Skaistie stāsti

Pērtiķītis, kas nenoturējās

“...Mani moka šausmīga doma, ka vajag katru dienu rakstīt un rakstīt,” — teikts 35 gadus vecā japāņu dramaturga Kato Mičio (1918-1953) pirmsnāves vēstulē.

Trīsdesmit sešus gadus vecais dzejnieks

Leonīds Andrejevs vēstulē žēlojās: “Sācies bezmiegs. Nevaru gulēt — galvā klīsteris. Pēkšņi sāk uzdot visa mašīna. Redzamu iemeslu it kā nav. Neredzamie — kaut kur dziļi dvēselē. Viss sāp, strādāt nevaru, pametu uzsākto.” Viņš nodzīvoja vēl 12 gadus, taču “mašīna” tā arī nesāka darboties.

“Mašīna galīgi izjukusi. Baidos zaudēt vēlēšanos strādāt,” — rakstīts venecuēliešu dzejnieka un diplomāta, melanholiķa un mizantropa Hosē Antonio Ramosa Sukres (1890-1930) pēdējā zīmītē. Viņš izvēlējās nevis nolādētās “mašīnas” dīkstāvi, bet iznīcināšanu.

Deniss Fonvizins, zaudējis spēju rakstīt, kļuva par invalīdu vārda visburtiskākajā nozīmē — saslima, zaudēja arī spēju staigāt un pēc dažiem gadiem nomira. “Paralizēto Fonvizinu vadāja ratiņos,” stāsta Mihails Zoščenko, “turklāt viņš ne vienreiz vien pavēlēja sulainim apstādināt ratiņus krastmalā pie Zinātņu akadēmijas, un, kad studenti nāca ārā no universitātes, Fonvizins tiem māja ar roku un sauca: “Nerakstiet, jaunie ļaudis, nerakstiet. Re, ko ar mani izdarīja literatūra.””

Spilgtākais piemērs tam, kā jaunrades dēmons pil­nī­gi pakļauj sev rakstnieku — bet pēc tam, izsūcis visas dzīvības sulas, pamet, nolemdams izmi­su­mam, ārprātam un pašiznīcībai, ir Akutagava Rju­noske (1892-1927). Šis japānis vispār der tipisko ho­mo scribens1[1] iezīmju, īpatnību un ieradumu pē­tī­šanai — visā spožumā un postā, ar visiem profesionālās slimības simptomiem. Šajā grāmatā Aku­ta­ga­va pieminēts nodaļā par ārprātu un nodaļā par akcentētajām personībām[2]2 (bet varētu vēl arī no­daļā par toksikomāniju) — viss viņam bija, bet pirmām kārtām viņš ir klasisks radošās krīzes upuris.

Akutagavam ir novele Deguns, kurā jūtamas Gogoļa stāsta vēsmas. Tikai japānis pagriezis sižetu otrādi: kā dzīvot cilvēkam, kuram deguns nevis pazudis, bet, tieši pretēji, pārāk labi redzams — rēgojas veselu piecu sunu garumā3[3] ?

Mūks Dzenti, kam piemīt šī anatomiskā pārmērība, visu mūžu alkst tikt vaļā no savas kroplības, padarīt degunu normālu. Galu galā, pēc daudzu gadu noņemšanās, viņam tas izdodas, bet dīvainā kārtā dzīve ar normālu degunu pēkšņi izrādās galīgi bezjēdzīga un pat neiespējama. Divdesmit četrus gadus vecais smieklīgās noveles autors, visdrīzāk, vēl nezināja, ka “piecus sunus garais deguns” metīs ēnu pāri visai viņa dzīvei kā nežēlīga līdzība pašam par sevi. Milzums radošu cilvēku, līdzīgi Vāgneram sapņojot par klusu ģimenes dzīvi bez kādas mākslas un līdzīgi Bulgakovam apdziedot jauko “mūžīgo māju ar venēciešu logu un vīnogulāja vijumiem”, ir ilgojušies pēc neanomālas, normālas dzīves. Šādas domas nebija svešas arī Akutagavam. Citā viņa novelē daoistu gudrais varoni par izturētajiem parbaudījumiem atalgo ne ar bagātību, ne ar slavu, bet ar mazu mājiņu dienvidu nogāzē, kur zied persiki. Tomēr, kad ceturtā gadu desmita vidū Akutagavam izlikās, ka “piecus sunus garā deguna” tūliņ vairs nebūs, viņš krita izmisumā un negribēja bez tā dzīvot.

