Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Grūti iedomāties vēl absurdāku scenāriju: prezidents Lehs Kačiņskis, viņa kundze Marija, pēdējais Polijas trimdas prezidents Rišards Kačorovskis, ministri, sūtņi, senatori, augstākie armijas pārstāvji, dažādu konfesiju garīdznieki, sabiedriskie darbinieki, valsts drošības iestāžu funkcionāri, mākslinieki un visa apkalpe, kopā 96 cilvēki, vienā mirklī aiziet bojā ceļā uz Katiņu, kilometra attālumā no Smoļenskas lidostas. Viņi mirst piemirkušā mežā – līdzīgi kā tie vairāk nekā divdesmit tūkstoši poļu virsnieku, kuru piemiņu liktenīgajā svētdienā, 10. aprīlī tieši 70 gadus pēc staļinisma sarīkotā slaktiņa, bija kopā devušies pieminēt. Tas taču skan kā C klases katastrofu filmas scenārija kopsavilkums. Un vēl tas melnais vulkānisko pelnu mākonis, kurš jau pāris dienas slīd mums virsū no Īslandes, paralizējot lidmašīnu kustību visā Eiropā, un kura dēļ uz prezidenta un viņa kundzes bērēm nevarēs ierasties vairāku valstu vadītāji un pūļi citu sērotāju.
Šos notikumus var interpretēt nihilistiski – kā haosa triumfu pār kārtību, traģisku neparedzamības apliecinājumu, dzīves antisižetiskuma piemēru. Var arī lasīt to simboliskā, historiozofiskā vai pat metafiziskā griezumā. Lūkojoties Polijas iedzīvotāju reakcijās, nešauboties varu apgalvot, ka dominē otrais. Cilvēkos no jauna mostas patriotisma gēns, kas pēc 1989. atgūtās neatkarības bija krietni iesnaudies. Ne viens vien pamana saikni starp Katiņas slaktiņu un tās politiskās elites daļas nāvi, kura cīņu par piemiņu un vēsturisko taisnīgumu uzskatīja par savu misiju. Lehs Kačiņskis un citi neatkarības tradīcijas turpinātāji aizgāja bojā tajā pašā vietā, kur starpkaru perioda militārā un intelektuālā elite, tās izšaušanas gadadienā, bet pēc katoļu liturģiskā kalendāra – Dieva žēlsirdības svētku priekšvakarā un piektajā piemiņas gadā kopš Jāņa Pāvila II aiziešanas mūžībā.
Reliģisko tēmu piesaucu tādēļ, ka solidaritātē, kādu jau nedēļu izrāda poļu tauta, grūti nepamanīt mesiānisma elementu. Patriotisma modelis, kas veidojies romantisma laikā un radījis nesaraujamu saiti starp mūsu vēsturi un dievišķās izredzētības ideju, atkal – man par lielu pārsteigumu – atgādina par sevi; jūtams, ka poļi, sekojot Jāņa Pāvila II ieteikumiem, cenšas pazīt un lasīt laika zīmes un dara to, vismaz nedaudz pārsniedzot simboliskā līmeņa lasījumu. Tādēļ es jau nedēļu dzīvoju pavisam citādā valstī. Un atkal: ja palūkotos uz to ar skeptiķa skatu, varētu nospriest, ka – īpaši, ņemot vērā mediju izmantoto poētiku, – ir pārsniegtas visas divkosības un kiča robežas. Žurnālisti, kuri līdz šim nežēloja paņēmienus Leha Kačiņska un viņa tuvāko personu apstrādei, tagad ar asarām acīs un balsīm aizlūstot cildina viņa labās īpašības, runā par viņu kā par nekļūdīgu valstsvīru un ne tikai lielāko no prezidentiem, kāds mums te, jau brīvajā Žečpospoļitā, ir bijis, bet arī kā Vladislava Jagello un Juzefa Pilsudska iemiesojumu, poļu vēsturiskā gara nesēju.
Tas, ja vien neskaita pārspīlējumu, nebūtu nekas slikts; pats balsoju par Lehu Kačiņski, un, neskatoties uz pāris viņa soļiem, ko nesapratu (reizumis viņš pārlieku nesmalkjūtīgi klāstīja savu taisnību), dažiem lēmumiem, ar kuriem nebiju vienisprātis (manī viesa nemieru tā nelokāmība, ar kādu prezidents atbalstīja amerikāņu pretraķešu vairoga izvietošanu Polijā), balsotu par viņu arī otrreiz – ja vien prezidents būtu nodzīvojis līdz nākamajām vēlēšanām.
