Šekspīrs aiz aizslietņa

Būt vai nebūt

Kad nākamajā rītā pēc izrādes Operā jautāju Nekrošum, vai viņš atceras savu pirmo Hamletu, es atminējos savējo, lai gan pareizāk būtu teikt – atcerējos ar skolnieka roku citātu kladē rūpīgi ierakstīto “būt vai nebūt”. Un arī tālāk – “vai ciest šīs mokas”. Pirmās frāzes patoss neļāva neko vairāk, kā vien pie sevis to atkārtot, un tikai pēc gadiem “nebūt” pārsteidzošā kārtā sasaistījās ar “nomirt”. “Būt vai nebūt?” – vai uz to vispār ir iespējams atbildēt, bet, ja nav, vai tad ir iespējams jautāt? Starp citu, vai pietiks arī, ja pateiktu, ka Hamlets ir par “dzīvot” vai “mirt”? Tas būtu tikpat muļķīgi, kā pateikt, ka jautājums ir par to – “darīt” vai “nedarīt”.

Ņekrošus izdara vienīgo pareizo soli – nekā neatbild uz šo jautājumu, lai gan viņam kā paša piekārtais ripzāģis ir skaidrs, ka bez šī jautājuma nekā svarīgāka Hamletā nav. Atbildi viņš atstāj Šekspīram pašam, bet mūsu šaubīgo situāciju nosauc par klusumu. No atbildes Nekrošus norobežojas, tāpat kā izrādes beigās ar drebelīgu melnu aizslietni norobežojas no mirušajiem varoņiem. Ja Ofēlija, Laerts, Ģertrūde vai Klaudijs, kā Hamlets, zinātu, kam jānotiek (ja zinātu, “būt” vai “nebūt”), tad nebūtu ne mīlestības, ne uzticības, ne vājuma, ne nodevības. Nevis šaubas par to, ko iesākt, bet zināšanas par to nogalina Hamletu. Un te arī ir principiāla atšķirība starp lugu, kuru uzved Hamlets, un to, kuru iestudējis Ņekrošus: pirmais zina visu, otrs nezina neko.

U.T.

Rīgas Laiks: Kā jūs pats atbildat uz jautājumu: “būt vai nebūt”?

Eimunts Ņekrošus: Nekā neatbildu. Es vienmēr šaubos – par visu. Es nezinu. Aizeju gulēt, nezinu – piecelšos no rīta vai nepiecelšos. Pamodīšos vai nepamodīšos. Sākas tieši ar to. Es neapgalvoju, ka jābūt vai nav jābūt.

RL: Ja jūsu dzīve ir šaubas, kā tad realizējas jūsu liktenis, jums taču ir par kaut ko jāizšķiras?

Ņekrošus: Nekas nav jādara. Vienkārši ir jāizdara pareizs solis. Es nezinu – dzīve kā plata upe. Un nevajag darīt kaut kādas nedabiskas lietas, un dzīve pati par sevi kaut kā lēnām tecēs, bet kas ir aiz pagrieziena... Neviens nezina.

Es nemīlu žonglēt ar vārdiem. Mēs taču neko jaunu no sevis neienesam. Paskatieties uz Šekspīru. Kā tas beidzas. Tieši tāpat arī mēs. Var uzrakstīt desmit disertācijas, taču no tā Šekspīrs it nemaz neizmainīsies. Var no šāda skata punkta, var no šitāda... Tālāk – klusums. Un viņam klusums, nevis kādai pasaulei. Hamletam.

RL: Varbūt jūs savas šaubas cenšaties kliedēt ar teātri?

Ņekrošus: Vispār, jā. Un kāpēc man būtu jāatrisina citu dzīves? Es reizēm arī par savu rīcību neatbildu. Protams, ja mēs tomēr saucam sevi par māksliniekiem, tā ir sevis izpaušana, un… Romāni netiek rakstīti, lai tos sadedzinātu. Tie tiek rakstīti, lai tos lasītu, pirktu, lai uzspiestu citiem savu viedokli… Man ir kaut kāda pavisam vienkārša attieksme pret mākslu. Varbūt to varētu saukt par veselīgu, es nezinu. Bet tā nav slimīga, ka es nevarētu bez tās dzīvot, bez teātra…

RL: Kāpēc tad jūs dzīvojat tieši ar teātri?

Ņekrošus: Teātris ir mana maize. Tāpat kā jūsējā – šī te. Ja būsim atklāti. Bet ja vajag skaisti, tad var arī parunāt – gan sirds ritms, gan…

RL: Ja jūs nebūtu aizņemts ar teātri, ko tad jūs darītu?

Ņekrošus: Es nezinu. Bet es censtos darīt labi jebkuru lietu. Jo es mīlu precizitāti, es mīlu labi iztaisītu lietu. Ja labo krēslu, man patīk, ja tas ir labi salabots, nevis tikai tā. Es nezinu, varbūt es labotu izpūtējus. Metinātu. Nav nekādas starpības. Trāpījies tāds liktenis.

RL: Akselam Muntem Sanmikelā cilvēks nokļūst debesīs, un izrādās, ka viņam nav nekādu labu darbu. Un tad par viņu iestājas kāds eņģelis, kurš saka, ka tas cilvēks ir ļoti mīlējis putnus. Ja jūs nonāktu debesīs, kā jūs domājat, kādi labie darbi tiktu jums ieskaitīti?