Kas tad bija noticis?

Kļuva aizvien grūtāk pieķeries rakstīšanai.

Ar katru dienu pieņēmās spēkā neizskaidrojams nemiers, kam nebija iemesla. Akutagava pēkšņi sāka baidīties, ka sajuks prātā, kā tas bija noticis

ar viņa māti. Viņā slēpās kaut kas briesmīgs un nomācošs: “Tā daļa, kuru es nepazīstu, manas dvēseles Āfrika, ir bezgalīgi plaša. Es no tās baidos. Tur, tumsā, dzīvo nezvēri, kādu gaismā nav.” Viņš ļoti daudz raksta, taču biežāk un biežāk rodas sajūta, ka talants ir beidzies, ka rakstīt viņš vairs nevarēs. Tā pat vēl nebija radošā krīze, bet tikai paniskas bailes no krīzes nenovēršamības. Varētu teikt, ka Akutagava nomira aiz bailēm — tieši tām bailēm, kas māksliniekiem ir pašas briemīgākās.

Protams, tūlīt sākās bezmiegs, saspringtu nervu un radošas bezizejas mūžīgais pavadonis. Miegazāļu devas palielinājās, zāļu radītais apdullums nepārgāja arī dienā. “Viņam trīcēja roka, kurā viņš turēja pildspalvu,” Akutagava pats par sevi raksta trešajā personā, “vēl sliktāk — no mutes pilēja siekalas. Galva bija skaidra ne vairāk kā pusstundu dienā, pēc pamošanās no miega, kurš nāca tikai pēc lielas veronāla devas. Tagad viņš dzīvoja mūžīgā mijkrēslī”.

Lepnais, impozantais Radošais dēmons, ar kuru Akutagava agrāk labprāt spēkojās kā līdzīgs ar līdzīgu (novelēs Elles mokas un Dialogi tumsā), degradējās par banālu, sīku nelabo, līdzīgu tam “nīkulīgajam velnelim ar krupja asinīm”, kas, Nabokova vārdiem runājot, mocīja izdziestošo Gogoli. Akutagavas autobiogrāfiskais varonis atver Brāļus Karamazovus un satrūkstas: “Nebiju vēl izlasījis ne lappusi, kad sajutu drebuļus pa visu miesu. Tā bija nodaļa par Ivanu, ko moka velns... Ivanu, Strindbergu, Mopasānu vai mani pašu šajā istabā.”

Akutagavam, kurš bija apgalvojis, ka cilvēka dzīve nav vienas Bodlēra rindiņas vērta, doma, ka iedvesma viņu atstāj vienatnē ar dzīvi, nebija izturama. Tālāk būs jādzīvo kā visiem, bez “piecus sunus garā deguna”, jābūt parastam ģimenes barotājam, trīs bērnu tēvam. “Galu galā es pats esmu tikai tāds vidēja līmeņa Bovarī kungs,” — Akutagavam šāda atzīšanās nozīmē pilnīgu pašno­liegumu. Pirmsnāves vēstulē rakstnieks dod saviem bērniem padomu, kādu reti atļaujas dot vecāki: “Ja jūs savā dzīves cīņā cietīsiet sakāvi, aizejiet arī jūs no dzīves paši, kā to izdarījis jūsu tēvs.”

Vēstulē draugam Akutagava, jau pieņēmis lēmumu, izklāsta pašnāvības iemeslus. Viņam, caur un cauri rakstniekam, ir svarīgi visu par sevi uzrakstīt pašam, neatstāt vietu minējumiem un interpretācijām. “Pirmais, par ko es sāku domāt, — kā nomirt bez mokām. Skaidrs, vislabāk ir pakārties. Bet, tiklīdz es iedomājos sevi pakārušos, sajutu, kā mani pārpilda estētiska nepatika pret to. (Atceros, kā es reiz iemīlējos sievietē, bet tiklīdz ieraudzīju, cik viņa neglīti raksta hieroglifus, mana mīlestība acumirklī pagaisa.) Man neizdosies panākt vēlamo rezultātu arī slīcinoties, jo es protu peldēt. Bet, pat ja, pretēji nojausmai, man tas izdotos, es ciestu daudz vairāk, nekā pakaroties. Nāve zem vilciena riteņiem iedveš man to pašu nepatiku, par kuru jau runāju. Nošauties vai pārgriezt sev rīkli es nevarēšu, jo man trīc rokas. Būs ļoti neglīts skats, ja es nolēkšu no daudzstāvu nama jumta. Vadoties no tā visa, es nolēmu nomirt, lietojot miegazāles.”

