Svarīgākais punkts

Republikāņu populārākais prezidenta amata kandidāts Mits Romnijs otrdien salīdzināja Volstrītas protestus ar “šķiru cīņu”. “Es uzskatu, ka tā ir bīstama, šī šķiru cīņa,” Romnijs sacīja apmēram 50 cilvēku lielai auditorijai, atbildot uz jautājumu par protestiem sakarā ar tādām problēmām kā augsts bezdarba līmenis, tiesību atņemšana izpirkt ieķīlātās mājas un lielo korporāciju glābšanas operācijas 2008. gadā. Volstrītas protesti, ko organizē progresīvi noskaņoto grupu konfederācija, no Ņujorkas izplatījušies uz citām pilsētām, arī uz Čikāgu, Losandželosu un Bostonu.

National Journal, 5. oktobris

Plānojot 1812. gada uzbrukumu, Napoleons noskaldīja: “Ja es ieņemšu Kijevu, tad sagrābšu Krieviju aiz kājām, ja ieņemšu Pēterburgu – trāpīšu galvā, bet ja Maskavu – tas būs trieciens pašā sirdī.” Lai arī aprēķins izrādījās nepareizs, jo Aleksandra Pirmā padotie nebija tik cieši saistīti ar cara pirmo galvaspilsētu, kā tas šķita franču imperatoram, viņa kombinācijas pamatā bija stratēģiska aksioma, kuru nevar apšaubīt. Sitiens jāizdara nevis pa pretinieka vājākajām vietām (tas ir taktiski labi, bet ne stratēģiski), bet pa svarīgākajām, kuras, uzbrucējam par nelaimi, var izrādīties arī pašas stiprākās. Tomēr galvenais ir ar spēcīgu un precīzu kustību izšķirt rezultātu. Bonaparta labākie skolnieki sekoja šim principam, turklāt ne tikai karā. Ļeņins, šis ģeniālais revolūcijas stratēģis, 1917. gadā prasīja sagrābt pastu, telegrāfu, telefonu, stacijas un bankas. Gandrīz vai pirmais jaunāko laiku vēsturē viņš saprata, cik svarīga loma mūsdienu pasaulē ir sakariem, transportam un finanšu institūcijām. Tādēļ 1917. gada 25. oktobra (pēc vecā stila) notikumu gaitu noteica tieši šo institūciju sagrābšana; tikmēr Auroras šāviens un Ziemas pils ieņemšana (un Pagaidu valdības locekļu arests) bija tikai vinjete, kas, pateicoties dižajai Eizenšteina reklāmfilmai, vēlāk aizsedza galvenos notikumus. Visu, ko mēs zinām par Oktobra revolūciju, visbiežāk mēs zinām no turienes – un tas pasvītro mediju, kino un komunikāciju lomu mūsu priekšstatos par tā saucamo “realitāti”, tajā skaitā politisko. Citiem vārdiem, 1789. gadā bija svarīgi ieņemt šķietami nevienam nevajadzīgo Bastīliju, bet 1917. gadā – necilos pārvadātāju, pasta darbinieku un kasieru kantorus.

Tam, kurš patiešām domā mainīt lietu kārtību mūsdienās, pirms sākt darboties, ir labi jāpadomā. Rūpīgi jāizvēlas mērķi, objekti un lozungi, citādi viss pārvērtīsies vai nu par muļķīgu bufonādi, vai asiņainu haosu. 1968. gada Parīzes maijā kreisos pilnīgi neinteresēja ne Elizejas pils, ne Luvra, ne kara bāzes. Sitiens tika izdarīts pa zināšanu atražošanas sistēmu un to nesējiem, pa universitāti – tādēļ barikādes tika būvētas nevis kaut kur, bet tieši pie Sorbonnas. Lai arī bez vienotas vadības un sakarīgas programmas (un vispār bez priekšstata par to, kas būtu jāsasniedz), maija revolucionāri precīzi noteica savas nākošās varas avotu, sekojot klasiskajai eiropeiskajai formulai “zināšanas – spēks”. Šajā nozīmē, lielākus tradicionālistus par Konu-Benditu un Giju Deboru pat izdomāt nevarētu – viņi pusapzināti sekoja Bēkona un Dekarta pieejai, uz kuru balstās tas, ko mēs kādreiz saucām par “Eiropas civilizāciju”. Tādēļ banālos masu grautiņus, lai kā tos censtos ierakstīt politiskā kontekstā, no 1965. gada nekārtībām Losandželosas piepilsētā Votsā līdz nesenajām laupīšanām britu pilsētās, par revolūciju tomēr saukt nevar – ne tāpēc, ka tie bija stihiski, neorganizēti un tiem nebija ideoloģiskā “nodrošinājuma”, bet tādēļ, ka mērķi nebija izvēlēti pareizi. Lielais provokators Gijs Debors uzskatīja, ka grautiņa rīkotāji Votsā izdarīja triecienu pa kapitālisma pašu sirdi, jo, demolējot veikalus, nestiepa vis preces mājās, bet turpat sadedzināja. Tā teikt, viņi iznīcināja “preces” tā vietā, lai tās patērētu. Laiks visu salika vietās; problēma nebija “precēs”, kā uzskatīja Markss, nebija “izklaides sabiedrībā” (Society of the Spectacle), kā apgalvoja Debors, bet “finanšu kapitālā”, kā mācīja biedrs Ļeņins. Tādēļ kustība Occupy Wall Street (Okupē Volstrītu) var arī izraisīt revolūciju, vienīgo iespējamo revolūciju mūsdienu pasaulē. Problēma ir tikai tā, vai mēs sapratīsim, ka mēs to piedzīvojam, revolūciju.

