Vācija. Iemīlēt pirmdienu

Pirmo reizi es Čečotu ieraudzīju pašā deviņdesmito nogalē – pazīstama māksliniece gandrīz ar varu aizvilka mani uz “ievērojama mākslas zinātnieka” lekciju Inženieru pilī. Pie pults tumšā istabā stāvēja briļļains kungs, kurš ar slīdītēm rādīja Arno Brēkera skulptūras un par tām runāja – un brīžiem pat ne par tām, bet par kaut kādām detaļām, kas tepat uznirušas prātā, te aprakstīja, te vispārināja, te citēja, te zobojās; bildes uz ekrāna mainījās ne ātri, ne lēni, bet regulāri. Pustumsā bija redzams, ka zāle ir gandrīz pilna, gaisā jautās kaut kas sazvērniecisks (lai nu kā, bet mēs klausāmies publisku lekciju, kas veltīta “ar dievišķu talantu apveltītajam” Hitlera mīlulim), visērtākajā vietā sēdēja visvieglākais un gaišākais Ļeņingradas underground mākslinieks Timurs Novikovs – kurš ap to laiku bija klasicismā atklājis ideālu formu Krievijas valstiskuma apdziedāšanai –, pavisam akls.
Vēlāk es Čečota lekcijās bieži sastapu neredzīgos. Viņi sēdēja pustumsā kopā ar visiem, it kā arī lūkodamies bildēs, kuras Čečots demonstrēja kā apsēsts, jo citādi viņam runāšana nevedoties. Tā vien šķiet, ja viņu uzaicinātu runāt par pekles tumsu vai kaut ko maņām neizzināmu, viņš visviens rādīto to principā neiespējamos attēlus.
Reiz es saņēmu dūšu un pajautāju neredzīgam jaunietim, ar kuru kopā veselu semestri apzinīgi apmeklēju Čečota lekcijas par Rembrantu (divas pēc kārtas, otrdienās, un divas gandrīz vienmēr kļuva par trijām), kā viņš uztver šīs lekcijas – viņš taču noteikti saprot, ka uz ekrāna nemitīgi cits citu nomaina Rembranta gleznas, to fragmenti, laikabiedru audekli, grieķu vāzes, Ēģiptes obeliski un Kupčinas skati no rajona pēdējās deviņstāvu ēkas jumta. Neredzīgais jauneklis man atbildēja, ka viņš arī visu redzot un šajā ziņā viņam ļoti palīdzot lekciju rosinātā iesaistīšanās neredzamajā domāšanā un priekšzīmīgie redzamā apraksti (ekphrasis mākslu Čečots pieprot virtuozi). Tad es sāku domāt un sapratu, ka visspēcīgākais pārdzīvojums (no tiem, kuri pārvērš dzīvi), ko man personiski bija dāvājis šis izcilais tēlotājmākslas pazinējs, tik tiešām nepavisam nav saistīts ar redzi.