Ņekrošus: Nezinu. Nu, gandrīz esmu izaudzinājis divus dēlus. Neko citu dzīvē īpašu neesmu izdarījis. Labu. Neesmu uzcēlis māju, es nevarēšu palielīties pēdējā tiesā. Droši vien manis dēļ ir vairāk grēku pasaulē. Un vispār es domāju, ka cilvēks viens arī nevar neko īpašu izdarīt.

RL: Jums patīk izmantot faktūras un priekšmetus no jūsu dzīves. Bet tās jau arī ir tikai šķietamība, īstāka var būt dvēsele, bet tā nav redzama. Kā jūs saprotat dvēseles un miesas, dvēseles un priekšmeta attiecības?

Ņekrošus: Laikam ir kaut kāda cilvēciska harmonija. Bet šī garīguma eskalācija, var to, protams, izcelt pirmajā plānā, taču fizika – ir tas pats, ļoti svarīga. Fiziskums un ķermeniskums. Varbūt pat svarīgāk, bioloģiskā ziņā, pasaulē, dabā. Nekā dažreiz šķietams garīgums. Kas slēpjas cilvēkā, reizēm ir grūti saprast, fizika reizēm dod vairāk informācijas nekā vārdi, nekā domas. Es vispār teātrī mīlu kaut kādu izturību, varētu pat teikt, sportiskumu.

RL: Jums šķiet, ka sportistam ir dvēsele?

Ņekrošus: Nevajag domāt, ka ir tikai mums. Varbūt pat, ka viņiem ir veselība… Sveikas… Es nezinu, kā tas ir krieviski. Veselīgāks skats uz dzīvi. Mēs vienkārši savu dvēseli izceļam, tas ir mazliet mākslīgi. Es domāju – teātra pasaulē.

RL: Režisors Hermanis jaunībā nodarbojās ar hokeju, un varbūt tādēļ viņa iestudējumos bieži ir balta grīda.

Ņekrošus: Nu, malacis. Labi.

RL: Vai jūs esat nodarbojies ar sportu?

Ņekrošus: Jā. Basketbols, tāllēkšana, trīssoļlēkšana. Bet pēc tam – smēķēšana, alkohols un tā tālāk…

RL: Varbūt tās tāllēkšanas dēļ jūs daudz uzmanības pievēršat aktieru kājām?

Ņekrošus: Varbūt. Ir taču labi, ja cilvēkam ir stipras kājas. Tās vajadzīgas gan uz skatuves, gan dzīvē. Nav tā, ka es slimīgi mīlētu kājas, bet... Ja cilvēks var noiet kājām desmit kilometrus… Laba lieta – kājas!

RL: Jūsu aktieri ir ļoti dažādas kompleksijas. Sakiet, vai jūs varat pieņemt Šekspīra piedāvāto, ka Hamlets ir resns?

Ņekrošus: Lūdzu. Man pat tas būtu simpātiskāk. Kur tas ir Sekspīram?

RL: Fat... Kur Ģertrūde noslauka sviedrus Hamletam no pieres dueļa laikā.

Ņekrošus: Jā. Jā, jā. Tas būtu pat precīzāk. Neveiksminieks un fiziskā kompleksija – es tagad saprotu... Skatītājam tas būtu siltāk. Simt kilogramu.

RL: Pie kāda auguma?

Ņekrošus: Nu, metrs septiņdesmit seši... Kāpēc gan ne? Būtu cilvēcīgāk.

RL: Vai vispār ir kāds tēls Hamletā, kas jums ir simpātisks?

Ņekrošus: Varbūt Klaudijs?

RL: Un tāpēc jūs viņu atstājat dzīvu?

Ņekrošus: Varbūt arī neatstāju. Varbūt mēs viņu novācam aizkulisēs. Lūk, tur tad mēs viņu abi ar Ģertrūdi arī gaidām. Klaudiju es varu labi saprast.

RL: Vai dvēsele ir jāglābj?

Ņekrošus: Ja tā slīkst, to neviens neizglābs. Un vispār – man pat skudriņas pār muguru skrien: no kurienes šādi vārdi: glābt dvēseli, vēl kaut ko glābt, vēl... Labi, lūk, Dienvidslāvija. Un visi Bleiri, visi Čīzi, visi... Kā lai to pasaka? Kamēr tas neattiecas uz viņiem personiski, tie visi ir vārdi. Un palīdzība, un visas tās tikšanās... Es nezinu, kāpēc iesāku par to runāt, bet dzīvē es redzu tik daudz fikcijas, var jau būt, ka tā ir arī vajadzīga, es nezinu... Man nepatīk. Skaisti vārdi… Vārdi ir un paliek vārdi. Bet kādreiz atnāc mājās uz dzīvokli, un viss ir tīrs. Atbraukusi māte un visu iztīrījusi, izmazgājusi. Un nav nekādu vārdu. Es nezinu, kaut kā... Tāpat ar dvēseli.

RL: Vai jūs jūtat, ka ierunājāties kā Hamlets ar Laertu, pārmetot par viņa ciešanu ārējību attiecībā uz Ofēliju?

Ņekrošus: Nē! Es nepieņemu literāras līdzības, nepierakstiet man...

RL: Tas ir, man neizdosies no jums iztaisīt Hamletu?

Ņekrošus: Nē. Nē, nē. Pat ne uz to pusi… Sešelis – kā tas ir latviski? Ena? Viss ir daudz prozaiskāk, nekā mēs te runājam.

Sagatavoja U. T. un I. L.

Intervija publicēta Rīgas Laika 1999. gada jūnija numurā