“Revolūcija” nepavisam ne obligāti ir salašņu bars ar šaujamajiem rokās, kas ieņem despotisma pīlārus un vecās kārtības citadeles. Un pat ne jaunekļi palestīniešu lakatos, kas apmētā ar akmeņiem līdz zobiem bruņotus kareivjus. Tā ir pilnīga ekonomisko, sociālo un politisko attiecību sistēmas maiņa, paradigmas maiņa, runājot filozofijas revolucionāra Mišela Fuko vārdiem. Vienkāršoti sakot, “vecās pasaules” beigas un “jaunās” sākums. Un lai vecais beigtos, jāizdara trieciens pa tā pašu svarīgāko punktu; vēlreiz – nevis pa vājāko, bet pašu svarīgāko. Un šeit nākas atkal atgriezties pie Ļeņina. Tieši viņš savā grāmatā “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija” par šīs stadijas galveno raksturotāju nosauca tā saucamā “finanšu kapitāla” veidošanos, kurš, pēc viņa domām, ir “rūpnieciskā” un “banku” kapitāla saplūšanas rezultāts. Finanšu kapitāls kļūst par pamatu transnacionālu korporāciju radīšanai, kuras galu galā sāk izspiest tā saucamās “nacionālās valstis” aktuālās politikas un ekonomikas nomalē. Ļeņina oponents Karls Kautskis vispār uzskatīja, ka galu galā pasaulē paliks tikai dažas transnacionālas superkorporācijas – un revolucionārajam proletariātam un tā vadošajai partijai vajadzēs vien klusi un mierīgi nomainīt vadību, īpašniekus un menedžerus pret tautas pārvaldi, un tad iestāsies pilnīgs sociālisms.

Ļeņins, Bernšteins, Kautskis un daudzi citi marksisma teorētiķi un praktiķi daudz kur maldījās – ne mazāk un ne vairāk kā visi citi pagājušā gadsimta teorētiķi un praktiķi. Tomēr vienā jautājumā viņi nekļūdījās. Finanšu kapitāls, lai gan ar jūtamu novēlošanos, kļuvis par Rietumu sabiedrības pamatu; jebkuri sīkākie satricinājumi tā štāba mītnēs Ņujorkā, Tokijā vai Londonā izraisa smagas sekas miljoniem cilvēku dzīvē – lai arī viņi nespēj atšķirt obligācijas no akcijām. Pašreizējās pasaules sirds atrodas Volstrītā, Sitijā, tur, kur šodien telšu pilsētiņās sēž tūkstošiem cilvēku, kuri nepavisam nav revolucionāri, lielākā daļa no kuriem nekad nav lasījuši ne rindiņu no Žižeka vai Negri, cilvēku, kuri ir atnākuši šurp, lai noslaucītu līdz ar zemi veco pasauli. Jo no viņu (un ne tikai viņu) redzes viedokļa vecā pasaule ir netaisna, pretīga, nolemta iznīcībai. Un tas, ka Krievijas kreisie, kā vienmēr verdziski atdarinot “Rietumus” (tajā redzams viņu dziļais provinciālisms un nelabojamais konservatīvisms), radījuši saukli “Ieņem Veco laukumu!” (tas ir, vietu, kur atrodas Krievijas Federācijas Prezidenta administrācija), liecina par to, ka kopš Ļeņina laika Krievija pārstājusi būt par eiropeiskās pasaules daļu. Viņi vēlas nevis mainīt pasauli, bet tikai patriekt kādu nožēlojamu Kremļa ierēdni. Sic transit gloria mundi.