Trīs vīri viesistabā

Žorž Brasēn, Žak Brel, Leo Ferē, vai jūs apzināties, ka esat trīs izcilākie franču šansona dziesminieki, kas jau gadiem ilgi ar lieliskiem panākumiem dzied un raksta dziesmas?

Ferē: Es apzinos, ka esmu kopā ar diviem ļoti talantīgiem amata brāļiem, bet galvenokārt ar diviem draugiem. Un es to jau sen esmu vēlējies. Cilvēki nebeidz jautāt: “Ko jums nozīmē dziesma?”, bet tam nav nozīmes. Svarīgākais, manuprāt, ir mazliet mīlestības, ko varam dot vai saņemt – tāpat vien, caur mikrofonu, piemēram. 20 gadus esam rakstījuši dziesmas, esam daudz pie tām strādājuši, kā mūsu pusē mēdz sacīt, kārtīgi pasvīduši šajā profesijā, un, ja šodien varam mierīgi dziedāt skatītāju zālē bez policistiem vai cilvēkiem, kas nāk svilpt, tad galu galā tas ir tikai taisnīgi. Mēs darām, ko varam, sakām to, ko vēlamies teikt, un tāpēc nevienam nav jādauza logi.

Jūs visi trīs esat iekļauti slavenajā sērijā “Poètes d’aujourd’hui” (“Mūsdienu dzejnieki”).¹

Brasēns: Mēs neesam vienīgie. Un šāds gods neko daudz nenozīmē...

Tātad jūs neuzskatāt sevi par dzejnieku?

Brasēns: Īsti ne, es nezinu, vai esmu dzejnieks. Iespējams, ka mazliet esmu, bet tam nav nozīmes. Lieku kopā vārdus un mūziku, un tad es tos dziedu.

Žaks Brels, šķiet, arī liedzas būt dzejnieks.

Brels: Es esmu šansonjē, tas ir īstais vārds! Esmu mazs dziesmu amatnieks.

Ferē: Cilvēki, kam patīk saukties par dzejniekiem, bieži vien tādi nemaz nav. Cilvēki, kas jūtas pagodināti, ja tos sauc par dzejniekiem, ir svētdienas dzejnieki, kas uz sava rēķina izdevuši grāmatiņas. Protams, ja kāds man saka, ka esmu dzejnieks, es neiebilstu. Bet tas ir tāpat kā tad, ja man teiktu, ka esmu kurpnieks, kas darina skaistas kurpes. Es piekrītu Brelam.

Vai, jūsuprāt, dziesma ir māksla? Lielā vai mazā māksla?

Ferē: Brasēns pareizi teica: “Es lieku kopā vārdus un mūziku.” Lūk, ko es daru.

Brasēns: Jā, un tas ir pavisam kas cits nekā dzeja, kas domāta lasīšanai vai runāšanai. Dziesma ir ļoti atšķirīga. Pat ja tādiem puišiem kā Ferē izdevies pārcelt mūzikā dzejniekus, piemēram, Bodlēru, ir grūti izmantot dziesmu tāpat, kā dzejnieki, kas bija pirms mums, izmantoja vārdu. Rakstot ausij, jālieto mazliet citāds vārdu krājums, vārdi, kas ātrāk aizķer ausi. Turpretī tekstu lasītājs var pašķirt atpakaļ... Jūs gan teiksiet, ka arī ierakstu var patīt atpakaļ…

Brels: Jā, bet ieraksts ir dziesmas blakusprodukts, nevajag sevi mānīt. Dziesma ir radīta tam, lai to dziedātu, nevis atskaņotu ierakstā.

Ferē: Tam es pilnīgi piekrītu. Tas ir tāpat kā taisīt labas šokolādes konfektes – pavisam īpašas šokolādes konfektes, kas netiek komercializētas, – un glabāt tās mājās. Bet, tiklīdz jūs tās ieliekat iepakojumā, tiklīdz jūs tās ievietojat veikalu plauktos, jūs tas vairs neinteresē. Ja es ražoju labu šokolādi un citi to ēd, man ir vienalga... Iepakojums ir plate, un plate savā ziņā ir mūzikas nāve.

Brasēns: Agrāk cilvēki dziedāja. Ja kāds sarakstīja dziesmu, tā tika nodota tālāk, cilvēki to mācījās un dziedāja cits citam. Viņi piedalījās, viņiem bija dziesmu burtnīcas... Publika ir kļuvusi pasīvāka.

Ferē: Daži vispirms uztver mūziku, citi – vārdus. Inteliģentākie cilvēki vispirms uztver vārdus. Jūtīgākie – un, iespējams, ne tik inteliģentie, kā arī var gadīties, – vispirms uztver mūziku. Tā es varēju iepazīstināt ar Bodlēru cilvēkus, kuri nezināja, kas ir Bodlērs.

Brels: Agrāk, ja kāds uzrakstīja dziesmu, cilvēki, kā teica Žoržs, to reproducēja, bet šodien mēs reproducējam paši sevi. Pirms tam tā bija ķēdīte... es domāju, pirms vinila platēm. Patiesībā lielākais dziesmas izgudrotājs ir tas angļu inženieris, kurš kara laikā atklāja vinila plates principu. Tās nonāk inkubatoros... un tagad es jūtos tā, it kā dētu olas.

Ferē: Tieši tā. Jūs pirmīt teicāt, ka esam dzejnieki vai amatnieki un tādā garā... Nē, jūs zināt, kas mēs visi trīs esam?

Brasēns: Nabaga nejēgas mikrofona priekšā!

Ferē: Nē, mēs esam dziedātāji. Jo, ja mums nebūtu balss, mēs nevarētu uzstāties. Ja mums nebūtu balss, tu, Žorž, vai tu, Žak, nerakstītu un es arī nerakstītu dziesmas.

Brasēns: Tu esi ļoti laipns, man to teikdams. Jo, jāatzīst, tā nav mana stiprākā puse!

Ferē: Jā, tev ir balss. Tu dziedi. Un viņš tāpat. Ja viņam nebūtu balss, kurš dziedātu Brela dziesmas? Viņš neko nebūtu uzrakstījis. Viņš uzrakstīja savas dziesmas, jo “publicēja” tās ar savu balsi. Un es arī...

Brasēns: Jā, viņš noteikti būtu rakstījis citas lietas.

Brels: Tikpat labi varētu sacīt, ka varbūt mēs esam dziedātāji... tieši tāpēc, ka mums ir balss.

Vai esat kādreiz darījuši ko citu, izņemot rakstīšanu, komponēšanu vai dziedāšanu, un vai tas jums ir noderējis dziedātāja profesijā?

Ferē: Vienlaicīgi neko citu darīt nav iespējams. Bet pirms tam mēs visi esam gājuši skolā, studējuši, strādājuši gadījuma darbus utt.

Brasēns: Nu jā, mēs esam dzīvojuši. Taču patiesībā mēs vienmēr esam radījuši dziesmas.

Ferē: Dažreiz bija jāpelna iztika. Kad Brels ar savu ģitāru ieradās Parīzē, es nezinu, ar ko viņš nodarbojās, bet tas noteikti nebija jautri. Domāju, ka viņš pat nevēlas par to runāt...

Brels: Man vienalga, es neko nedarīju! (Smejas.)

Ferē: Patiesībā tā ir labāk... tā ir daudz labāk! (Smejas.)