Ciema muļķīši
Starp visiem miroņiem, kuru sarunās kapos klausās nodzēries žurnālists Dostojevska stāstā “Bobok” (“Бобок”), ir viens gandrīz pavisam sadalījies līķis, kas reizi pa reizei pieslēdzas mirušo sarunām, neskaidri izdvešot tikai vienu bezjēdzīgu vārdu “bobok”, taču šī vārda izrunāšana vien jau ir apliecinājums, ka kaut kāda dzīvība tur vēl virmo. Svarīgāks man šobrīd šķiet fragments no tā paša stāsta varoņa sarunas pašam ar sevi: “Visgudrākais, manuprāt, ir tas, kurš kaut reizi mēnesī pats sevi nosauc par muļķi, – mūsdienās nedzirdēta spēja. Agrāk muļķis vismaz reizi gadā par sevi zināja, ka ir muļķis, turpretī tagad nekādā gadījumā. Un tik lielā mērā saputrojuši jēdzienus, ka nevar vairs atšķirt muļķi no gudra cilvēka. To viņi tīšām izdarījuši.”
Lai nu kā izklausītos dzērāja saruna ar sevi kapsētā, tomēr muļķi, labi – “ciema muļķīši”, kuri neko nesaprot, bet turpina uzdot nekam nederīgus jautājumus, ir sargājamas radības, jo viņu dulnais skatiens ir vērsts turp, kur nekā nav, bet no kurienes viss rodas. Šī neparastā spēja nesaskatīt pašsaprotamību tajā, ko visapkārt pieņem par pašsaprotamu, parasti atrodas kaut kur pasaules, pilsētas, ierastās vai vispārpieņemtās dzīves nomalē, tāpēc tik dīvaini ir lasīt par jokdari un neseno Reikjavīkas mēru Jonu Gnarru (Konstantīna Zeibta rakstā “Vairāk panka!”), kura politiķiem satraucošā ievēlēšana nenoveda pie katastrofas, bet iezīmēja citas politiskās kultūras iespēju. Līdzīgā nozīmē arī zviedru ekonomists, bet vairāk – publisku runu meistars un bestselleru autors Šells Nūrdstrems, saruna ar kuru iekļauta šajā numurā, nekautrējas sevi atzīt par ciema idiotu, kas baņķieriem, politiķiem un uzņēmējiem atgādina, ka pasaule mainās un daudzas ierastas lietas pavisam drīz var nevis vienkārši mainīties, bet izzust pavisam.
Pat lieliskais rabīns Adīns Šteinzalcs, kurš šeit publicētajā sarunā ar Lolitu Tomsoni atgādina par svētā idiota lomu Talmūdā, savā ziņā ir uzņēmies daļu no ciema muļķīša funkcijām, atzīstot, ka cilvēka būšana daudz vairāk pastāv jautājumos, nevis atbildēs, kurās, rūpīgāk ieskatoties, atklājas vien nākamais jautājums. Trakākais notiek starp tiem, kas iedomājas, ka viņiem ir atbildes, bet jautājumi ir tikai muļķīšiem, kas nespēj saprast vienkāršas lietas. (Stāsta, ka Henrijs Kisindžers reiz sācis preses konferenci ar jautājumu: “Vai kādam ir kādi jautājumi manām atbildēm?”) Riskējot ar banalitāti, piebildīšu, ka jautājumos sev, citiem, Dievam ir vairāk dzīvības nekā atbildēs. Daži mani jautājumi traucē man pilnībā noticēt rabīna Šteinzalca teiktajam, ka “kaut kur mūsu vidū vienmēr atrodas cilvēki, kuru dēļ pasaule ir radīta. Tādu nav daudz.” Tomēr viņa teiktajā es saklausu pārdomu vērtu jautājumu. Ja patiešām ir daži cilvēki, kuru dēļ radīta pasaule, tad ciema muļķīši ļauj padomāt par dažām šiem īpatņiem raksturīgajām īpašībām.
