Augusta sākumā Rīgas Laika redakcijā kopā sanāca pieci cilvēki, lai parunātu par stāvokli katoļu baznīcā, bet jo īpaši – par pāvesta Franciska lomu tajos atjaunotnes procesos, kas baznīcā pašlaik notiek (sarunu skat. šī numura 10. lpp.). Pēc divām nedēļām, 14. augustā, ASV Pensilvānijas pavalsts zvērināto kolēģija nāca klajā ar 1350 lappuses biezu ziņojumu, kurā apkopotas liecības par 300 priesteru pastrādātiem seksuāliem noziegumiem pret vairāk nekā 1000 bērniem sešās šīs pavalsts diecēzēs laikā kopš 1947. gada (kolēģija atzīmē, ka cietušo īstais skaits varētu būt daudzkārt lielāks). “Priesteri gadu desmitiem ilgi izvaroja mazus zēnus un meitenes, un Dieva kalpi (t.i., monsinjori, palīgbīskapi, bīskapi, arhibīskapi, kardināli – V. Ā.), kuri bija par viņiem atbildīgi, ne tikai neko nedarīja, bet arī centās to visu noslēpt,” teikts ziņojumā. Kā liecina kardināla Teodora Makarika gadījums, daži no augstākās garīdzniecības ne tikai piesedza baznīcā notiekošo, bet arī paši bija aktīvi pedofili.

Pāvests šoreiz reaģēja ātri un arī atbilstoši situācijas nopietnībai. Vēstulē Dieva tautai, ko Vatikāns publicēja 20. augustā, ieskanas tāds tonis, ko no viņa kā Katoļu baznīcas virsgana jau sen bija gaidījuši ne tikai pedofilu upuri, bet visi ticīgie. Tajā ir kauns, nožēla, līdzcietība, solidaritāte, nosodījums, vainas apziņa, sapratne par samaitātības dziļumu baznīcas iekšienē un pārmaiņu nepieciešamību, sapratne par baznīcas vadības (un, jādomā, arī viņa paša) līdzatbildību tajā, ka kaut kas tāds varējis notikt. Tajā ir skaidra valoda un skaidrs problēmas apraksts bez mazākā mēģinājuma atrunāties, taisnoties, izlocīties, kas tik bieži raksturo klerikāļu atbildes uz neērtiem jautājumiem.

Uz šīs vēstules fona izbrīnu raisa vieglums, ar kādu par seksuālajiem noziegumiem baznīcā runā šajā numurā publicētās sarunas dalībnieki. Jā, “baznīcā vienmēr būs klātesošs viss, kas ir klātesošs sabiedrībā” (Jalinskis), jā, sabiedrība šo problēmu ir risinājusi kā – “neizblamēt institūciju”, bet vai tiešām “tikai tagad mēs esam sapratuši, ka upurim ir nepieciešams, lai pāridarītājs tiktu notiesāts” (Jerumanis)? Tikai tagad sapratuši? Tikai upurim tas ir nepieciešams? Un nostāšanās upura pusē ir “baznīcas jaunā stratēģija”? Stratēģija uz cik ilgu laiku? Kamēr sabiedrība turpinās par šādiem gadījumiem uztraukties?

Lai nu kā, būtu naivi iedomāties, ka sātans pēdējos 70 gados būtu izvēlējies paplosīties vienā nabaga Pensilvānijā. Var diezgan droši pieņemt, ka tuvākajā nākotnē medijos lasīsim arvien jaunas ziņas par priesteriem pedofiliem. Daudzas no tām, iespējams, būs viltus ziņas, taču skaidrs ir viens: ja vien baznīcas jaunā stratēģija neietver arī atteikšanos no pretenzijām uz morālu autoritāti, tai nāksies rīkoties ātri un radikāli. “Pāridarītāji” ir jātiesā un jāizolē ne tikai no baznīcas, bet arī no sabiedrības. To prasa taisnīgums, bet to prasa arī pašas Katoļu baznīcas doktrīna. Pāvests Francisks savu vēstuli Dieva tautai sāk ar rindām no Pāvila 1. vēstules korintiešiem: “Ja viens loceklis cieš, visi citi cieš līdzi.” Šeit derētu atgādināt arī rindas no Mateja evaņģēlija: “Un, ja tava labā roka tevi apgrēcina, nocērt to un met projām, jo labāk tev zaudēt vienu savu locekli, nekā visa tava miesa nonāk ellē.”