Rietumu dziesma vēl nav nodziedāta

Iesaistoties tai vai citā sarunā, mums allaž vajadzētu atcerēties par kontekstu un patieso fona informāciju, kuru mūsu sarunbiedrs noklusē vai paspilgtina, lai piepildītu savas personiskās intereses un savas organizācijas mērķus. Dabiski, ka cilvēkam ir sava dzīves pieredze, draugu loks, korporatīvās saites, simpātijas un gaume. Ir grūti iebilst apgalvojumam, ka, piemēram, franču sievietes ir visskaistākās, ja nav zinātnisku vērtēšanas kritēriju. Bet mums vienmēr var palīdzēt matemātika un loģika, vispārzināmi fakti, lai nonāktu pie secinājumiem. Ja katram franču vīrietim ir mīļākā, tad pilnīgi neapšaubāmi, ka vairums franču vīriešu ir tikuši krāpti. Ja runājam par kopīgās Eiropas izcelsmi un nākotni, tad ķeramies pie faktiem.

Žans Dominiks Žiljanī neapšaubāmi ik dienu apliecina, ka ir kopīgās Eiropas kalps. Viņa darbība franču-vācu kultūras kanāla ARTE uzraudzības padomē ir pateicības vērta. Tomēr viņa priekšstatiem par Eiropu kā kopīgu visu tās ļaužu identitāti ir robežas. Pirms gada intervijā The Irish Times Žiljanī cieti pauda, ka Eiropas Savienība ir kristiešu apvienība, ka zelta zvaigznes Eiropas karogā ir no Jaunavas Marijas kroņa aizgūts simbols. “Turcijai tas var nepatikt, bet mums tas ir pie kājas, jo Eiropa ir kristiešu klubs.”

Diezgan trausla ir konstrukcija, ka Šumāns ir ekskluzīvs apvienotās Eiropas idejas autors. Nē, es necenšos noniecināt politiķi, kura bagāžā bija arī īslaicīgs atbalsts Petēnam 1940. gadā, es vienkārši gribu pieminēt, ka pamudinājums nāca no ASV valsts sekretāra Dīna Ačisona vēstules Šumānam 1949. gada 30. oktobrī, kurā Ačisons aicināja frančus iekļaut Vāciju kopīgos projektos, lai Vācija nenonāktu padomju ietekmē. Pieminēsim arī Žanu Monē (Jean Omer Marie Gabriel Monnet), pirmo Eiropas Goda pilsoni, kurš kā praktisks uzņēmējs jau Pirmā pasaules kara laikā aicināja kopīgot britu un franču militāro apgādi, uzrakstīja Šumāna 9. maija deklarāciju un tika apglabāts Panteonā.

Pirms ķeramies pie visnotaļ jaukās intervijas, vēl atcerēsimies notikumu secību. 1948. gada martā Apvienotā Karaliste, Francija un trīs Beniluksa valstis izveidoja militāru savienību, 1948. gada 24. jūnijā krievu armija sāka Berlīnes blokādi, 1949. gada 4. aprīlī tapa NATO, 1949. gada 12. maijā Berlīnes blokāde beidzās. Sākumā Eiropā pastāvēja militāra savienība, tikai pēc tam – ekonomiska. Eiropieši vēl pirms Šumāna deklarācijas saprata, ka ir vērts ziedot daļu savas suverenitātes, lai sevi kopīgi pasargātu. Eiropas Savienībai nav savas Eiropas armijas, bet tas nav skaidrojams ar to, ka kāda dalībvalsts bažītos zaudēt suverenitāti. Būtu muļķīgi veidot paralēlu armiju NATO, turklāt militārie izdevumi absolūtajā vairumā veco dalībvalstu līdz pat šim gadam nesasniedza pat 1% no IKP. Un, starp citu, ASV un Lielbritānijai ir vairāk, daudz vairāk kodolzemūdeņu nekā Francijai.

Aigars Štokenbergs

Rīgas Laiks: Pirms 18 gadiem es šķirstīju Eiropas Savienības oficiālos dokumentus, meklējot definīciju vārdam “identitāte”. Sev par lielu pārsteigumu, atklāju, ka tajos nedaudzajos dokumentos, kur šis vārds parādījās, tas bija definēts kā ““mēs” sajūta”. Tajā laikā “mēs, eiropieši” sajūta tika diagnosticēta 3% Eiropas iedzīvotāju. Tā rezultātā milzīgas naudas summas tika novirzītas tam, lai šo sajūtu stiprinātu. Man tas likās gluži neticami un stulbi – pirmkārt, ka identitāte tiek saprasta kā sajūta un, otrkārt, ka šīs sajūtas radīšanai un vairošanai tiek tērēti milzīgi līdzekļi. Bet varbūt es kļūdos?

