Skaistums amerikāņu gaumē – tulkošanas grūtības

Kādā intervijā, atbildot uz jautājumu par “Seksu un lielpilsētu” (kuru, atšķirībā no “Sainfelda”, es nevaru ciest), es pieminēju amerikāņu dīvainos priekšstatus par sievietes skaistumu un atļāvos nosaukt Bārbru Straisandi, Laizu Mineli, Glenu Klousu un Sāru Džesiku Pārkeri par neglītām. Ne Straisandi, ne Klousu, ne Pārkeri neviens necentās aizstāvēt, bet par Laizu Mineli mani skarbi nolamāja blogos – proti, atradies te, Laiza Mineli viņam esot neglīta, kā lai tagad uzticas viņa spriedumiem par literatūru?! Tulkojot anekdošu valodā: “Visu Odesu viņa apmierina, bet tevi vienu, redz, neapmierina!”

Skaidrs, ka skaistums ir subjektīva lieta, jo, angliski izsakoties, atrodas vērotāja acī, bet, kas attiecas uz Laizu Mineli, jautājums, iespējams, tiešām ir strīdīgs. Pat ja viņa nav skaista, tad noteikti ir sasodīti mīlīga, un tāds principā ir viņas ierastais ampluā.

Bet zīmīgi ir tas, ka viņas neatzīšana par skaistuli tiek uzskatīta teju par zaimošanu. Šeit, es domāju, stājas spēkā varas, statusa, vispārējās atzinības harisma. Vai tad viņa var būt neglīta, ja ir zvaigzne, laureāte, pasaulslavena aktrise?! Es, piemēram, no bērnības biju pieradis uzskatīt Staļinu par skaistu un diezgan ilgi nespēju no tā tikt vaļā, bet paralēli visi brīnās, kā Hitleram izdevās tik ļoti apburt vāciešus.

Jau no šiem piemēriem vien ir skaidrs, ka runa nav par personīgo gaumi, bet gan par institucionalizētiem uzskatiem – par to, ko Renē Žirārs raksturoja kā imitēšanas jeb atdarināšanas tieksmi (mimetic desire). Starp citu, runājot par skaistumu vērotāja acī, par šo tēmu ir arī slavens klips no vecā amerikāņu seriāla “Krēslas zona” (“Twilight Zone”). Tā arī saucas: “The Eye of the Beholder”. Sievietei, kura ārkārtīgi pārdzīvo savu neglītumu, tiek veikta plastiskā operācija, bet kamera gandrīz līdz pašām beigām nerāda personāžu sejas, un tikai pēdējā kadrā skatītājs redz, ka izmisusī paciente ir normāla amerikāņu kinoblondīne (aktrise Dona Daglasa, īstajā vārdā Dorisa Smita, dz. 1933), bet dakteri un medmāsas – cilvēki ar cūkveidīgiem purniem.

Bet ar ko gan ir saistīts šis amerikāņu “neglītā skaistuma” kanons, kas mani tik ļoti aizskāra? Tas nav liels noslēpums, un zināmā mērā es par to jau esmu reflektējis – ja ne tiešā veidā, tad maskējot to ar humoru.

2009. gada Aktieru ģildes (Screen Actors Guild) balvu pasniegšanas ceremonijā citu starpā par mūža ieguldījumu kinematogrāfā tika apbalvota kādreizējā skaistule Betija Vaita (dz. 1922). Prēmiju viņai pasniedza Sandra Buloka (dz. 1964), kura kopā ar viņu vēl nesen bija filmējusies un, nosaucot laureātes vārdu, jokodamās pasūdzējās, ka filmēšanas laukumā tā esot uzvedusies neizturami. Uz ko Betija Vaita savā pateicības runā atbildēja– un šie vārdi tiek bieži citēti – ar šādu frāzi:

– With all of the wonderful things that have happened to Bullock, isn’t it heartening to see how far a girl as plain as she is can go? – “Ņemot vērā visu brīnišķīgo, kas noticis Bulokas dzīvē, vai nav aizkustinoši, cik tālu var tikt neizskatīga meitene?”

