Skaisti un labi

Ja runājam godīgi, aiz Marijas ielas sākas cita Rīga, kuru vairs nenomāc pretenzija būt par Eiropas jūgenda galvaspilsētu un kas vada savas dienas vienkāršās izpriecās, tikai retumis atļaujoties kaut ko patiesi oriģinālu. Jau ilgāku laiku man nelika mieru viens no neparastākajiem nosaukumiem Lāčplēša ielā: Skaistuma vēstniecība, pie Avotu ielas, iepretim salonam Labi. Nav tā, ka es nenojaustu, kas tur varētu būt iekšā, mulsinošs bija tiešais vēstījums no Senās Grieķijas, kur labums un skaistums bija ciešāk saistīti nekā viena iela četru automašīnu platumā.

Un kad kādu dienu turpat netālu no Skaistuma vēstniecības bija uzradušās Antīkās pirtis, tas man likās dziļi pareizi, jo zināms, ka Grieķijā labā un skaistā audzētuvēs — ģimnāzijās allaž bija iekārtotas arī pirtis, bet jau Romā pirtīs reizēm atradās vieta arī kaut kam līdzīgam ģimnāzijām, katrā ziņā tajās bija paredzētas telpas pastaigām ar eksedrām un sēdekļiem filosofu sanāksmēm, bez tam uz pirtīm bija pārceltas pilsētas galvenās bibliotēkas, bet lielākajās telpās tautai rādīja teātri un gladiatoru cīņas. Vai kāds brīnums, ka es biju pilns pacilājoša satraukuma, kad, paaicinājis līdzi dažus filosofus — sanāksmei, vēru antīko piršu durvis.

Tā kā savu izklaidi jau iepriekš biju pieteicis, tad turpat pie sliekšņa mūs laipniem saucieniem sagaidīja divas, es gribētu teikt, matronas, šis apzīmējums man šķistu visatbilstošākais nosaukumam taverna, un, ja vien ne paralēlais priekšstats par kuplām miesām, tad sievietes uzņēma mūs patiešām mātišķi. Nonākšanai pie vietas antīkajā sižetā ir liela nozīme, tādēļ pirtnieces es biju gatavs sveikt ar Ovīdija rindām no Mīlas mākslas: “Kā ārpusē sieviešu tunikas sargs glabā,/ Tā droši slēpj pirtis tur iekļuvušos vīrus…”

Tātad, matronas mūs sagaidīja tavernā, ja sekojam latīņu tradīcijai, tas būtu — ēdnīcā vai dzertuvē; pieņemu, ka te ir apvienotas abas, un tas nudien ir vēsturiski korekti, neraugoties uz Senekas atmaskojošajām runām: vēlā laika Romā pirtīs tirgojās gan konditori, gan limonādes pārdevēji un desinieki, un, kā atzīmē minētais filosofs, tur bija sastopami arī matu izplūcēji, kas spiedz “augstā, spalgā balsī un apklust tikai tad, kad izplūc kādam matus padusē un tad savā vietā liek brēkt citam…”

Tavernas telpa arī ir pēdējā, kurā ir logi uz ielu, taču atcerēsiemies, ka tas pats Seneka cildināja Scīpiona Afrikānieša mazo un tumšo pirtiņu, kurā arī bija pavisam mazi lodziņi, nē, drīzāk šķirbas, kas izcirstas akmens sienā, jo pēc senču paražas siltums turējās tumsā. Tikmēr brīvlaisto pirtī viņš saskatīja izlaidību — tie mazgājās un reizē sauļojās, no vannas vērdamies lauku un jūras ainavā.

Nolaišanās pagrabtelpās, kas jūtīgākam prātam varētu izsaukt iztēlē agrīno kristiešu katakombas, skatam atklāja gaiteni, kas varbūt arī nebija pietiekami plašs, lai tur vingrotu vai pastaigātos, bet katrā ziņā — aprīkots ar sēdekļiem filosofu sanāksmēm. Bez tam, zvēru, no stūra galvu pabāza dzīvs maurs, nedzirdamām kustībām aizvākdams tukšās pudeles un citas dzīru paliekas.

Nodalījumu jeb kabinetu bija, ja nemaldos, četri: ja salīdzina ar, teiksim, imperatora Diokletiāna pirtīm, kur katrā nodalījumā varēja ievietoties apmēram seši cilvēki un kopā, prātīgi rēķinot, vienlaikus varēja mazgāties astoņpadsmit tūkstoši cilvēku, tad viegli izrēķināt, ka šajās vienlaikus varēja mazgāties ne vairāk par divdesmit četriem cilvēkiem, lai gan drīzāk viņu skaits būtu jāsamazina uz pusi.

No pirmā nodalījuma pretī iznāca sasārtusi jaunava un puisis, kā ilustrācijas no jumta organizācijas, skaistuma vēstniecības, ļaujot izdarīt secinājumu, ka tikumu ziņā šis iestādījums arī drīzāk salīdzināms ar to vēlīno periodu Romas piršu vēsturē, kad atsevišķas sievietes atļāvās iet mazgāties vienā nodalījumā ar vīriešiem. Tā laika morālisti gan šaustīja šādu uzvedību, kā, piemēram, Marciāls: “Kad lampu dzēš pirtnieks un ved/Tevi pērties pie kapsētas netiklēm…” Tomēr neraugoties uz imperatoru pavēlēm atdalīt sabiedriskās pirtis, raksta G. Knābe, pastāvēja neatlaidīga, pie tam no apakšām nākoša tendence, lai vīrieši un sievietes pirtīs mazgātos vienlaikus un kopā. Ap šo brīdi arī klātesošo filosofu prātus acīmredzot sāka nodarbināt jautājums par hetēru vietu izklaidēs, kas vēlāk — sviedrēšanās laikā, ieguva pavisam nesaturīgas aprises, lai gan no atbildes uz tiešu jautājumu par hetērām Rīgas pirtnieces izvairījās.

