Tauriņi simbolizē pārvērtības, bet olas...

Skuja Braden – mākslinieču duets, ko 1999. gadā kopīgi radījušas Ingūna Skuja no Latvijas un Melisa Breidena (Melissa D. Braden) no Kalifornijas, – ir visai neparasta parādība Latvijas mākslas ainavā, pateicoties gan tiešajiem un kritiskajiem vēstījumiem, gan barokāli intensīvajai un spilgtajai izteiksmes formai. Interesanti, ka viņas tiešām darbojas kā vienots ķermenis. Pārsteidzoši meistarīgās porcelāna skulptūras tiek darinātas, abām māksliniecēm kopīgi skicējot, diskutējot, veidojot, gleznojot un glazējot. Viņām abām pat ir tikai viens mobilais telefons, un abu paraksti uz mākslas darbiem saplūduši vienā.

Ne mazāk pārsteidzoša ir Skujas Braden spēja radīt savu universu, kurā sadzīvo biogrāfiskas atsauces, feminisma idejas, kritiski komentāri par pašreizējiem pasaules notikumiem, visaptveroši dzenbudisma aspekti un kurā postsociālisma nospiedumi mijiedarbojas ar Kalifornijas radošo vidi. Viņas nekautrīgi atsedz sievietes ķermeņa pieredzi un seksualitāti, aicinot gan dekonstruēt patriarhālās sabiedrības noteiktās dzimumu lomas, gan veidot iekļaujošu un citādību pieņemošu sabiedrību.

Viņu darbi bijuši visai plaši izstādīti dažādās mākslas pasaulē nozīmīgās institūcijās un mākslas mesēs, piemēram, Laikmetīgās amatniecības muzejā Oregonā, John Natsoulas Gallery Kalifornijā, SOFA Chicago, Ceramics Annual of America Sanfrancisko, Start Art Fair, Saatchi Gallery Londonā un SCOPE Art Show Bāzelē. Tie iekļauti publiskās un privātās kolekcijās, tai skaitā White Memorial Medical Center Losandželosā, Kellogg University Art Gallery Pomonā, Laikmetīgās keramikas muzejā Santodomingo, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Museé Ariana Šveicē, Pasaules keramikas centrā Dienvidkorejā, Čančuņas Starptautiskajā keramikas galerijā Ķīnā, ASU Mākslas muzejā ASV, Vestervaldes Keramikas muzejā Vācijā un Zuzeum Latvijā.

Neskatoties uz iespaidīgo karti, ko iezīmē Skujas Braden starptautiskā darbība, viņu darbi pārsvarā tikuši aplūkoti lietišķās mākslas kontekstā, izpelnoties apbrīnu par virtuozo spēju atdzīvināt un pakļaut porcelānu. Arī Latvijā – vispirms Aizkrauklē, pēc tam Lielvārdē – radītie mākslas darbi pārsvarā izstādīti un aplūkoti šādā ietvarā.

Skuja Braden darbību vēroju jau diezgan ilgi, meklējot piemērotu izstādes kontekstu viņu darbiem. 2019. gada starptautiskajā mākslas festivālā Survival Kit mākslinieču veidotais “Šķidrais Buda” un “XOXO” darbā iedzīvinātais dzimumu karš, kurā “krustiņus un nullītes” jeb “desas” izspēlē glazētas porcelāna vagīnas un “krāni”, iekļaujas perfekti. Latvijas vidē mākslinieces uzmirdz vērienīgajā personālizstādē “Samsara” Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (2020). Kad ielavījos pandēmijas ierobežojumu dēļ slēgtajā izstādes atklāšanā, man uzreiz kļuva skaidrs, ka Skuja Braden varēs “pacelt” arī Latvijas ekspozīciju Venēcijā.

Kad ķeros pie šī teksta rakstīšanas, kopš Latvijas paviljona atklāšanas Venēcijā pagājušas jau pāris dienas un mēs, Latvijas paviljona komanda, vēl joprojām nevaram atgūties no milzīgās atzinības un starptautiskās uzmanības lavīnas. Šis ir Latvijas mākslas kontekstā vēl nepieredzēts triumfs. Pieņemu, ka Latvijas paviljona panākumu pamatā ir ne tikai Skujas Braden drosmīgo un tiešo vēstījumu pārsteidzoši meistarīga materializācija, kas gan rezonē ar pasaulē pašlaik aktuālajām tēmām, gan perfekti iekļaujas šīs Venēcijas biennāles vadmotīvā, kas balstīts sirreālisma tēlu sistēmā, bet arī viņu atbruņojošais patiesums un bērnišķīgā atklātība, ar kādu mākslinieces rada savus darbus.

