Viltīgs kā zutis

Viņš ir viens no nedaudzajiem Latvijā, kuru Krievijas politikas vērtējumā un notikumu analīzē ir vērts ieklausīties. Vēsturnieka Kārļa Daukšta lekcijas jaunāko laiku diplomātijas vēsturē studentu un topošo diplomātu vidū kļuvušas leģendāras. Daukšts bijis ilggadējs Latvijas Universitātes mācībspēks, tad Latvijas Policijas akadēmijas prorektors, asociētais profesors, tagad Baltijas Starptautiskās akadēmijas emeritētais profesors. 

Kārlis Daukšts dzimis 1944. gada 1. janvārī Latgalē, Aglonas pagastā, Sekļa Daukštu sādžā. Pirmais mūža gads pavadīts, kopā ar tēvu Donātu slēpjoties mājā aiz lielās krāsns, īpašā slēptuvē. Kārļa tēvs bija pabijis vācu gūstā, no kura aizbēga uz dzimtajām mājām, pateicoties gan laimīgai sakritībai, gan cilvēku atbalstam, gan katoļu ticībai. Kārļa māte aizgāja viņsaulē, kad viņam bija tikai 5 gadi, un mazajam puisēnam nācās izbaudīt visas lauku bārenīša likstas, badu un trūkumu. Spilgtākās atmiņas no bērnu dienām ir kartupeļu pankūkas, ar kurām reiz pacienājusi tēva māsa, un tās kļuvušas par mīļāko ēdienu uz visu mūžu.

18 gados Kārlis ar kartona koferi rokās dodas iekarot Latvijas Valsts universitāti. Tomēr dokumentu iesniegšana ir novēlojusies, un Kārlim nākas doties dienēt Padomju armijā. Jau vēlāk kārotās studijas vēstures zinātnē tomēr sākas, un LVU viņš pabeidz ar izcilību, zinātnes karjeru turpina aspirantūrā. Studiju laikā Kārlim par vēstures zinātnieka etalonu kļūst profesors Maksims Duhanovs, kura monogrāfija par vācbaltiešiem joprojām ir nepārspēts šī Latvijas vēstures fenomena avots.

Iemesls, kāpēc Kārlis atsakās komentēt Latvijas iekšpolitiku, kā arī plašākai publikai neatklāj savas politiskās simpātijas, meklējams pagājušā gadsimta 80. gados, kad vēl nesen zinātņu kandidāta disertāciju spoži aizstāvējušais, perspektīvais vēstures zinātnieks un universitātes mācībspēks 35 gadu vecumā kļūst par Latvijas Valsts universitātes kompartijas sekretāru. Vēlākā viņa noņemšana no amata saistībā ar tā dēvēto “Lučanska lietu” rada nepārvaramu vilšanos un nevēlēšanos būt jelkādi personiski saistītam ar partijām, to hierarhiju un attiecībām. Šo biogrāfijas epizodi Kārlis uzskata par morālu barjeru, kas neļauj viņam ne iesaistīties, ne komentēt Latvijas iekšpolitiskās norises.

Plašās vēstures zināšanas un uzticēšanās savai emocionālajai nojautai apbruņojusi politologu Kārli Daukštu ar īpašu sajēgu, kas viņam ļauj izprast politisko norišu zemtekstus. 

Anita Daukšte

Rīgas Laiks: Ir tāds sens teiciens, ka Krieviju ar prātu nesaprast.

Kārlis Daukšts: Jā, tas ir Tjutčeva teiciens. Un daži atbild: ar kādu orgānu tad lai viņu saprot, ja ne ar prātu?

RL: (Smejas.) Vai jūs saprotat Krieviju? 

Daukšts: Es cenšos, bet iet ļoti smagi. Šeit es varu atsaukties uz vienu vēsturisku piemēru. Bija tāds ASV sūtnis Bolens, viens no ietekmīgākajiem Džordža Kenana līdzgaitniekiem, un viņš izteica frāzi, kura, manuprāt, labi raksturo visus, kuri uzskata, ka pazīst Krieviju. Viņš sacīja: kurš teic, ka viņš var visu nakti dzert šampanieti un neapreibt, tas melo, un, kurš teic, ka viņš saprot kaut ko Krievijā, arī melo. Krievija, es domāju, ir tāda mīkla, kuru līdz galam atminēt nevar. 

RL: Kas to padara tik neskaidru?

Daukšts: Es domāju, ka telpa – milzīgā, grandiozā telpa, kas veidojusi arī krieva raksturu, viņa pasaules uztveri. Jo tajos plašumos krievs vienmēr virzījās uz tukšām teritorijām. Krievs uzkāpa sopkā un skatījās, un tur priekšā tūkstošiem kilometru. Bet viņš juta, ka dvēsele viņu velk uz to tukšumu, un viņš aizlika aiz jostas cirvi un zāģi un devās prom no sava dzimtā līduma, prom nezināmajā. Viņu vilka tālums, nezināmais, svešais. Un viņš gāja, apjēdzot, ka nekad neatgriezīsies. Jo tie ir tūkstoši kilometru. Un aizgājis viņš tur kaut ko sastapa, un viņš tur atnāca draudzīgs... 

RL: Ar ko tur draudzēties? Tur tikai lāči. 

Daukšts: Ne tikai lāči. Tur dzīvoja daudzas ciltis. Viņš atnāca, sarunājās ļoti mierīgi, jo saprata, ka kauties vai draudēt viņš nevar, un ar savu laipnību, ar savu māku sarunāties iekaroja arī citus cilvēkus, citas ciltis. Bet viņam bija viena īpatnība, kura nepatīk un nekad nepatiks eiropiešiem. Viņš teica: bet tagad zāģēsim tā, kā es jums piedāvāju. Cirtīsim malku по моему. А давайте говорить по моему. Runāsim manā valodā. Saprotiet, tā nebija kolonizācija, bet mierīga sava dzīvesveida, savas mentalitātes n0došana citiem, kurus viņš nebūt neuzskatīja par... Viņš taču vienmēr saka: я же тебя люблю! Почему ты меня не любишь? Tā ir viena no vistipiskākajām krievu īpašībām. Kāpēc tu mani nemīli? Es taču tevi mīlu! Tā ir egoisma problēma, kas raksturīga visiem mīlniekiem.