Starp Pjemontu un Vandeju

No Latvijas valsts patriotisma un drošības viedokļa latgalieši ir veiksmes stāsts, jo viņi vairāk nekā citi Latvijas iedzīvotāji ir gatavi aizstāvēt Latviju un ir viskritiskākie pret iniciatīvu “Latgales tautas republika”. Šādi secināts Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētījumā.

Lsm.lv, 20. jūnijā

Tas, ka sabiedriskais medijs tieši šādu tēzi pasniedz kā ievērības cienīgu “veiksmes stāstu”, daudziem latgaliešiem varētu likties aizvainojoši. Tas nav nekāds jaunums, ka latgalieši jeb, tautas valodā runājot, “čangaļi” ir lieli Latvijas patrioti. Paraugieties vien uz latgaliešu īpatsvaru nacionālo partizānu komandējošajās pozīcijās, un jums paliks neērti par mums, “čiuļiem” jeb, kā savulaik teica, “baltiešiem”. Cēloņi tam droši vien ir dažādi. Sava loma noteikti ir katoļticībai ar tās akcentu uz kopienu un skaidru, objektīvu vērtību hierarhiju – atšķirībā no luterticības ar tai raksturīgo individuālismu un relatīvismu. Taču šāda mēroga spekulācijām man šeit pietrūks gan vietas, gan ambīciju. Labāk pievērsīsimies pašam Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) pētījumam un mēģināsim saprast, ko tad īsti mūsu varasvīri tajā centās noslepenot.

Vispirms, attiecībā uz Latgali minētais pētījums empīriski apstiprina kādu faktu, kurš anekdotiskā līmenī šī reģiona pazinējiem jau ir labi zināms. Proti, vērtējot pēc sabiedriskās domas īpatnībām, Daugavpils patiesībā nav Latgale. Attieksme pret iespējamu Krievijas intervenci “tautiešu aizstāvībai” pret “fašisma atdzimšanu” un diskrimināciju Latvijā un citām Krievijas ideologēmām Daugavpilī (pa daļai arī Rēzeknē) ir būtiski pozitīvāka nekā pārējā Latgalē. Tādēļ, ja reiz sekojam BBC paraugam un pēc analoģijas ar Donbasu uztraucamies par “tautas republikām”, tad korektāk būtu runāt par Daugavpils, nevis Latgales tautas republiku. Īsi sakot, situācija Latgalē ir daudz niansētāka, nekā to mēdz iztēloties.

Pati pētījuma iecere – noskaidrot “sabiedrības destabilizācijas iespējamību” – ir ļoti ambicioza. NAA pētnieki ir gājuši vienkāršāko ceļu, pieņemot, ka destabilizācijas iespējas ir meklējamas sabiedrības attieksmē. Tas tad arī ļauj viņiem apgalvot, ka kopumā situācija ir ciešama. Proti, kaut arī liela daļa Latgales krievu ir putinisti un pat atbalstītu iebrukumu, tomēr viņi, līdzīgi latviešiem, ir politiski ļoti pasīvi, aizņemti ar sociālām un ekonomiskām grūtībām, tādēļ arī grūti mobilizējami un visdrīzāk paliktu mājās. Tiktāl viss būtu kārtībā. Tomēr nomierinošais iespaids ir īslaicīgs, ja hipotētiski iedomāsimies līdzīgu aptauju Doņeckā, teiksim, 2013. gada novembrī, pusgadu pirms kara sākuma. Arī tā visdrīzāk rādītu līdzīgus skaitļus – aizņemtību ar sociāli ekonomiskām problēmām, neticību politikai, simpātijas pret Krievijas līdera “stingro roku”. Un te arī secinājums: ne jau sabiedriskā doma ir destabilizēšanas iespēju mēraukla. Saskaņā ar Arnolda Toinbija pazīstamo tēzi visas lielās pārmaiņas pasaules vēsturē ir aizsākuši 2% cilvēku, savukārt tas, ko konkrētajā mirklī domā vairākums, ir diezgan mazsvarīgi. Visi šie aptauju skaitļi var radikāli mainīties dažu dienu laikā. Mūsdienu propagandas tehnoloģiju apstākļos to panākt nav grūti – ja vien ir nepieciešamie resursi un prasmes.