Solvita Krese

Rīgas Laiks: Pirms divām nedēļām man iznāca saruna par kādu Putina attēlu. Mans sarunas biedrs, ļoti miermīlīgs cilvēks, uzskatīja, ka tik agresīvs Putina attēlojums ir pretrunā ar mākslas funkciju, jo māksla ir domāta mieram. Es centos iebilst, ka māksla nav domāta tikai mieram. Tā var būt domāta arī uzvarai vai kādam citam mērķim.

Melisa Breidena: Neapšaubāmi.

RL: Ja tev būtu jāizvēlas starp mākslu mieram un mākslu uzvarai, kuru tu izvēlētos?

Breidena: Mākslu uzvarai, protams.

RL: Kas tā par uzvaru?

Breidena: Atkarīgs no tā, kurš šo uzvaru nosaka. Bet es uzskatu, ka māksla pauž tikai noteiktu cilvēka stāvokli, un tas arī viss. Ja tu esi karā, tu izmanto tādus līdzekļus, kādi tev pieejami. Ukrainas mākslinieki izmanto visu, kas viņiem ir, un cīnās, kā vien spēj. Kriša Salmaņa radītais Putina portrets pretī Krievijas vēstniecībai tur atrodas īstajā laikā. Tas ir ideāli novietots tieši tur, kur tam jābūt. Tāpat arī sarkanais dīķis pie Krievijas vēstniecības Viļņā – tā ir vides māksla, bet tā tur ir īstajā laikā. Tā tur ir vajadzīga. Mēs nevaram izvirzīt nosacījumus cilvēku pašizteiksmei. Lai kur un kādā laikā mēs dzīvojam, mēs reaģējam uz šo brīdi. Tieši to mākslinieks dara.

RL:Bet tas nozīmē, ka vispār nevar izvirzīt nekādus kritērijus, jo viss, ko mākslinieks dara, ir kāda cilvēciska stāvokļa atspoguļojums.

Breidena: Atkarīgs no tā, kurš nosaka šos kritērijus. Vai mākslinieks vai cilvēki, kuri nodarbojas ar mākslas biznesu, vai cilvēki, kuri mākslu patērē.

RL: Jāsaka, tu ar šo “cilvēka stāvokli” mani izsiti no konceptuālā ietvara. Cilvēka stāvoklis ir... ļoti izplūdis jēdziens.

Breidena: Tā izklausās. Bet, ja tu gribi runāt par kultūrām, tad tev jābūt gatavam sastapties ar dažādu kulturālo fonu un arī jautāt, kādēļ viņi rada mākslas darbus. Kāpēc kāds, kurš dzīvo Papua-Jaungvinejā, rada tieši tādu mākslu, bet ne citādu? Piemēram, par biša stabiem, kas tur uzslieti krastmalā, lai...

RL: Kas viņiem ir uzsliets krastā?

Breidena: Tos sauc par biša stabiem – tādas no koka izgrebtas statujas, ko izliek krastmalā, lai pieteiktu karu kādam no svešas cilts, kurš izdarījis kaut ko briesmīgu. Pagājušā gadsimta 60. gados vairāki baltie vīrieši bija nokļuvuši šajā salā un nogalinājuši kādu tās cilts pārstāvi. Tāpēc vietējie iedzīvotāji ūdens malā pacēla šos stabus par zīmi, par signālu... ka nākamais baltais, kurš ieradīsies, tiks nogalināts un apēsts. Jo viņi praktizēja noteiktas kanibālisma formas – viņi ēda cilvēkus ne tāpēc, ka tie viņiem garšotu, bet gan tāpēc, lai uzņemtu sevī šo cilvēku spēku.

RL: Viņi parasti apēda ienaidniekus.

Breidena: Tieši tā. Un tie biša stabi tur stāvēja gadiem ilgi. Kad visbeidzot jaunais Rokefelers kopā ar apkalpi ieradās salā, viņi tos noķēra, nogalināja un apēda.

RL: Ir runa par to pašu Rokefeleru ģimeni?

Breidena: Jā. Un pēc šī notikuma viņi biša stabus novāca, jo tie savu uzdevumu bija izpildījuši. Tāpat arī dažās Āfrikas vai indiāņu ciltīs uz mākslu raudzījās gluži citādi... Viņi to pat neuzskatīja par mākslu. Visām šīm darbībām bija noteikta funkcija.