Sevis Akutagavam nebija žēl, drīzāk viņš izjuta pret sevi nicinājumu — ne Dievs, par kādu viņš reiz bija gribējis kļūt, bet nožēlojams “Bovarī kungs”, cilvēkam līdzīgs pērtiķis. Tradicionālajā trīsrindē Akutagava komentē savu gaidāmo aiziešanu, uzsverot šā notikuma smieklīgo nenozīmību. Ja pērtiķītis nevar noturēties uz pumpuru pilnā zara un nokrīt — tātad tā viņam arī vajag. Zariņš mazliet pašūposies, tas arī viss.

Šūpojas pavasarīgs zars.

Pirms mirkļa

No tā nokrita pērtiķītis.

Dzīve kā romāns

Skaistu autobiogrāfiju mēģinājuši radīt daudzi literāti. Pasaules literatūrā eksistē vesels panteons rakstnieku, kuru slava balstīta ne tikai uz viņu literāro mantojumu, bet arī uz romantizētajām biogrāfijām — protams, Bairons un Ļermontovs, jaunais Četertons, gandrīz tikpat jaunie Kītss un Radige, vai, piemēram, ne tik jaunais, toties virsnieks, dekabrists un militārais varonis Bestuževs-Marļinskis: “kritis, desantam izceļoties Adleras līcī, ķermenis tā arī netika atrasts” — ar tādu biogrāfisku uzziņu pietiek, lai ķertos pie Leitnanta Belozora vai Ammalatbeka lasīšanas ar pienācīgu pietāti.

Bet fotogēniskā, savā beduīnu tērpā tik gleznieciskā Izabella Eberharte (1877-1904)? Viņas dzīves aprakstos mīts un fakti savijas tik savādi, ka droši vien nekad neviens netiks skaidrībā, kāda viņa bija patiesībā — šī krievu meitene, kas rakstīja arī franču un arābu valodā, popadēla-nihilista un neuzticīgas senatora sievas ārlaulības meita, kas dzimusi Šveicē. Tēvs Izabellu audzināja bargi, likdams ģērbties zēnu drēbēs un radinādams pie lielas fiziskas slodzes, lai sagatavotu dzīves grūtībām. Kopš 20 gadu vecuma Izabella galvenokārt dzīvoja Austrumos. Viņa pieņēma islāmticību, valkāja vīriešu apģērbu un dēvēja sevi par Mahmūdu Essadī. Būdama emancipācijas un brīvās mīlestības piekritēja, 20. gadsimtā viņa kļuva par feministu iemīļotu varoni. Viņas īsās dzīves fināls vien ir ko vērts! Noslīkt tuksnesī ūdensplūdu laikā — to būtu grūti izdomāt pat izsmalcinātam beletristam. Debesu dzīles atvērās un sauso upes gultni, kurā atradās rakstnieces māja, piepildīja trakojoša straume. Tā aiznesa Izabellu Eberharti kopā ar nepabeigtā darba manuskriptu. Šā stāsta efektīgais nobeigums aprakstīts visās biogrāfijas: noslīkušās ķermeni atrada, aplipušu ar manuskripta lappusēm. Izabella Eberharte nemaz nebija tik izcila rakstniece, bet skaistā dzīve un žilbinošā nāve nodrošināja viņai labu vietu literatūras vēsturē.

Tomass Edvards Lorenss, kuru vairāk pazīst kā Arābijas Lorensu (1888-1935) kļuva par slavenu rakstnieku, pateicoties saviem varonīgajiem piedzīvojumiem Pirmā pasaules kara laikā, un par slavenu varoni, pateicoties saviem darbiem, kuros pats pastāstīja par saviem varoņdarbiem. Literatūra palīdzēja biogrāfijai un biogrāfija — literatūrai. Taču dzīvās leģendas cienīgas rīcības loģika pakļāva sev rakstnieka likteni — viņam bija lemts nodzīvot intriģējošu, taču diezgan absurdu un visai nelaimīgu dzīvi. Šis vēlīnais Čailds Harolds, kas auļoja pa Arābiju kamieļa mugurā un nositās Anglijā, braucot ar motociklu, izdarīja visu nepieciešamo, lai viņa dzīvesstāsts būtu lasāms kā romantiska pasaka.