Žans Dominiks Žiljanī: Jūs zināt ko? Eiropas integrācija ir ļoti specifiska lieta. Nekā līdzīga cilvēces vēsturē līdz šim vēl nav bijis. Ideja par Eiropas integrāciju piedzima uzreiz pēc Otrā pasaules kara, kad Robēru Šumānu un citus Eiropas tēvus nodarbināja jautājums: kā savā starpā samierināt valstis, kas cita ar citu karojušas gadu simtiem? Un ceļš, ko viņi izvēlējās, bija pakāpeniska virzība soli pa solim uz konfederāciju – lai kādu dienu mēs varētu justies lepni, ka piederam pie vienas konfederācijas. Pēc visa, kam mēs vēsturē esam gājuši cauri, to reizēm ir grūti saprast ne tikai tādās valstīs kā Latvija, bet arī Francijā un Vācijā – saprast, ka mēs veidojam kaut ko lielāku par nacionālo valsti. Latvijai ar visu jūsu dramatisko padomju okupācijas vēsturi tas nenākas viegli, jo jūsu pirmā sajūta ir: mēs esam latvieši, mēs cīnāmies par savu valodu, savu identitāti. Tāpat arī Francijā – mums ir ļoti spēcīga nacionālā identitāte, senas tradīcijas, ieskaitot militāro. Bet tagad, 72 gadus pēc ES dibināšanas, mēs labi redzam, ka, nonākot aci pret aci ar mūsdienu lielajiem uzdevumiem, mēs tomēr esam stiprāki, ja rīkojamies kā eiropieši. Paskatieties, kas notika ar kovidu un vakcīnu. Pirmā instinktīvā reakcija bija rīkoties nacionāli – slēgt robežas utt. Bet nākamā reakcija bija apvienot tehnoloģiskos, zinātniskos un finansiālos resursus, lai izstrādātu vakcīnu.

RL: Bet vai jūs nepiekrītat, ka šis impulss apvienot resursus nāca tādēļ, ka bija ļoti spēcīgs un skaidrs pretinieks – vīruss. Daudzus gadu desmitus Eiropas Savienībai šāda skaidra un spēcīga pretinieka nebija.

Žiljanī: Jums taisnība. Jums ir pilnīga taisnība.

RL: Vai tas neliecina, ka šis impulss tomēr ir sekundārs attiecībā pret pretinieka faktoru? Vispirms ir kopīgs pretinieks, un tikai pēc tam nāk impulss dalīties un apvienot spēkus.

Žiljanī: Mūsu galvenais izaicinājums ES līmenī ir efektivitāte. Mums ir jābūt efektīviem. Un, ja uzrodas kāds kopīgs pretinieks – teiksim, karš Ukrainā vai kovids, vai inflācija, vai vienalga kas cits –, mēs ātri atradīsim kopīgu veidu, kā tam stāties pretī. Tas labi parādās visā ES vēsturē. Reizēm ir grūti panākt, ka to saprot arī iedzīvotāji, pilsoņi. Lai gan īstenībā jau viņi to saprot. Paskatieties, kas prezidenta vēlēšanās Francijā notika ar galēji labējo un galēji kreiso kandidātiem. Viņi nevarēja atļauties teikt vēlētājiem: “Mēs gribam izstāties no Eiropas Savienības.” Jo viņi zina, ka cilvēki šo realitāti ir akceptējuši. Un es domāju, ka, ieviešot arvien vairāk kopīgu likumu, kopīgu regulējumu, kādu dienu mēs nonāksim pie kaut kā tāda, ko varēs saukt par patiesu piederības sajūtu Eiropai.

RL: Kādu dienu – tas ir pēc simt vai tūkstoš gadiem, vai...

Žiljanī: Nē, nē, nē, mazāk par simt gadiem. Paskatieties, kā ES reaģēja uz karu Ukrainā. Mēs jau sešas reizes esam pieņēmuši ļoti nopietnas sankcijas pret Krieviju.

RL: Nu, tajā pašā laikā turpinot maksāt Krievijai apmēram miljardu eiro dienā par naftu un gāzi.

Žiljanī: Bet tāpat tas ir milzīgs solis uz priekšu. Mums ir vajadzīgs laiks. Francijā mēs, tāpat kā jūs, rīkojāmies ļoti ātri, bet Ungārija un Bulgārija ir simtprocentīgi atkarīgas no Krievijas gāzes, viņām to izdarīt ir daudz grūtāk. Tomēr kustība ir sākusies. Šī ir Eiropa, nekas nenotiek ātri. Es varu piekrist, ka dažkārt lietas notiek pavisam lēni, bet mēs dodamies pareizajā virzienā.

RL: Es nesen pārlasīju Robēra Šumāna 1949. gada runu Strasbūrā, kurā viņš apgalvoja, ka Francijas un Vācijas pūliņu apvienošanas mērķis ir izbeigt karus un nodrošināt mūžīgu mieru. Pat ja saprotu šī apgalvojuma pirmo daļu, par karu izbeigšanu, doma par mūžīgo mieru... Labi, mēs zinām, ka tā nāk no kantiskiem avotiem, bet vienalga – vai tajā neslēpjas bezgalīgs naivums?

Žiljanī: Bet starp mums, ES dalībvalstīm, valda miers. Neviens nevarētu pat iedomāties, ka Francija un Vācija kāda jautājuma atrisināšanai varētu ķerties pie tankiem.