Skatieties, atlidoja, tā ir kamene

Natalija Klimanskiene (meitas uzvārdā Kovrigina, 1930) sevi dēvē par tantristi, kura saņēmusi svētību no Bidijas Dandarona. To apliecina arī Dandarons, kad vienā no savām 100 vēstulēm Natalijai raksta, ka 1956. gadā Maskavā devis viņai iesvētību: “Kad es Tev devu Vadžrasatvu, es tev devu tās galveno mantru (pati lielākā mantra: OM BAZAR SADA SAMAJA, MANU BALAJA utt.) un ne tikai galveno mantru, bet arī centos jeb, pareizāk sakot, nodevu Tev visu savu mistisko spēku. Es to darīju pa dažādiem ceļiem. Tev to vajadzēja (kā man liekas) saprast. Varbūt Tu domāji, ka mani pārņēmusi neprātīga dzīvnieciska kaisle un šo kaisli es izraisu Tevī. Pirmām kārtām jogiem nav jāšaubās. Ja sākas šaubas, tad nekas neiznāks. Ja Tu nebeidzami tici, ka esi saņēmusi no manis visu, kas vajadzīgs jogas sasniegšanai, tad vari grimt Vadžrasatvas vērojumā un Tu panāksi garīgo varenumu.” (No 1957. gada 14. aprīļa vēstules)

Slavenā skolotāja bijusī iemīļotā Dandarona mācībai palika uzticīga, lai arī apprecējās ar citu vīrieti un palika dzīvot Viļņā, strādāja par arheologu, bet padomju laikā kūrēja seno reliģiju nodaļu Ateisma muzejā. Atceroties jaunību, viņa uzsver, ka būtisku iespaidu uz viņu atstājis ne vien Dandarons, bet arī patēvs, filozofs, neokantietis Vasilijs Sezemans.

Katra tikšanās ar Nataliju ir kā veldzēšanās burvju avotā.

Igns Dilis

Rīgas Laiks: Sakiet, lūdzu, kas jūs visvairāk interesējis pēdējos 70 dzīves gados?

Natalija Klimanskiene: Mani personīgi ir interesējusi, nu, filozofija, astronomija...

RL: Pat astronomija?

Klimanskiene: Jā, es skatos raidījumus par Visumu, tas viss mani ļoti interesē.

RL: Kas jūs ir interesējis filozofijā?

Klimanskiene: Nu, es ļoti interesējos par mākslu. Esmu patstāvīgi studējusi mākslas vēsturi. Man ļoti patīk lasīt, protams.

RL: Nu, tātad filozofija jūs interesē kā refleksija par mākslu?

Klimanskiene: Nu jā, un viss... Redz, man bija patēvs, viņš sarakstīja estētiku – tas viņam ir tāds slavens darbs. Tad nu tas viss mani ir interesējis. Un vispār daiļliteratūra, jā, tas viss, klasika.

RL: Tajā laikā, kad jūs strādājāt par Ateisma muzeja direktori, vai jūs kaut kas interesēja arī ateistiskajā tradīcijā?

Klimanskiene: Mani interesēja reliģijas vēsture. Es labi izpētīju visas reliģijas. Mana nodaļa – es sākumā biju antīkās nodaļas vadītāja, un man bija tādas reliģijas kā budisms, islāms, hinduisms man bija... un Ēģipte, un Grieķija – šīs senās reliģijas.

RL: Un kas jūs interesēja reliģijā vai reliģijās?

Klimanskiene: Mani interesēja tāda, ziniet, vispārīga ievirze reliģijās. Ka visas reliģijas tik un tā ir tiekušās uz labo un Dieva godāšanu un ticējušas kādam augstākam spēkam. Un kaut kā tieši tas viss, šī mīlestība, labais... Būtībā arī budismā, kas radies vēl pirms kristietības, jau tika sludināta līdzcietība... un arī jau mīlestība, attieksme pret cilvēkiem, vēlēšanās palīdzēt.

RL: Vai tad tam ir vajadzīga reliģija? Var taču... var arī bez tās.

Klimanskiene: Var, protams, var arī bez tā iztikt, bet, ziniet, tik un tā, man liekas, reliģija cilvēkiem kaut kā tomēr palīdz samierināties ar visiem sliktajiem notikumiem uz zemes.

RL: Kā jums ir palīdzējusi reliģija?

Klimanskiene: Kā man ir?

RL: Jā, jūs teicāt, ka cilvēkiem tā palīdz, bet kā tā ir palīdzējusi jums?