Ne visiem tas ir izdevies. Piemēram, no Gabriēles d’Annuncio (1863-1938) dzīves šedevrs neiznāca, kaut gan viņš iztērēja ne mazums pūļu, lai kļūtu par gadsimta galveno romantisko figūru. Diemžēl — bez rezultātiem. Pirmkārt, tāpēc, ka d’Annuncio pārāk ilgi nodzīvoja un nepareizi nomira. Ja viņš būtu kritis gaisa kaujā vai nolicis galvu Rijekas ieņemšanas avantūras laikā, būtu pavisam cita lieta. Bet 75 gadu vecumā, no triekas, kā Akadēmijas prezidents un banāla dučes draugs — nē, nav skaisti.

Vispiedienīgākā nāve radošam cilvēkam tomēr nav drudzis vai nejauša lode, ar kuru nepaveicās Baironam un paveicās Ļermontovam, bet “aristokrāte nāvju vidū”: izvēle pašam aizvilkt priekškaru iepriekš sagatavotās dekorācijās. Skaists fināls veiksmīgi koriģē iepriekšējos biogrāfiskos neglītumus un kļūdas.

Romantiskās plejādes visslavenākie pašnāvnieki — vīrišķīgie, dievinātie Romēns Garī [4]un Ernests Hemingvejs jau iepriekš aprakstīti manas grāmatas lappusēs4, izvēlēšos citas beletrizētas autobiogrāfijas ar suicīdu epilogu. Šie trīs literāti pieder dažādām kultūrām un nelīdzinās cits citam ne ar ko — izņemot narcisismu.

Pirmais no viņiem ir amerikāņu dzejnieks Harijs Krosbijs (1989-1929), kas piedzima pasakaini bagātā Bostonas ģimenē. Viņam it nemaz nepiemita veselīgā amerikāņu aizraušanās ar sociālo alpīnismu un kapitāla audzēšanu. Pēc tā viņam vienkārši nebija nekādas nepieciešamības. “Skaistai dzīvei” Krosbija izpratnē nebija nekā kopīga ar buržuāziskās labklājības rātnajiem prieciņiem: jādzīvo spilgti, bohēmiski, ar piedzīvojumiem, jāšausmina publika ar neprātībām, nepārtraukti jāatrodas uzmanības centrā un noteikti jāmirst jaunam, aiz kāda poētiska iemesla — lūk, tas ir cilvēka cienīgi. Tāpat kā Hemingvejs, Krosbijs devās karot Eiropā, tāpat dienēja sanitārajās vienībās, tāpat tik tikko izglābās no nāves un tāpat aizrāvās ar Parīzi. Tolaik labais tonis no radoša cilvēka prasīja dažādas publiskas nejēdzības, skandālista reputācija rotāja dzejnieku, un Krosbijs šo tradīciju ievēroja pilnībā. Taču no dadaistu un “nolādēto dzejnieku” vairuma viņu atšķīra svarīga īpatnība — viņš nekad nebija pazinis trūkumu. Dzimtenē Krosbijs atgriezās uz neilgu laiku — tikai tāpēc, lai šokētu bostoniešus ar skaļu laulības pārkāpšanas stāstu un nolaupītu svešu sievu, augstākās sabiedrības dāmu, kura tā arī nekad vairs neatgriezās pieklājīgā dzīvē, aizbrauca jaunajam neprātim līdzi uz Parīzi, “mūžīgo svētku teritoriju”, un arī pārvērtās par dzejnieci. Ekscentriskais miljonāru pāris Parīzē “ierakstījās” lieliski. Viņi radīja bohēmisku izdevniecību Melnā saule, kurā nelielās tirāžās drukāja savus sacerējumus un publicēja citus neatzītos ģēnijus — daudzi no viņiem patiešām izrādījās ģēniji: Džeimss Džoiss, Ezra Paunds, Deivids Herberts Lorenss, Hārts Kreins. Krosbijs bija augstāko aprindu hronikas un skandālu aprakstītāju iemīļotākais personāžs, savā ziņā — gadsimta simbols. Viņš vēlējās tikt uzskatīts par “traku dzejnieku” un lietoja visus tradicionālos atribūtus: ālēšanos dzērumā, skaļus mīlas romānus, narkotikas, azartspēles. Krosbijs dzīvoja tik ārprātīgā, drudžainā tempā, ka ilgi turpināties tas nevarēja. Viņš visai agri pieķērās domai par brīvprātīgu nāvi un ar laiku sāka uzskatīt pašnāvību par augstāko mākslas aktu. Sieva atteicās tajā piedalīties, turklāt viņa ar savu laulenes statusu arī nebija īsti piemērota — tas neizskatītos gana bohēmiski. Tādēļ Krosbijs, aizejot no dzīves, paņēma līdzi vienu no savām mīļākajām. Lai padarītu sev galu, viņš atbrauca uz Ameriku. Līdzās abiem skaistajiem līķiem atrada pistoli ar iegravētu sauli — Krosbijs dēvēja sevi par saules pielūdzēju un sākotnēji bija iecerējis aeroplānā lidot pretī saulei, lai beigās ietu bojā kā Ikars. Īsi sakot, liktenis izdevās, par ko liecina arī biogrāfu skaits. Nav nemaz tik svarīgi, ka piemin vairāk biogrāfiju, nevis dzejoļus. Divdesmitajos gados vēl nebija termina “aktuālā māksla”, taču jau Bairona laikos bija skaidrs, ka māksla var būt ne tikai gleznas, grāmatas vai notis, bet arī dzīves — un vēl jo vairāk nāves — stils.