Protams, nevar noliegt, ka sabiedriskajai domai ir nozīme kā fonam. Šis fons nosaka, kāda aktīvā mazākuma rīcība iesākumā tiks pieņemta bez ierunām, bet kāda var sadurties ar plašāku pretestību. Tomēr galvenais destabilizēšanas faktors vienmēr būs šis aktīvais mazākums. Tādēļ jādomā, ka Latvijas specdienesti līdzās sabiedriskās domas pētīšanai arī rūpīgi strādā ar dažādām radikāļu grupām Latgalē, kuras deg vēlmē tur uzņemties Aksjonova, Girkina-Strelkova vai Zaharčenko funkcijas. Esmu drošs, ka tur šādi ļaudis ir atrodami; savukārt viņu noskaidrošana un kontrolēšana ir jebkuras normālas valsts specdienestu uzdevums.

Stāsts par šā pētījuma “slepenību”, protams, līdzinās anekdotei – ja vien tā nav iepriekš pārdomāta provokācija, lai piesaistītu pētījumam lielāku mediju uzmanību. Skaidrs, ka uztraukumu ir radījuši aptaujas skaitļi, nevis to interpretācija autoru tekstā. Autori ir profesionāļi un labi apzinās savu vietu birokrātiskajā hierarhijā, tādēļ arī neatļaujas nekādas politiskas vaļības. Tomēr lielākā daļa aptauju datu par Latvijas krievvalodīgo attieksmi ir bijuši publiski pieejami jau agrāk – tiesa gan, ne apkopoti vienā pētījumā. Tas, kas ir nācis klāt no jauna un, iespējams, radījis vēlmi pēc slepenības, ir datu apkopojums par Latgales (īpaši Daugavpils) iedzīvotāju uzņēmību pret dažādiem Kremļa vēstījumiem. Kaut arī sabiedriskā doma nav izšķirīgais kritērijs, tomēr vieglu drebuli uzdzen tie 50,5% visu tautību daugavpiliešu, kas apstiprinoši atbild uz jautājumu “Vai Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju intereses un tiesības tiek pārkāptas tādā mērā, lai Krievijas iejaukšanās būtu nepieciešama un pamatota?”.

Ja runājam par šī pētījuma politisko ietekmi, tad dziedi vai raudi, bet tādas gluži vienkārši nebūs. Politiķi, līdzīgi biržas mākleriem, spēlē uz kursa svārstībām. Ja tu vari “uzlēkt” uz kāda augšupejoša viļņa, tas tevi uznesīs augstu un dividendes būs ievērojamas. Taču izmantot vilni, kas saucas “Latgales krievu prokremliskās attieksmes”, neviens īsti neprot – vismaz ne tā saucamajās “latviešu” partijās. Kā vajadzētu uz to reaģēt? Veidot jaunus komunikācijas kanālus ar šo kontingentu? Nē, jo tad būs jārunā krieviski. Kārtīgi piegriezt skrūves dažādiem “krievu pasaules” entuziastiem? Arī ne, jo tas visā pasaulē radīs iespaidu, ka BBC stāstam ir reāls pamats un Rīgas vara baidās no Latgales un Daugavpils. Ciešāk sadarboties ar krievu politiķiem Saskaņas veidolā? Arī ne, jo tad nāksies dalīt varu un rēķināties ar grūti prognozējamām sekām. Īsi sakot, par spīti vētrainām diskusijām, galvenais lēmums šeit jau ir pieņemts – proti, lēmums nekādus lēmumus nepieņemt.