Uzsveru, ka sēru retorikā nebūtu nekā nenormāla (zināms patoss parādās ikreiz, kad runājam par mirušajiem), ja vien netraucētu tas, ka labi atceros valodas formulas, kādas, runājot par prezidentu un viņa līdzstrādniekiem, pēdējo gadu laikā lietoja žurnālisti un politiķi. Vienas no iecienītākajām bija tās, kas attiecās uz Leha Kačiņska mazo augumu, bet visvairāk apspēlēts tomēr tika prezidenta uzvārds, kas dažiem lika domāt par pīlēm (poliski: kaczka, pīle – tulk. piez.). Vēl pirms pāris nedēļām viņa galvenais pretinieks cīņā par prezidenta posteni šķendējās, ka jau sen būtu ķēris pēc šaujamā, ja vien būtu atcelts pīļu medību liegums. Jāpiemin, ka Lehs Kačiņskis, lai arī spēja būt spītīgs un pat nesimpātisks, nekad nenolaidās līdz tādai valodai. Mitoloģizācija jau skārusi arī Marijas Kačiņskas tēlu – viņa jau nedēļu ir visu sievišķo tikumu iemiesojums, rūpīga, pieticīga, klusa sieva, altruiste, Matka Polka (burtiski Māte Polija – ierasts apzīmējums visvarošajai, rosīgajai, uzupurēties spējīgajai poļu sievietei – tulk. piez.), ikona. Aiz cieņas pret mirušo neatgādināšu, kādus epitetus uz viņu attiecināja agrāk.
Jā, es jau nedēļu dzīvoju citādā valstī. Televīzijā ziņu izlaidumu un sēru pasākumu translāciju starplaikos rāda tikai un vienīgi vēsturiskas vai patriotiskas filmas; pat vakara seansiem ir izteikti moralizējoša pieskaņa: krietnais bruņinieks cīnās ar ļaunajiem gariem, un tā tālāk. Polijas televīzija, man ir tādas aizdomas, nupat kļuvusi par viskatoliskāko televīziju pasaulē ar vislielāko skaitu dziļi ticīgu raidījumu vadītāju. Gandrīz visi ar saviem izteikumiem un žestiem liek noprast, ka pilnībā identificējas ar Baznīcas mācību. Sabiedrībā pazīstami cilvēki rindām vien iet pie vakarēdiena (komūnijas). Kameru priekšā, pats par sevi saprotams. Vai tur kas slikts? Man tas gluži vienkārši šķiet aizdomīgi.
Toties nekādu liekulību nemanīju to vienkāršo poļu sejās, kas stāvēja trases malā, kad no Okenčas lidostas veda sarkofāgus; tur bija vairāki desmiti tūkstošu varšaviešu; Prezidenta pils grima svecīšu jūrā, tāpat kā citas vietas Polijā, nu kaut vai tas Sopotas nams, kurā Lehs un Marija Kačiņski dzīvoja pirms pārcelšanās uz galvaspilsētu. Cilvēki, kuri vēlējās viņiem pēdējo reizi atdot godu, stāvēja vairāk par kilometru garā rindā un neizklīda ne dienu, ne nakti, pavadot tur daudzas stundas. Katastrofas upuriem veltītajā dievkalpojumā, kas šodien notika Varšavā, piedalījās 100 000 cilvēku; rīt Krakovā uz prezidenta un viņa kundzes bērēm var ierasties pat miljons.