Pašnāvība var kļūt par pēcnāves reabilitācijas līdzekli, radošo spēju pēdējo pierādījumu — emocionālu, nevis racionālu pierādījumu, kas tieši tādēļ ir neapgāžams. Tā notika ar Ježiju Kosiņski (1934-1991), talantīgu rakstnieku un nekaunīgu mistifikatoru, kurš savas dzīves laikā pats radīja savu leģendu. Kad leģenda sāka brukt, Kosiņskis ķērās pie visspēcīgākā argumenta — izdarīja pašnāvību. Nevar apgalvot, ka tas pilnīgi atjaunoja viņa reputāciju, taču viņa dzīvesstāsts katrā ziņā no nesolīdā blēžu romāna žanra pārgāja cildenajā traģēdijas žanrā.

Tieši leģenda arī padarīja Kosiņski par zvaigzni, bestselleru autoru, prestižu prēmiju laureātu, amerikāņu PEN kluba prezidentu, svarīgu starptautiskā literārā “istablišmenta” figūru.

Tā bija iespaidīga leģenda.

Mazs ebreju puisītis paliek pavisam viens antise­mītisma ārprāta pārņemtajā okupētajā Polijā. Viņš neiet bojā, viņam izdodas izdzīvot, taču savu klejojumu gados viņš piedzīvo tik daudz šausmu, ka zaudē valodu un atgūst to tikai 13 gadu vecumā, divus gadus pēc kara beigām. Zēns ir neparasti talantīgs: dažos gados viņš iegūst divus zinātņu grādus, 21 gada vecumā kļūst par socioloģijas profesoru. Viņam paveras lieliska sociālistiska karjera, taču viņš izvēlas brīvību. Lai izkļūtu no “dzelzs priekškara”, viņš veic uzdrīkstēšanās un uzņēmības brīnumdarbus: vilto parakstus dokumentos, sagādā sev neeksistējošu akadēmiķu ieteikuma vēstules un, apmānot drošības iestādes, izbrauc uz Ameriku. Tur viņš apprec miljonāri un izdod virkni grāmatu, kas uzrakstītas lieliskā angļu valodā. Autobiogrāfiskais romāns Izkrāsotais putns visai pasaulei dara zināmu mazā Ježija bērnības stāstu un padara lielo Ježiju slavenu.

Tā bija laba proza, bet galvenais spēks slēpās autentiskumā. Tas bija dokuments, ne mazāk iespaidīgs kā Annas Frankas dienasgrāmata. Tikai Anna Franka gāja bojā, bet Ježijam Kosiņskim laimējās — viņš izdzīvoja. Sekoja citi bestselleri. Pašu veiksmīgāko — Būt klāt (Being There) ar panākumiem ekranizēja Holivuda. Dzīves nesa­lauz­tais mazais varonis kļuva par skaistu sieviešu mīluli, veiksmīgu pirātu, laimes lutekli — tādu biogrāfiju Kosiņskis sev bija izveidojis.