Novēlojusies nožēla par to, ka mēs gandrīz nemaz nezinām, kā pērās grieķi un romieši, liek man būt pēc iespējas precīzam, iezīmējot Rīgas Antīko piršu uzbūvi un garu, kas tajās valdīja, tādēļ, lūk, kā tās izskatījās tālāk: nodalījuma durvis pa taisno veda uz apoditēriju, kas acīmredzot šaurības dēļ bija apvienots ar telpu dzīrēm un sanāksmēm; tajā bija novietots galds un mīksts atzvilnis, kā arī ledusskapis, kurā blakus citiem atdzesējumiem, starp citu, bija arī meksikāņu alus.

No apoditērija vienas durvis (matēti caurspīdīgas) veda uz kaldāriju, bet otras uz lakoniju, kuru gan šeit sauc par krievu pirti, kas vienā ziņā nemaz nav nepareizi. Paklājiņš pie sienas izrādīja bukolisku ainiņu no grieķu vai krievu senatnes: meitene stāvēja pie upītes, un, ja ņem vērā to, kas tika runāts vēlāk, mēs uz viņu skatījāmies.

Par lakoniju nav daudz ko teikt: karstā tvaika ieplūšanu mazajā tvaicētavā regulēja sarkans kloķis, bet atbilstošu attīrīšanos varēja panākt, vēcinoties ar krievu bērzu slotām. Vispār, sviedrējoties karstajā tvaikā, jāatceras — Kolumellas laikā ticēja, ka lakoniju izmanto izvirtuļi: lakonija karstums izsviedrējot un izdzenot slimības, ko radījis viņu dzīves veids.

Skats uz jūru kaldārijā bija aizvietots ar krāsainu lampiņu spēli, kas skaisti rotājās baseinā krītošajā ūdenī, blakus slējās lāva, kas klāta ar siltām mākslīgā Numīdijas marmora plāksnēm, un visu telpu pildīja tvaiki. No baseina dibena nāca burbuļi, kas patīkami kutināja miesu; diemžēl nekur nemanīja strigalu, ar ko nokasīt netīrumus: jāatzīst, ka, pretēji svīstuvēm, frigidārija nebija, ja par tādu neuzskata mazītiņo lavatoriju tieši no kaldārija, kur pods no apakšas, tēlaini sakot, bija apvienots ar dušu no augšas. Tādēļ nezinu, vai “dievam līdzināmi mēs šķitām, kad izkāpām ārā no peldes”, bet kad mēs, palagos kā tunikās ietīti, iznācām no kaldārija, dzīru telpā bija klātas cariskas uzkodas, un tas nav pārspīlējums, ja ņem vērā, ka vienu no uzkodām sauca cara Mīnoja vārdā (basturma, lavašs, tomāti, zaļumi, pikantā mērce, 2.80). Lai nu kas, bet “taverna” darīja eļļainus ne vien ceptus baklažānus, bet arī mūsu acis, un kā gan varētu būt citādi, ja pēc kārtas mēs savu dvēseli ielīksmojām karstiem kokteiļiem, ar kuriem sacensties varētu vienīgi ceļā uz Petuškiem dzertie: vienu no tiem sauca Metisa, gudrības dieve, kuru mēs aprijām kā Zevs, kad viņa bija stāvoklī ar Atēnu (pierakstiet: amerikāņu viskijs, ābolu sula, ābolu sīrups, kanēlis, krustnagliņas, 2.50), bet otru — Mnēmozīne, atmiņas dieve, mūzu māte (īru viskijs, citronu sula, jāņogu sīrups, jāņogu sula, apelsīns). Atmiņa mani neaplaimoja, un arī gudrība neskāra, kamēr filosofi ķērās pie lietas, un dīvainas bija viņu runas.

Runāts, kā sapratu, tika par to, ka Debesu impērijā skatiens ir ne vien jebkuras ainavas radītājs, bet arī sastāvdaļa, ka pat tad, ja kādā skatā nav cilvēka, tad noteikti ir kāda vieta, no kurienes skatīties — un šeit atgādināšu meiteni pie upītes un cikādes. Cits filosofs uzsvēra, ka arī mīlas akts ir nepilnvērtīgs, ja neviens to neredz, it kā uzsvērdams slepenā skatītāja nepieciešamību, un atsaucās uz grieķu dievu kailumu kā absolūtu redzamību un Bērkliju. Trešais, bet es vairs nespēju izsekot, kādēļ, pievērsās mulsinošajām skaņām, kas sāka sievietē skanēt saldkaisles brīdī no zvaniņa viņas klēpī — pārnesot šo baudas mirkli absolūtu proporciju, tātad skaistuma pasaulē. Labi.

Pa to laiku, kamēr filosofi mazgājās, ēda, dzēra un pavadīja laiku sarunās, apoditērija grīda jau pludoja, un, paverot durvis uz gaiteni, varēja pārliecināties, ka šķidrums pārņēmis jau krietnu daļu turienes tepiķa, un, tā kā nebija saprotams, no kurienes ūdens plūst, tad mans nespēcīgais prāts pievienojās to daudzo zinātņu vīru interesei, kurus nekas romiešu termās tā neno­darbināja, kā veids, kādā tik lielam cilvēku skaitam tika piegādāts ūdens.

Apodytērium — telpa, kur izģērbties.

Caldārium — sviedrētuve, karstā pirts.

Laconicum — sviedrētuve, karstā istaba svīšanai.

Frīgidārium —nenozīmē neko citu kā vienkārši auksto pirti.

Lāvātio — mazgāšanās, vanna (visi latīņu val.).