Šis pārdzīvojums mani pārņēma 2006. gada vasarā (esmu iegaumējusi!) Kaļiņingradas apgabala Slavskas rajona Jasnojes ciemā, gandrīz pie Lietuvas robežas. Par spīti acīm redzamajai iedzīvotāju klātbūtnei (tie, piemēram, sēdēja uz bijušās bankas kāpnēm pie gaiši ziliem, ar alus pudelēm piekrautiem 70. gadu modeļa bērnu ratiņiem), šis ciems izskatījās tā, it kā kopš 1945. gada pavasara tajā cilvēks ne reizi nebūtu spēris kāju un tam ne reizi nebūtu pieskārusies cilvēka roka. Par mērķtiecīgu darbību, kas varēja būt notikusi pēc šī datuma, liecināja vienīgi galvenajā laukumā uzsliets obelisks padomju karavīriem. Viss pārējais apliecināja tikai nerimtīgu dabas darbu – bet šī darba efekts bija negaidīts: šķietami graudama un postīdama, daba kaut kā īpaši skaidri bija izcēlusi pilsētas galvenās, būtiskākās līnijas. Kā uz delnas bija visa sendienās plaukstošās Kaukēmenes struktūra: luterāņu baznīca, galvenais laukums, uz kuru līksmi veda kārtīgiem namiņiem apmalotās ielas, savā solīdumā smieklīgā banka, miniatūrais rātsnams un tam iepretim nostādītais izaicinoši jūgendstilīgais pulkstenis, kura ciparnīcu apvija metāla lapotne, – rādītāji, protams, nebija saglabājušies. Konfigurācija bija tik veiksmīga, tik ļoti harmoniska un cilvēkam samērīga, ka, aizvērusi acis, es ar ādu sajutu ideālo pilsētu, ar iekšējo redzi ieraudzīju to kā tādu, apjautu tās eidos. Izsakoties platoniski, tajā brīdī atvērās manas dvēseles acis. Līdz šim, klausoties dažādas Čečota lekcijas, arī es biju bijusi akla. Līdzīgu pieredzi, pateicoties saskarsmei ar Čečotu, piedzīvo ikviens no tā prā-vā mācekļu pulka, kas mūždien grozās ap viņu, – piedzīvo lekcijās, braucienā uz Kaļiņingradas apgabalu, uz kuru Čečots jau vairāk nekā 30 gadus ved studentus un citus pietuvinātos, vai pastaigās pa visnegaidītākajām vietām. Mācekļi, protams, ir viņā iemīlējušies – Platona izpratnē, lai gan reizēm arī visparastākajā. Tomēr arī šīs akadēmijā itin kā neiederīgās un visur, izņemot Krieviju, bez aplinkiem aizliegtās jūtas vienu brīdi, kā jau viss labais, kas lēni nāk, pārvērtās mīlestībā uz jēgu, līdzsvaru, kārtību, kosmosu.
Bet citādi Ivans Čečots (dz. 1954. g. Ļeņingradā) ir mākslas zinātņu kandidāts, Ļeņingradas Valsts universitātes Vēstures fakultātes Mākslas vēstures katedras absolvents un vēlāk docents, Mākslas vēstures institūta (tā, kas atrodas Isaaka laukumā) zinātniskais līdzstrādnieks, Sanktpēterburgas Valsts universitātes paspārnē dibinātās Smoļnija Brīvo mākslu un zinātņu koledžas pasniedzējs. Daudzu zinātnisku darbu autors un pat, kā saka, Widmungsträger īpašam Festschrift, ko pateicīgie mācekļi izdeva par godu viņa 50. jubilejai.
Olga Serebrjanaja



Rīgas Laiks: Šajā sarunā mani interesē vācu kultūra un vācu gars. Padomju Savienībā attieksme pret visu vācisko ilgu laiku bija ļoti piesardzīga – saprotamu iemeslu dēļ. Ja jūs, piemēram, atzītos savā interesē par vācu kultūru kādā 51. gadā...
Ivans Čečots: Esmu dzimis 1954. gadā.
RL: (Smejas.) Nu, nosacīti runājot. Protams, kanibālisma laiki bija aiz muguras, tomēr daudzi vecā kaluma cilvēki vēl bija dzīvi. Tas ir, tā teikt, sociālais fons. Taču arī bez tā vācu kultūrā ir kaut kas tāds, kas izraisa trauksmes sajūtu un pat bailes. Kā piemēru es minētu Ernstu Jingeru (Ernst Jünger) un viņa brīnišķīgās piezīmes par karu: tās uz mani atstāja ļoti divējādu iespaidu. Nu, un klasisks darbs, kurā koncentrētas vārdos neizteiktas vācu bailes, manuprāt, ir Tomasa Manna “Burvju kalns”. Man ir sajūta, ka vācu kultūra ir bīstama. Nezinu, vai tā tiešām ir, bet manā dzīvē, manā kultūras biogrāfijā tā nospēlējusi tāda ķermeniski metafiziska kairinātāja lomu.
Čečots: Ziniet, uz šo jautājumu var atbildēt ar pretjautājumu: bīstama kam? Cilvēkam, kurš tiecas pēc psiholoģiska komforta? Bīstama, bez šaubām! Tādam cilvēkam, protams, labāk nelasīt klasiskus vācu kultūras darbus. Tāds cilvēks nedrīkst lasīt ne par Verteru, ne Faustu, ne “Burvju kalnu”, ne “Doktoru Faustu”. Bet tādam cilvēkam, kurš meklē briesmas...