Tad mīts sāka brukt. Izrādās, nekāda mazā klaidoņa nav bijis. Piecgadīgā Ježija Levinkopfa vecāki 1939. gadā nopirkuši sev “āriešu” dokumentus un ģimene visu kara laiku klusiņām pavadījusi dziļos laukos. Bijis grūti — kā visiem, brīžiem — briesmīgi, taču mēmais bērns, bads un pārējās šausmas ir rakstnieka iztēles auglis.

Vēl pēc kāda laika nelabvēļi izdibina, ka no Polijas Kosiņskis izbraucis bez kādām asprātīgām uzvarām pār drošības dienestiem, bet gan vistriviālākajā veidā — viņam bijis ielūgums no Amerikas onkuļa. Tālāk — vēl sliktāk. Izrādījās, ka Kosiņska grāmatu spožā angļu valoda nepieder viņam pašam,

bet “literārajiem vergiem”, kurus rakstnieks izmantojis, bet pēc tam piekrāpis. Slavenais Būt klāt vispār tika pasludināts par plaģiātu — izrādījās, ka tajā, pārceļot darbību Amerikas vidē, izmantots kāda poļu pirmskara rakstnieka darbs. Bagātība Kosiņskim tikusi tādēļ, ka viņš apprecējis bagātu, vecu atraitni. Un vēl viņš esot sadomazohists, lūriķis, seksklubu pastāvīgais apmeklētājs — caur un cauri ārkārtīgi nepatīkams tips.

No meistarīgi izveidotās biogrāfijas palika tikai drupas. Sākās slimības, gadiem ilgi nebija nevienas radošas veiksmes... Un Kosiņskis padarīja sev galu.

No eternizācijas[5]5 viedokļa tā bija vienīgā iespējamā rīcība šādā situācijā. Suicīds liek uz cilvēku raudzīties ja ne labvēlīgi, tad vismaz līdzcietīgi.

Ko tagad raksta par Kosiņski? — Jā, viņš bijis melis un fantazētājs, bet vai tad tādi nav visi talantīgie rakstnieki? Kāda starpība, kas viņa dzīvē bijis patiess, kas izdomāts — galvenais ir teksti,

un tie ir labi. Jā, viņš bijis veikls mahinators,

kas prot pielāgoties, bet kāds tam sakars ar mākslu? Angliski nav rakstījis viņš, bet redaktori? — Nu, un? Vai tad Balzaks un Dimā vienmēr rakstīja paši? Turklāt redaktori bija vairāki, bet stils ir viens! Tātad tomēr noteicošie nav “literārie vergi”, bet pats autors. Kosiņskis ir plaģiators? — Beidziet, par kādu plaģiātu var būt runa postmodernisma, vispārējas citējamības un "rimeika" laikmetā! Nevajag aizmirst, ka galvenais ir — teksts.

Britu enciklopēdijā jūs atradīsiet leģendu par Ježiju Kosiņski tās sākotnējā veidā — aiz cieņas pret pašnāvību cienījamā redakcija ir konsekventi ignorējusi visus atmaskojumus. Paies gadi, avīžu raksti nodzeltēs un aizmirsīsies, bet paliks leģenda par mēmo ebreju puisīti, kas kļuva par slavenu un bagātu rakstnieku. Kaut vai tāpēc, ka tas ir tik skaists stāsts.

Tomēr par vispilnīgāko mākslas darbu autobiogrāfiskās mākslas žanrā var atzīt Jukio Mišimas6[6] (1925-1970) likteni. Daudzus gadus ilga pašaizliedzīga gatavošanās, pilnīgs sevis žēlošanas trūkums, īsta mākslinieka aukstasinība — šie faktori ļāva japāņu klasiķim ne vien pārvērst savu dzīvi cietsirdīgā kabuki teātra izrādē, bet paveikt kaut ko pavisam neiespējamu: viņš piespieda pasauli ieraudzīt japāņu literatūru, sākt pret to izturēties nopietni, tulkot citās valodās un izdot masu tirāžās. Kādreiz samuraji šķērda sev vēderus, lai pievērstu sabiedrības uzmanību kādam notikumam vai parādībai. Mišima to pašu izdarījis attiecībā uz japāņu literatūru. Tai vajadzētu būt viņam mūžīgi pateicīgai.

