Vispirms jāsaprot, kas ir pasaule

Pirms ģeniālais matemātiķis Miša Gromovs man kā ar interesantu matemātiķi ieteica aprunāties ar dzejnieka Sergeja Jeseņina dēlu Aleksandru Jeseņinu-Volpinu (1924–2016), vienīgais, ko es par viņu biju dzirdējis, bija saistīts ar viņa lomu padomju disidentu kustībā, kurā viņš pārstāvēja un pat kaut kādā ziņā aizsāka “likumisko” spārnu, proti, pieeju, saskaņā ar kuru strīdos ar varu jāuzstāj uz PSRS Konstitūcijas ievērošanu (cilvēktiesību aizsardzības jomā Andrejs Saharovs Jeseņinu-Volpinu uzskatīja par savu skolotāju). Tāpat biju pazīstams ar viņa 60. gadu beigās disidentiem rakstīto un samizdatā izplatīto instrukciju, kā uzvesties pratināšanas laikā. Starp 1949. gadu, kad viņš pirmoreiz tika nosūtīts uz piespiedu psihiatrisko ārstēšanos, un 1972. gadu, kad pēc padomju varas iestāžu prasības viņš emigrēja uz ASV, Jeseņins-Volpins gandrīz 10 gadus pavadīja slēgtās psihiatriskās klīnikās un izsūtījumā. 1965. gadā viņš Maskavā, Puškina laukumā, organizēja leģendāro “atklātības mītiņu” (митинг гласности), kurā tika pieprasīts, lai Andreja Siņavska un Jūlija Daniela lieta tiesā tiktu izskatīta atklāti. Stāsta, ka 16 gadu vecumā Jeseņins-Volpins apņēmies nekad savā dzīvē, pat sīkumos, nemelot un visu savu dzīvi centies to stingri ievērot (pazīstamais disidents Vladimirs Bukovskis uzskatīja, ka padomju psihiatriskajās slimnīcās Jeseņinu-Volpinu ārstējuši no “patoloģiska patiesuma”).

ASV Jeseņins-Volpins kādu laiku strādāja par pasniedzēju Bufalo un Bostonas universitātēs, paralēli turpinot darbu pie sava traktāta par loģikas un matemātikas pamatiem, kas aizsākās ar 25 gadu vecumā aizstāvēto disertāciju matemātiskajā loģikā, bet tā arī nekad netika pabeigts. Cik spēju saprast, interesantākais Jeseņina-Volpina pienesums matemātikā ir jaunu argumentu izstrādāšana, kas apšauba, ka pastāv tādas abstrakcijas kā aktuālā bezgalība un potenciālā bezgalība. Tas iederas viņa vispārējā filozofiskā skepticisma pozīcijā, kas vērsta pret bezatbildīgu abstraktu jēdzienu lietojumu.

Es ar viņu satikos kādā Bostonas veco ļaužu pansionātā, un mūsu īsā un pēkšņā saruna, kas bija iecerēta kā iepazīšanās reālai sarunai nākamajā dienā, izrādījās vienīgā, jo nākamajā dienā satrauktie pansionāta darbinieki neparko nebija pierunājami mani ielaist, piespieda izdzēst iepriekšējā dienā uzņemtās fotogrāfijas un draudēja ar policiju.

Līdz ar sarunu publicējam fragmentus no Aleksandra Jeseņina-Volpina “Brīvā filozofiskā traktāta”, kuru viņš sacerēja 1959. gada 1. jūlijā vienas dienas laikā un kuru līdz ar savu referātu Varšavā notiekošajai konferencei “Matemātikas un bezgalības teorijas pamati” un savas dzejas izlasi nosūtīja uz ārzemēm. Uz konferenci padomju varas iestādes viņu neizlaida, bet 1961. gadā Ņujorkā tika izdots viņa dzejas krājums kopā ar “Brīvo filozofisko traktātu”. Šī izdevuma dēļ Ņikita Hruščovs Aleksandru Jeseņinu-Volpinu nodēvēja par “puvušu indīgu sēni”.

A.R.

Rīgas Laiks: Aleksandr Sergejevič, jūs pazīst kā matemātiķi. Taču jūs pats esat teicis, ka esat filozofs. Kā jūs saprotat šo jēdzienu?

Aleksandrs Jeseņins-Volpins: Esmu nodarbojies ar pierādījumu teoriju. Ar to es domāju matemātiskus pierādījumus. Jaunībā aizstāvēju disertāciju par topoloģijas tēmu, bet mani vienmēr daudz vairāk interesējusi loģika. Man bija arī pašam savas koncepcijas. Tās joprojām ir, bet cilvēkiem ir slinkums ar tām nodarboties. Es kategoriski nepiekrītu tam, ka naturālo skaitļu virkne – 0, 1, 2, 3 un tā tālāk – ir vienota. Lieta tāda, ka nav zināms, cik tālu tā turpinās. Jūs, piemēram, nevarētu aizskaitīt līdz triljonam. Tātad šajā “un tā tālāk” neietilpst triljons.

RL: Ja matemātiskā virkne nav vienota, tad kāda tā ir? Diskrēta?

Jeseņins-Volpins: Bet protams, ka diskrēta.

RL: Kā jūs nonācāt pie secinājuma, ka tā ir diskrēta?

Jeseņins-Volpins: Es jau kopš jaunības, kopš skolas gadiem, esmu pazinis tikai diskrētu naturālo skaitļu virkni. Kādos 16 gados es saskāros ar teorijām, saskaņā ar kurām tā nav vienota. Un tiešām, mēs nevaram aizskaitīt līdz triljonam. Bet skaidras robežas nav iespējams noteikt. Jo, ja ir pēdējais skaitlis, vai tas nozīmē, ka nākamais pēc tā nav naturāls? Nu, jūs sapratāt.

RL: Bet kāpēc nevar aizskaitīt līdz triljonam? Laika nepietiks?

Jeseņins-Volpins: Nu jā.

RL: Vai ir arī citi iemesli?

Jeseņins-Volpins: Citus iemeslus nemaz nevajag. Ja gribat, varam iztēloties, ka mēs abi nodzīvosim līdz triljonam gadu. Taču mēs tā īsti nemaz nevaram iztēloties triljonu. Un arī dzīves beigas nevaram iztēloties, turklāt katram tās ir atšķirīgas.

RL: Parasti viss tomēr beidzas ar nāvi.

Jeseņins-Volpins: Tā runā. Bet patiesībā šai ziņā mums personiskais sakrīt ar vienkāršo zemes dzīvi. Jūs vairs neesat tas pats cilvēks, kas bijāt 15 gadu vecumā, un tā tālāk. Man, lūk, ir jau 90, un domāju, ka tuvāko 10 gadu laikā es nomiršu. Lai gan nezinu, no kā. Taču mana mamma, nebūdama sevišķi veselīga sieviete, tomēr nodzīvoja 98 gadus.