RL: Tevis minētais piemērs man atgādināja par tibetiešu mūkiem, kuri caurām dienām un naktīm taisa tās ļoti sarežģītās smilšu mandalas, bet, kad tās ir gatavas, tās tiek iznīcinātas – atdotas vējam vai kam tur. Skatoties uz laikmetīgās un ne tik laikmetīgās mākslas darbiem, es mēdzu sev vaicāt: kam tie domāti? Kādu funkciju tie pilda, kad darbs ir pabeigts? Man šķiet, ka tas ir ļoti pamatots jautājums, kaut arī laikmetīgās mākslas izglītībā ir teju pretlikumīgi vaicāt, kam tā paredzēta un kad mākslas darbs savu uzdevumu ir izpildījis. Bet parunāsim, piemēram, par šo jūsu darbu: kam tas ir paredzēts, un kad tas savu uzdevumu būs veicis?

Breidena: Ir tā, ka mēs to veidojām savā guļamistabā. Tā ir daļa no sērijas, kuru plānojām saukt “Mūsu guļamistabas gleznas”. Bet kāds jau uztaisīja izstādi “Guļamistabas gleznas”, tāpēc es nodomāju: sasodīts, mēs nevaram vairs izmantot šo nosaukumu. Vispār... tas ir ripojošais tuksneša augs, un tas nav pabeigts. Bet tajā redzama visa ikonogrāfija, kas parādās mūsu darbos. Tas ripo pa šo ceļu un virzās uz kaut kādu apskaidrību. Tauriņi simbolizē pārvērtības, bet olas... Visam ir kāda simboliska nozīme.

RL: Bet, lūk, tu nupat man paskaidroji šo darbu. Tu izstāstīji man stāstu, kuru tikpat labi varētu uzrakstīt arī vārdiem.

Breidena: Protams.

RL: Tāpēc jautājums: kādu funkciju pilda vai nepilda šis stāsts? Ja to var izstāstīt, tad kāpēc tas jāglezno? Tas nozīmē, ka tam ir vēl kāds cits uzdevums, kurš nav saistīts ar naratīvu un kuru paveic tieši gleznojums.

Breidena: Ja es rakstītu stāstu, tam būtu sākums un beigas. Tas būtu noslēgts sevī. Bet tad, kad es radu ko šādu, tas attīstās intuitīvi. Tas iedarbina intuīcijas potenciālu.

RL: Vai, tavuprāt, lai es uztvertu šo darbu, man jāļauj tam iedarbināt intuīciju?

Breidena: Tev nekas nav jādara. Tas var iedarboties uz tavu intuitīvo realitātes izpratni. Tas var iedarboties uz mums visiem piemītošo intuitīvo intelektu. Bet tas notiek arī Amerikas pamatiedzīvotāju vai tibetiešu mākslā. Tas ir tas intuitīvais nezināmais.

RL: Vai tā ir sava veida sapņu telpas aktivizēšana?

Breidena: Ne gluži. Tā ir nedzimusī, nezūdīgā un neradītā telpa.

RL: Ak tā telpa?

Breidena: Jā, tā tur.

RL: Un, tavuprāt, tā telpa, kas nav radīta un nekad nezudīs, ir pilna ar attēliem?

Breidena: Kurš to lai zina? Kā, tavuprāt, tādiem ģēnijiem kā Einšteins notiek šīs intuitīvās atklāsmes? Viņš ir piedzīvojis vairākus intuitīvas atklāsmes momentus. Viņš strādāja ar visām tām apbrīnojamajām idejām, relativitātes teoriju un pārējām, un te vienā jaukā dienā, kāpjot laukā no trolejbusa, viņš piedzīvoja šo intuitīvo bliezienu – atklāsmi. Viņš kaut ko saprata. Tas bija milzīgs intuitīvs lēciens. Un tas, ko tu teici par Tibetas budistiem, – viņi strādā ar budisma mistiskajiem elementiem. Tā arī ir mahājānas tradīcija, līdzīgi kā dzenbudisms. Tikai Tibetas mūki strādā vairāk ar šiem maģiskajiem lēcieniem, brīžiem, kuros pēkšņi rodas šī apgaismotā izpratne. Viņiem nav jāstrādā tik ļoti kā dzenbudistiem. Dzenbudisti ir drīzāk tādi kā apgaismības zemnieki, kuri šo darbu dara katru dienu. Tās ir divas atšķirīgas pieejas.