Klimanskiene: Nu, man palīdz pat tad, kad dzīvē notiek kaut kas grūts, viss kas, un tu palūdz Dievu, un kaut kāds mierinājums nāk.

RL: Sakiet, kuru no trīsdesmittūkstoš dieviem jūs lūdzat?

Klimanskiene: Man ir tikai viens Dievs – kristīgais.

RL: Ā, ak tā, jā?

Klimanskiene: Jā, Jēzus Kristus. Es vispār biju kristīta baznīcā. Mans tēvs bija pareizticīgs, taču mamma agri ar viņu izšķīrās, un es uzaugu luterāņu ģimenē... Taču visviens tā ir kristietība. Nu lūk, man tas viss ir no bērnības, kaut kā ieaudzināti man šie uzskati.

RL: Vai jūs pie šiem uzskatiem pieturaties vēl joprojām?

Klimanskiene: Jā. Uz baznīcu es, ziniet, agrāk gāju un visu to, bet tagad esmu tāda – ticīgā, bet jau sen neeju un nekādus rituālus neveicu. Tā, dažkārt ieeju, ja eju garām, bet tā īpaši – ne.

RL: Vai atceraties Hērakleitu, kurš, kad viens pie viņa bija atnācis, norādīja uz uguni savā namā un teica: “Arī šeit dzīvo dievi.”

Klimanskiene: Nu, ziniet, Dievs taču ir visur, viņš ir visuresošs. Un tāpat jau arī budismā, teiksim, tantrisma galvenais dievs – Vadžrasatva – ir visuresošs.

RL: Varbūt tagad pakavēsimies pie šīs domas, ka Dievs un Vadžrasatva ir visuresoši.

Klimanskiene: Jā.

RL: Kā viņi ir klāt šeit un tagad starp mums? Kādā veidā?

Klimanskiene: Nu, tā kā viņi ir visuresoši, viņi visu laiku ir visur.

RL: Jā. Mans jautājums, kādā veidā viņi ir klāt šeit?

Klimanskiene: Kādā veidā? Caur sajūtām. Es, teiksim, reizēm arī jūtu viņu klātbūtni, īpaši tad, kad esmu dabā, klusumā. Dabā es sajūtu Dieva klātbūtni.

RL: Bet sakiet, lūdzu, šī Dieva klātbūtnes sajūta un Vadžrasatvas klātbūtnes sajūta – vai tās kaut kā atšķiras?

Klimanskiene: Nē, neatšķiras. Man tas ir viens un tas pats.

RL: Tātad kādā dziļā nozīmē jums Vadžrasatva un Jēzus Kristus ir viens?

Klimanskiene: Nujā, Dievs ir viens. Kas man nepatīk, teiksim, budismā, ir tā, ziniet, daudzdievība. Ir daudz dievu, daudz visādu garu, ļaunu un labu, un tas viss... Ziniet, es tajā saskatu pirmatnējo reliģiju paliekas – kaut ko no animisma, totēmisma, maģijas. Tās visas ir paliekas, šo pirmatnējo reliģiju paliekas. Un pat kristietībā, jā, ja paskatāmies, arī kristietībā: kaut arī tur skaitās, ka Dievs ir viens trijās personās, bet paskatīsimies uz visiem tiem svētajiem... Tie ir līdzīgi visiem tiem otrās šķiras dieviem, arī viņus godina, viņiem skaita lūgšanas, glezno viņu ikonas, tas viss, ziniet, ir nācis no pirmatnējām reliģijām. Man tādas daudzdievības nav, visvisādu garu, kuri ir klāt – te mums traucē, te palīdz... Nezinu, es tam neticu. Es interesējos par budismu un daudz ko saprotu, tomēr sirdī palieku kristiete.

RL: Kā radusies jūsu interese par budismu?

Klimanskiene: Nu, tā ir vēlēšanās pilnveidoties. Tikt vaļā no visām savām mušām, tas ir, no visiem trūkumiem, un iet uz pilnību, uz garīgo pilnību. Tas tad arī mani piesaistīja. Tieši ceļš uz garīgo pilnību. To es izvirzīju par savas dzīves mērķi un daudz ko tādu esmu sasniegusi – iekšēju harmoniju un iekšēju mieru; meditācijas ceļā transformēt visas savas, nu, sliktās rakstura iezīmes par labām. Lūk, tas viss man patika, un to visu es arī darīju.

RL: Sakiet, lūdzu, kādas mušas jums sākumā visvairāk traucēja?

Klimanskiene: Nu, visādas ir bijušas. Esmu dusmojusies... Gan dusmas, gan greizsirdība un vēl tur visādas tādas vēlmes, gribējies kaut ko materiālāku. Bet tā jau man tādu īpaši nopietnu, liekas, nemaz nav bijis.