Tomēr Mišimam bija cits, mazāk altruistisks mērķis. Šis rakstnieks agri saprata, ka vienīgā mūžīgā vērtība ir Skaistums. Taču ne materiālais, jo viss materiālais ir īslaicīgs, bet tas, kas mīt cilvēku iztēlē. Amatniecības brīnumdarbs var nodegt, pāri paliks tikai pārogļoti baļķīši un cilvēki to aizmirsīs. Mūžīgi skaists Templis top, tikai pateicoties Hērostratam.

Par tādu pašu eternizējošu aktu var kļūt māksli­nieka nāve. Bet šajā nolūkā vispirms vajag nodzīvot dzīvi, kas atbilstu finālam. Mišima nekad neslēpa, ka nedzīvo, bet tēlo. “Visi apgalvo, ka dzīve ir skatuve,” viņš rakstīja. “Tomēr vairumam cilvēku šī ideja nekļūst uzmācīga — un ja arī kļūst, tad ne tik agrā bērnībā kā man. Kad mana bērnība beidzās, es jau biju cieši pārliecināts, ka tā ir neapšaubāma patiesība, un gatavojos nospēlēt iedalīto lomu, neatklājot savu īsto būtību.”

Par visskaistāko nāvi, protams, tika atzīta pašnāvība, bet par visskaistāko pašnāvību — harakiri.

Lugas Mišima rakstīja tā: vispirms pēdējo repliku, pēc tam visu tekstu, sākot ar pirmo cēlienu, bez neviena labojuma. Tieši tā viņš rīkojās arī ar savas dzīves lugu. Kad fināla epizode bija izdomāta, pārējais notika pats no sevis.

Uzšķērst ar zobenu tik nīkulīgu, nožēlojamu ķer­meni, kāds Mišimam bija dots no dabas, nozīmētu ņirgāšanos par nāves estētiku. Tāpēc rakstnieks 15 gadus veidoja no sevis antīku statuju, katru dienu daudzas stundas pavadot vingrošanas zālē. Viņš panāca neiespējamo — radīja īstu Hērakla tēlu un publicēja fotoalbumu, kurā pozēja kails, demonstrējot pēctečiem, cik skaists templis ticis sagrauts.

Otrs šķērslis bija tas, ka harakiri 20. gadsimta otrajā pusē varēja šķist mazliet anahronisks. To varēja noturēt par plānprātību vai pat izsmiet. Skaistums necieš smieklus, tas ir cildens un traģisks. Un Mišima nolēma šo šķērsli pārvarēt sev raksturīgajā pamatīgumā. Būdams “rietumnieks”, sabiedrības lauva un nihilists, viņš piecos pēdējos dzīves gados pēkšņi mainīja uzskatus: kļuva par nacionālo tradīciju sargātāju, ultralabēju ideologu, kaismīgu monarhistu. Iecerētais fināls prasīja masu skatu — to spēlēt bija aicināta Vairoga biedrība, militarizēta studentu organizācija, kas tika uzturēta par rakstnieka naudu.

Atlika tikai pabeigt galveno darbu — tetraloģiju Pārpilnības jūra. Dienā, kad Mišima pielika punktu tās ceturtajai daļai, viņš pielika punktu arī savai dzīvei. Kur nu vairs simboliskāk.

Izrāde iznāca dārga, ar skatuves efektiem un mil­zīgu skaitu skatītāju. Bez šaujamieročiem, bruņojies tikai ar samuraju zobenu, Mišima kopā ar četriem jau­najiem palīgiem sagūstīja kādas Tokijas karabāzes ko­men­dantu. Viņi pieprasīja, lai tiktu sapulcināti ka­reivji. Tad rakstnieks, skaistulis elegantā mundierī un baltos cimdos, aicināja karavīrus doties ieņemt parlamentu. Debesīs virs karabāzes rēca policijas helikopteri, aiz sētas dīdījās žurnālisti. Karavīri, pro­tams, neko ieņemt nedevās — un paldies Die­vam, jo tad Mišima vienkārši nezinātu, ko darīt tālāk.

