Sūfisma tradīcija

Ja Rietumu pasaules metafizikas dārza eksotiskās faunas sekcijā sūfisma koks lekni zaļo blakus daudziem citiem kokiem, kuru bioloģiskās izcelsmes vieta lielākoties ir Austrumi, tad lielākie nopelni par to pienākas Idrīsam Šāham (1924–1996). Šī sūfisma skolotāja (viņa vārds, starp citu, arābu valodā nozīmē “gudrais, mācītais”, bet uzvārds persiešu valodā – “ķēniņš”) atstātais mantojums, ap 40 populāru grāmatu, joprojām raisa karstu viedokļu apmaiņu starp snobiski akadēmiskiem islāma pētniekiem un aizrautīgiem, bet diletantiskiem entuziastiem. Pēdējie ir pateicīgi Šāham par to, ka viņš atbrīvoja sūfismu no piesaistes islāmam, tā padarot to pieejamu (un ērti patērējamu) ikvienam pasaules pilsonim neatkarīgi no reliģiskās pārliecības. Šāha versijā sūfisms ir viens no tā saucamās “gudrības tradīcijas” atzariem, kura saknes stiepjas līdz pat senajai Babilonijai, ja ne vēl dziļāk. Viens no drošākajiem šīs gudrības tālāknodošanas veidiem ir stāsti, tādēļ nav brīnums, ka liela daļa Šāha grāmatu ir sūfiju stāstiņu apkopojumi un kompilācijas, kuros allaž atrodas vieta leģendārajam mullam Nasredīnam. Bez viņa, protams, neiztikt arī šajā intervijā, kuru Šāhs 1975. gadā sniedza žurnāla Psychology Today līdzstrādniecei Elizabetei Holai.

V. Ā.

Idrīs Šāh, jūs esat vadošais sūfisma, šīs bagātās Tuvajos Austrumos dzimušās reliģiskās tradīcijas, skaidrotājs Rietumos. Kāpēc laikā, kad ik uz soļa rodas arvien jauni kulti, jūs atsakāties būt guru? Jūs itin viegli varētu par tādu kļūt.

Tam ir daudz iemeslu. Taču, ja runājam par skolotāju, kam ir skolnieki, tad tas ir tāpēc, ka es nejūtu nekādu vajadzību pēc apbrīnotājiem, kuri man stāstītu, cik brīnišķīgs esmu, vai darītu visu, ko lieku. Es uzskatu, ka guru ir cilvēks, kuram vajadzīgi skolnieki. Ja viņam būtu pietiekami daudz citu iespēju realizēt savu varaskāri vai svētuma apziņu, vai vēlmi pakļaut savai ietekmei citus, tad viņš nebūtu guru.

Es šo kaiti izslimoju jau ļoti agros gados. Es domāju – un tas saskan ar sūfisma tradīciju –, ka tieši tie, kuri nevēlas mācīt, ir cilvēki, kuri to spēj un kuriem to vajadzētu darīt. Rietumi, kam ieilgusi pārņemtība ar sūtības ideju, to vēl nav atklājuši. Šeit par cilvēkiem, kas kaut ko sasnieguši, atzīst vienīgi tādus, kuri ir apsēsti ar misijas apziņu. Mēs Austrumos uzskatām, ka cilvēks, kurš nespēj kaut ko noteiktu nedarīt, ne vienmēr ir pats labākais kandidāts šim darbam. Konditors, kurš par visām varēm vēlas kaut ko cept, var cept arī nebaudāmus cepumus.

Tātad jūs sakāt, ka cilvēks, kurš jūt nepārvaramu tieksmi darboties kādā noteiktā profesijā, to dara, kaut kādas iekšējas emocionālās vajadzības dzīts?

Es domāju, ka ļoti bieži ir tieši tā, un šī tieksme nebūt nav obligāts priekšnoteikums, lai kļūtu par labu profesionāli. Taču parādiet parastam cilvēkam šādu aicinājuma pārņemto, un viņš teiks, ka ieraudzījis pašaizliedzīgi aizrautīgu un brīnišķīgu personu – gadījumā, ja viņu pārliecība sakrīt. Pretējā gadījumā, protams, viņš šo misijas pārņemto atzīs par ļaunuma apsēstu. Sūfisms to uzskata par virspusīgu un maldīgu nostāju. Ja nu sūfisma tradīcijā vispār var runāt par kādu konsekventu principu, tad tā ir atziņa, ka cilvēkam jābūt pasaulē, bet ne pasaulīgam. Sūfismā nav vietas priesterkaraļiem vai guru.

Tātad jums ir negatīvs viedoklis par visiem guru.

Ne gluži par visiem. Sekotājiem guru vajag tikpat lielā mērā kā guru – sekotājus. Es vienkārši neuzskatu to par reliģisku praksi. Manā izpratnē guru ir kaut kas līdzīgs psihoterapeitam. Savās labākajās izpausmēs viņš satur cilvēkus grožos un piešķir kaut kādu jēgu viņu dzīvei.

To pašu varētu panākt arī benzodiazepīns.

Jā, bet tas vēl nav iemesls pret to nostāties. Kāpēc gan nevarētu atrasties vieta arī šādai, tā sakot, “ciema psihoterapijai” – kopienām, kas rūpējas par saviem locekļiem? Taču kāpēc šāda darbošanās būtu jāsauc par garīgu – lūk, tas man nav skaidrs.

Gribot negribot uzmācas aizdomas, ka ne visi guru cenšas kalpot līdzcilvēkiem.

Daži ir gandrīz atklāti krāpnieki, viņi pat nemēģina no manis to slēpt. Viņi domā, ka arī es esmu tāds pats, tāpēc tiekoties mēdz uzsākt visai nepatīkamas sarunas. Viņi vēlas zināt, kā es tieku pie naudas, kā kontrolēju cilvēkus un tā tālāk.

Viņi grib apmainīties ar aroda noslēpumiem.

Tas varbūt būtu pārāk spēcīgi teikts. Taču viņi jūtas drošāk lielākā pulkā. Viņi jau paši jūt, ka tas, ar ko nodarbojas, nav nekas īsti labs, un jūtas labāk, ja parunā ar kādu citu, kurš dara to pašu. Es šiem cilvēkiem vienmēr saku: būtu daudz labāk, ja viņi izmestu savu guru lomu no galvas un saprastu, ka sniedz visnotaļ noderīgu sociālo pakalpojumu.