Jāatzīst, tādu vienotību sāpēs no poļiem gan negaidīju. Nedod vien miera jautājums, cik lielā mērā šo solidaritāti veicina sirdsapziņas pārmetumi par to, ka savulaik nepelnīti asi tika vērtēti ne tik daudz politiskie lēmumi, cik, gluži vienkārši, Leha Kačiņska dzīves veids, no kā medijiem nebija daudz ko pasmelties, un cik lielā mērā šo vienotību izraisījušas saprotamas, ne uz sevi, bet kaut kur izplatījumā vērstas sēras, zaudējot tik daudz vērtīgu cilvēku. Mūsu tautas problēma ir tā, ka spējam būt kopā krīzes situācijās, ekstremālos apstākļos, notikumos, kas prasa lielus upurus – kā tautas sacelšanās laikā pret Polijas dalītājiem 19. gadsimtā, Varšavas sacelšanās laikā un vēlāk, cīnoties pret komunismu 1970., 1981. un 1989. gadā – taču miera laikos slīkstam strīdos un ķīviņos, vērpjam katrs savas mazās intereses, egoisms stājas heroisma vietā. Pēc 1989. gada, kā vairums sabiedrību, kas svaigi atguvušas brīvību, mēs koncentrējāmies uz labumu ieguvi, ļāvāmies patērniecībai (turklāt “patērniecību” es neuzlūkotu tikai kā mantu vai labumu ieguves spēju, bet – tā es to saprotu – drīzāk kā domāšanas stilu, vajadzību hierarhiju). Jauns vīrietis uz ielas vēstī kamerai: “Pēc šīs traģēdijas es jūtos kā bērns, kas apmaldījies lielveikalā.” Viņš, kā šķiet, pats to neapzinoties, izteica kaut ko daudz svarīgāku, nekā bija nodomājis. Mums trūkst pragmatisma vislabākajā šī vārda nozīmē, pragmatisma, kurš ļautu radoši saimniekot telpā, kas izcīnīta ar tādām pūlēm, tūkstošiem, simtiem tūkstošu upuru atpirkta. Nav viegli būt vienlaikus ideālistam un pragmatiķim. Un tomēr tikai tāds īpašību apvienojums garantē nākotni sabiedrībai, kam ir sava identitāte, kas ir pašpārliecināta un tajā pašā laikā toleranta un atvērta dialogam. Domāju, ka tieši apjauta, ka mēs vēl neesam iemācījušies dzīvot miera laikā un izmantot savu brīvību, ir pamatā tām lielajām tautas sērām, kas valda Polijā. Asaras tiek lietas ne tikai par Smoļenskas katastrofas upuriem, bet gan – par sevi. Demokrātijā cieņa pret prezidentu (un citiem politiķiem) apliecina arī pilsoņa cieņu pašam pret sevi. Šo patiesību mums gribēja iemācīt traģiski bojā gājušais Lehs Kačiņskis.
Viņam tika pārmesti galēji labēji uzskati, konservatīvisms, bet tieši viņš bija tas, kurš paturēja prātā un lika atcerēties arī par visnabadzīgākajiem. Prezidenta partijas “Likums un taisnīgums” sabiedriskā politika paradoksālā kārtā pamatu pamatos ir kreisa. Kritizēta tika, piemēram, devība, ar kādu viņš piešķīra medaļas un apbalvojumus (jo uzskatīja, ka cilvēkus pieklājas novērtēt dzīves laikā, nevis pēc nāves) – apbalvoti galvenokārt tika Polijas Tautas republikas laikā cīņā pret komunismu iesaistītie, par kuriem III Žečpospoļitā pēkšņi bija aizmirsuši. Viena no tādām personām bija Anna Valentinoviča (Solidarność kustības aktīviste un viena no izveidotājām – tulk. piez.). Viņa arī gāja bojā Smoļenskas katastrofā. Cita bieži uzsvērta problēma: Leha Kačiņska šķietami polonocentriskā ārpolitika ne tikai nesabojāja mūsu attiecības ar Eiropas Savienību, bet padarīja Poliju par pilnvērtīgu partneri, kas spēj skaidri paziņot savu nostāju (piemēram, Nicas līguma lietā). Viņš atgādināja ne tikai par demokrātiskumu attiecībās cilvēks–valsts, bet arī attiecībās starp valdībām un tautām. Vai par šauriem uzskatiem un nacionālismu liecinātu atbalsts, kas tika sniegts “oranžajai” Ukrainai? Vai mūsu (domājams, stiprākā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm) pretošanās Krievijas agresijai Gruzijā pirms nepilniem diviem gadiem? Vai polonocentrists tiektos veidot ciešas saites ar citām Baltijas reģiona valstīm, kas būtu izdevīgas šim apgabalam gan no militārā, gan no ekonomiskā viedokļa?
Ir pagājusi nepilna nedēļa pēc Tu-154 katastrofas, un visas minētās iniciatīvas tagad no vēsturnieku, politologu, žurnālistu puses tiek vērtētas pozitīvi, ja ne entuziastiski. Tiek uzsvērts prezidenta eiropeiskums, – tāds eiropeiskums, kurš nebalstījās tikai deklarācijās, bet gan drosmīgā rīcībā ar mērķi palīdzēt nosargāt brīvību tām valstīm, kam tikai neilgu laiku bijusi iespēja to baudīt, un pietuvoties brīvībai tām, kas aizvien krīt par upuri Krievijas impēriskajām ambīcijām. Vienīgā kaimiņvalsts, kas pēc Smoļenskas traģēdijas neizsludināja sēras, bija Baltkrievija. Man tas ir visvērtīgākais, visstiprākais arguments par labu Leha Kačiņska veidotās ārpolitikas virziena lietderībai.