Buloka pasmējās un, šķiet, pat neapvainojās.

Lieta tāda, ka Buloka, par spīti savam neapstrīdami vienkāršajam izskatam – un tas pats, manuprāt, attiecas uz Betiju Vaitu –, periodiski iekļūst visu laiku skaistāko sieviešu sarakstos, tāpēc pilnīgi precīzo raksturojumu, kuru viņai sniedza Betija Vaita (Tolstoja kņazienes Mjagkajas manierē), varēja uztvert kā ironiju.

Betijas Vaitas atbildes indīgumu neitralizē ne tikai šķietamais ironiskums, bet arī amerikāņu pārliecība, ka skaistums, kā jebkura cita kvalitāte, ir iegūstama lieta un ikviens (ikviena), pieliekot zināmas pūles, var sasniegt visu, ko vien vēlas, – kļūt par miljonāru, prezidentu, mākslinieku, dzejnieku, skaistuli.

Tāda, galu galā, ir demokrātijas, amerikāņu sapņa un politkorektuma būtība. Kas, protams, galējībās ieslīgstot, ved uz krēslas zonu.

Atmiņā likumsakarīgi nāk padomju paralēle:

Tikums bija uzvarējis. Skaistām meitenēm vairs nedeva darbu kinematogrāfā. Režisors stomījās aktrises priekšā, nekādi nespēja saņemties, vilka garumā:

– Dotumi jums, protams, ir... Pat talants... Bet jūs tomēr esat tāda... ar fiziskiem trūkumiem. Slaida kā Kijevas papele. Kaut kāda, es atvainojos, skaistule. [..] Vārdu sakot, ar šādu izskatu nekas nesanāks. Ko teiks sabiedrība, ja ko tādu ieraudzīs ekrānos?

– Jūs esat netaisnīgs .., – teica aktrise, – pēdējā gada laikā (jūs taču zināt, ka mani nekur neņem pretī) es izskatos ievērojami labāk. Paskatieties, kādas grumbas pierē. Pat sirmus matus var redzēt.

– Nu ko jūs – grumbas! – režisors sūkstījās. – Ja jums būtu maisiņi zem acīm! Un dziļi iekritusi mute. Tā būtu cita lieta. Bet kas jums par muti? Kā ķiršu dārzs. Kaut kāds “mēs redzēsim debesis vienos dimantos”[1. Citāts no Antona Čehova lugas “Tēvocis Vaņa”.]. Pasmaidiet. Nuja, tā arī ir! Visi trīsdesmit divi zobi! Kā pērles! Kā no valūtas veikala! Nē, nekādi nevaru jūs pieņemt. Un gaita jums arī velns zina kāda. Gracioza. Kā pavasara vēsma! Riebjas skatīties!

Aktrise izplūda asarās.

– Kāpēc es esmu tik nelaimīga? Talantīga – un taisnu muguru?

– Ģimenē bez kropļa neiztikt, – režisors sausi noteica. – Ko lai es ar jums daru? Uzmetiet kūkumu. Lielāku, daudz lielāku. Vēl. Nevarat?... (Ilfs un Petrovs, “Savanarilo”, 1932)

Galvenā nelaime ir nevis tā, ka kāds tiktu netaisnīgi norakts, bet kāds tiek nepelnīti slavēts, – visādi gadās. Bīstami ir tas, ka nevēlēšanās atšķirt skaistumu no neizteiksmības tiek sistemātiski atbalstīta, un tas var novest (kultūras koda līmenī) pie pilnīgas izšķirtspējas atmiršanas. Diemžēl darbības vārds discriminate, “atšķirt, izrādīt niansētu gaumi, būt subjektīvam, diskriminēt”, un visi tā atvasinājumi pašlaik galvenokārt tiek saistīti ar rasu diskrimināciju un līdz ar to zaudē cieņu.