viņš ir paņēmis savu uzdevumu, un viņam rodas savas domas, savs skatījums. Un ir.

Svens: Tev arī bija “bums!”, kad tu pēkšņi saprati, ka ir, ka esi atkodusi to lietu?