Sēru laikā katra detaļa sasniedz zīmes apmērus. Galvenokārt jau katastrofas vieta un laiks, kā arī ziņa, ka Marijas Kačiņskas mirstīgās atliekas izdevies identificēt, pateicoties gredzenam, ko viņa bija mantojusi no vectēva un kurā bija iegravēts arī viņas vīra vārds. Vai arī tas, ka starp lidmašīnas atlūzām tika atrasts neskarts vainags, uz kura lentes bija vārdi “Lehs Kačiņskis. Polijas Republikas prezidents”. Daži šim zīmju sarakstam pievieno vēl arī mākoni, kas mācas virsū Eiropai... “Mistiskais mākonis”, par spīti pēdējo dienu skumjajām pārdomām, man izvilina smaidu. Tomēr ne manā varā noteikt, kad fakts kļūst par simbolu, simbols – par zīmi, bet zīme par tumšu mākoni no zemes iekšām.
Jāatminas arī viedokļu sadursmes, ko izraisīja lēmums apglabāt prezidentu un viņa kundzi Vavelā, kur atdusas daudzi Polijas varenie, kā arī mūsu tautas diženie dzejnieki. Pret šo lēmumu protestēja vairāki simti cilvēku, tostarp Andžejs Vajda, kurš savā vēstulē norādīja, ka “prezidents Lehs Kačiņskis bija labs, pieticīgs cilvēks, bet nav nekādu iemeslu viņam atdusēties Vavelā starp Polijas karaļiem – blakus maršalam Juzefam Pilsudskim”. Es uzskatu, ka šāds pagodinājums Leham un Marijai Kačiņskiem, kā arī pārējiem upuriem (viņu vārdi būs iekalti plāksnē, kas ievietota kriptā) ir pilnīgi attaisnojams; parakstos zem ievērojamās socioloģes Jadvigas Staņiškis teiktā: “Visi tie mūsdienu Polijas pārstāvji, kas tur atdusas, arī raisa pretrunas. Maršals Pilsudskis ar savu Maija apvērsumu, Vladislavs Šikorskis – ar nometnēm, kurās viņš Skotijā turēja politiskos pretiniekus. Taču pretrunas izcelt nav jēgas. Lēmums apglabāt Lehu Kačiņski Vavelā ir pareizs. Pat ne prezidenta paveikto darbu dēļ, bet viņa sapņa dēļ: par stipru Poliju un vienotu sabiedrību. Šie prezidenta Kačiņska sapņi netika piepildīti, un tas ir izaicinājums nākamajām paaudzēm. Bet mums šodienas pasaulē būtu jāciena cilvēki par viņu sapņiem. Tie, kuri tagad protestē, neapzinās, ko nozīmē būt izraidītam un palikt vienam.”
Vai pēc Smoļenskas šausmām kaut kas mainīsies? – šis jautājums poļu medijos izskan desmitiem reižu dienā. “Poļi nokārtojuši eksāmenu,” ziņo raksta izcēlums vienā no lielākajiem Polijas interneta portāliem, provocējot uzdot jautājumu, vai šis eksāmens tik tiešām jau ir beidzies, vai arī tikai nupat sācies. Skaidrs ir viens – tie 96 upuri izveidojuši visbargāk un visskaļāk klusējošo pieminekli Katiņas slaktiņam, par kuru nu izdzirdējusi visa pasaule. Iespējams, ka var uzlaboties attiecības ar Krievijas tautu, kura – kāda ironija – mums vienmēr bijusi tuvāka nekā tās vadītāji. Vai kaut kas mainīsies Polijas politikā? Uz kādu laiku, šķiet, kļūs maigāki izteicieni publiskajās debatēs, bet vai tas būs patiess noskaņojuma maiņas apliecinājums, negatīvo emociju pārvarēšana? Mani tomēr izbrīna, ka tikai pie zārkiem, kas visi ir vienādi, demokrātija pieņem ideālo formu. Sāpes ir nepartejiskas, bet visi redzamie aizkustinošie rituāli domāti, lai tās izjusti un cienīgi atvairītu. Bija nomierinoši redzēt, kā kreisais politiķis raud, runājot par labējo prezidentu, ar kuru nekad nav bijis vienisprātis. Taču politiskās spēles loģika nav vienotības jūtu turpinājums.
Vai kaut kas mainīsies sabiedrībā? Paturot prātā visus kopīgos publiskos labošanās solījumus, kas doti pie Jāņa Pāvila II zārka, jāteic: nedomāju vis. Varbūt tādēļ, ka neticu kopīgiem solījumiem. Toties pastāv iespēja, ka mainīties var kaut kas ikvienā no mums, kaut kas, ko nevarēsim nevienam izstāstīt, lai arī pašlaik mums šķiet, ka pārdzīvojums ir visiem viens.
No poļu valodas tulkojusi Ingmāra Balode