RL: Tas ir mājiens uz ko?
Čečots: Tas ir mājiens uz briesmām, kas saistītas ar izziņu. Ar bīstamu jautājumu uzdošanu. Tu uzdod jautājumus, bet saņem kaut kādas dīvainas atbildes. Vai nu no dabas, vai augstākiem spēkiem. Bet vai ar bīstamību jūs saprotat to, ka ar vācu kultūru var inficēties?
RL: Nē.
Čečots: Man nešķiet, ka vācu kultūra ir lipīga. Vācu kultūras cienītāju pasaulē ir ļoti maz. Kurš nodarbojas ar vācu literatūru, vācu literatūras vēsturi, vācu mākslas vēsturi? Krievijā es uz šo jautājumu atbildu tā: pirmām kārtām Krievijas ebreji. Viņiem uz to ir specifiska vilkme. Jā, ar to nodarbojas arī daži krievu un latviešu cilvēki. Bet tādu ir ļoti maz. Tā ir kaut kāda apbrīnojama individuāla apstākļu sakritība. Man bieži jautā: “Ivan Dmitrijevič, bet kāpēc tieši Vācija?” Uz to man ir gatava atbilde ar vairākām sastāvdaļām. Ir ar ģimeni un pat ar tautību saistīts pamatojums: manī rit vācu asinis. Tāpat kā poļu un, saprotams, krievu.
RL: Jūs ticat asinīm?
Čečots: Es – jā.
RL: Jūs ticat arī dabai? Man liekas, ka cilvēks ir tīrs, ne-dabisks radījums, ka tas vispār par cilvēku sevi var saukt tikai tad, ja ir piedzimis kultūrā, atdalījies no dabas.
Čečots: Bet kurš jums teicis, ka asinis ir daba? Proti, tā daba, kas jānošķir no apziņas, no gara? Varbūt daba arī ir tas gars? Es ticu dabai. Man dzīvē bijis daudz gadījumu, kurus nekā citādi kā vien ar dabu vai pēctecību nevar izskaidrot. Katrā ziņā asinis man, manai domāšanai, ir visnotaļ konkrēts jēdziens.
RL: Bet citādi pats par sevi tas ir bezjēdzīgs?
Čečots: Jā. Pats par sevi tas varbūt ir bezjēdzīgs, toties domāšanai... Es vispār redzu trīs iespējas. Es varu par sevi domāt kā par vācu senču mantinieku. Ja ļoti papūlos, varu redzēt sevī baltkrievu un poli. Un, protams, es sevī redzu un varu sevī attīstīt krievu. Un, visbeidzot, es varu paziņot, ka neesmu neviens no iepriekš minētajiem, bet vienkārši inteliģents.
RL: Tātad jūs sevī redzat kaut ko tādu, ko var izskaidrot tikai ar dabu?
Čečots: Jā. Bet, kas attiecas uz nacionālajiem momentiem, tie tomēr ir saistīti ar radniecību. To nevar noliegt.
RL: Nu, šai ziņā – kā gribat.
Čečots: Gribu.
RL: Ir cilvēki, kuri ar savu radniecību nevēlas nekādas saites.
Čečots: Jā, jā. Es jau arī droši vien varētu domāt: būšu labāk inteliģents. Kam man brāļoties ar krieviem, baltkrieviem un kaut kādiem tur vāciešiem? Kam man tā radniecība? Citādi ņems vēl un atradīsies kāds ebrejs, vai ne? Kādēļ? Bet man ir raksturīgs pavisam cits uzstādījums, un tas ir saistīts ar interesi par vācu kultūru. Jebkuru domu un jebkuru pieredzi es cenšos piedzīvot un apdomāt. Ja man kaut kas ir, es tajā ļoti spēcīgi investējos un iejūtos.
RL: “Kaut kas ir”? Kā to saprast?
Čečots: Nu, piemēram, ja es sevī jūtu sievieti, es to pārdomāju.
RL: Un jūs to jūtat?
Čečots: Protams.