RL: Un par darbu, lūk, ar iekšējiem šķēršļiem, kuri traucē attīstībai... Man patiktu, ja jūs dotu kādu piemēru, teiksim, kur jums izdevies kādu šķērsli pārvērst par tikumu. Tas ir, kādā veidā jums izdevies to, kas traucēja, pārvērst par to, kas palīdz?

Klimanskiene: Nu, teiksim, es... Kaut kas atgadās, kādas nepatikšanas – es dusmojos, uztraucos, viss tas... Vai nu mazums kas – saplēšu kādu vāzi, nu, tādu antīku, vai varbūt cepu kūku, cepu, cepu, piededzinu, kūka sadeg. Vai vēl... eju kaut kur, gribu uz teātri, bet nedabūju biļeti. Un par to visu es dusmojos un uztraucos... Un, īsāk sakot, vēlāk es sāku uz to kaut kā skatīties nopietni. Kā Dandarons, mans skolotājs, mācīja: kad kaut kas tāds nepatīkams, slikts... vajag sevi nomierināt un padomāt, ka tas viss nav nekas īpašs, tas viss nav svarīgi. Un tad nu es sāku mierīgi skatīties – nu, kaut ko saplēšu, kaut ko piededzinu vai kaut kur netieku... sāku uz to visu skatīties pilnīgi mierīgi. Tagad es varu... ko vien gribat, kaut vai sadeg, kaut kas notiek – es būšu pilnīgi mierīga, mani tas pilnīgi neskars.

RL: Dandarons bija jūsu pirmais skolotājs?

Klimanskiene: Viņš bija arī mans vienīgais skolotājs. Vairāk man nemaz nav bijis.

RL: Kā jūs iepazināties?

Klimanskiene: Tas bija mans patēvs, profesors Sezemans... Viņi kopā bija sēdējuši lēģerī, un Sezemans arī zināja, ka es interesējos par budismu. Atgriezies no lēģera, viņš man iedeva Dandarona adresi. Es toreiz strādāju par Traķu muzeja direktori un braukāju komandējumos uz Maskavu, pat uz veselu mēnesi, uz visādiem restaurācijas, konservācijas kursiem, uz visvisādiem muzeju semināriem. Tad nu bija tā, ka es dabūju viņa adresi un ierados Maskavā komandējumā, un tā es ar viņu iepazinos. Atradu viņu.

RL: Kad jūs iepazināties ar Dandaronu, jūs meklējāt skolotāju?

Klimanskiene: Jā, meklēju. Un es zinu: kad māceklis meklē, skolotāju viņš vienmēr atrod. Ja nopietni, patiešām nopietni meklē un nopietni grib, lai viņam ir skolotājs, viņš skolotāju dabū.

RL: Kā no šīs jūsu pirmās sastapšanās viss nonāca līdz tam, ka viņš kļuva par jūsu skolotāju? Kas notika?

Klimanskiene: Nu, mēs sākām sarunāties. Es sāku viņam stāstīt, ka interesējos. Sākumā es interesējos – kad man bija 15 vai 16 gadu – par maģiju, par okultismu interesējos.

RL: Par maģiju?

Klimanskiene: Par okultismu.

RL: Jūs gribējāt ietekmēt realitāti?

Klimanskiene: Par spiritismu un vispār, pēc tam jau pārgāju pie tādām nopietnākām interesēm. Un tad man notika tādi, nu, savādi, tādi mistiski notikumi. Un es viņam to pastāstīju. Tas viņu ļoti piesaistīja, jo arī viņam kaut kas līdzīgs bija bijis.

RL: Pastāstiet par notikumiem.

Klimanskiene: Nu, man, piemēram, parādījās tāds jauneklis uz ērgļa. Bija tāda vīzija.

RL: Un Dandarons uzskatīja, ka tas bija Padmasambhava, jā?

Klimanskiene: Jā, viņš uzskatīja, ka tas bija Padmasambhava. (Smejas.)

RL: Bet jūs uzskatījāt, ka šis jauneklis bija – kas?

Klimanskiene: Es? Nekas. Es toreiz... Man bija septiņi gadi.

RL: Bet kā jūs...

Klimanskiene: Vai zināt... Esat ievērojis, jūs to zināt, ka gan Jaunava Marija, gan daži svētie parādās tieši bērniem. Skatieties kaut vai Lurdu, skatieties Fatimu. Un pat, re, Serbijā, Melnkalnē bijuši tādi notikumi, ka...