Viņš bija pilnīgi apmierināts, nolādēja karavīrus, kam trūkst samuraju gara, iegāja dibentelpā un uzšķērda sev vēderu. Viss bija pārdomāts līdz pēdējam sīkumam — mundieris uzģērbts uz kailas miesas, pēcpuses atverē ievietots vates aizbāznis, sekundants turēja zobenu gatavībā. Tiesa, galva nolidoja no pleciem tikai pēc ceturtā cirtiena, taču tur nav vainojams Mišima. Viņš bija izdarījis visu, ko spēja. Viņam roka, atšķirībā no nabaga sekundanta, nenodrebēja — iegriezums izdevās garš un dziļš.

Kopš tās dienas sākās Mišimas lielā slava. Viņš visai pasaulei kļuva par Galveno Japāņu Rakstnieku, un droši vien tāds arī paliks. Bez harakiri viņš dzīvotu vēl šobaltdien, varbūt būtu 70 gadu vecumā saņēmis Nobela prēmiju Oes Kendzaburo vietā, būtu uzrakstījis varbūt nevis 40 romānus, bet 60... cilvēciski, pārāk cilvēciski. Nezinu nevienu citu rakstnieku — izņemot varbūt vienīgi Nīči — kas tik labi, gan ar prātu, gan ar instinktu, būtu izpratis mākslas jēgu. Tā ir bīstama, tāpēc, ka lielāka par dzīvi. Lai gan Mišimam bija tik liela muskuļu masa, es viņu iztēlojos kā būtni, kas sastāv nevis no miesas un asinīm, bet no vārdiem un tēliem. Vai vismaz tā: šā arhetipiskā rakstnieka miesa un asinis viscaur piesātinātas ar mākslas indi — tā, protams, nogalina, taču dod nemirstību.

[1] Rakstošais cilvēks (aut.)

[2] Suicidoloģijā — viena no psihiskā riska grupām, t.s. “abnormālās personības” vai “indivīdi ar personības traucējumiem (red.)

[3] Tas ir ļoti daudz. (aut.)

[4] Romēns Garī (1914-1980; īstajā vārdā Romans Kasevs) — franču rakstnieks. Teicis par sevi: “Manī nav ne pilītes franču asiņu, bet manās dzīslās plūst Francija”. Pseidonīms radies no krievu vārda “gori” — dedz (no romances Gori, gori, moja zvezda). Dzimis Viļņā, bērnībā aizvests vispirms uz Poliju, tad uz Franciju. Kara varonis, Brīvās Francijas lidotājs, vēlāk — diplomāts. Valdzinoši ironiskais mazliet par vēlu nākušā romantiķa stils ar vieglu cinisma piedevu daudzās valstīs ārkārtīgi savaldzināja lasītājus un it īpaši lasītājas. Vienīgais rakstnieks, kas divreiz saņēmis Gonkūru prēmiju (otro reizi ar pseidonīmu Emīls Ažārs). Viņa dzīve bija skaista un eleganta, un rakstnieka nošaušanās savā dzīvoklī smagi satrieca publiku. Pētniekiem nav vienota viedokļa par pašnāvības iemesliem. Visticamākais šķiet pieņēmums, ka Garī, darbīgs, artistisks, nedaudz narcisiski tendēts cilvēks, gribēja izvairīties no vecīgas novīšanas.

Ernests Hemingvejs (1899-1961) — amerikāņu rakstnieks. Ārsta- pašnāvnieka dēls. Pirmā pasaules kara dalībnieks, reportieris, kas kopš 20. gadu vidus bija ļoti populārs. Jau Hemingveja dzīves laikā viņa darbi bija tulkoti gandrīz visās pasaules valodās. Nobela prēmijas laureāts (1954). No malas Hemingveja dzīve atgādina “mūžīgos svētkus, kas vienmēr ir ar tevi”: piedzīvojumi karā, romantiskas attiecības, sports, korida, safari, pasaules slava utt. Tomēr ap sešdesmito mūža gadu Hemingveja dzīves svētki bija apsīkuši — pietrūka veselības, neveicās literatūrā. Viņu mocīja depresija un paranojiskas bailes, nācās pat veikt ārstēšanu ar elektrošoku. Hemingvejs nošāvās ar medību bisi. (aut.)

[5] Vēlme pagarināt savu zemes dzīvi pāri nāves robežai (aut.)

[6] Japāņu rakstnieks (red.)