Taivanas bīstamais vilinājums

Uz Taibeju es aizbraucu negaidīti, bet tur nokļuvu pēkšņi. Taivanas izglītības ministrijas stipendijas apstiprinājums pienāca augusta nogalē – laikā, kad mani nākošie studiju biedri zem subtropu debesīm devās dzīvesvietas meklējumos, bet es savā mājoklī – šeit Latvijā – biju izjaucis sienu un mūrēju krāsni. Septiņas minūtes pēc lidmašīnas pacelšanās, pamīšus skatīdamies uz mākoņiem un mālu izmērcētajām rokām, domāju par pārvērtībām... un brīnījos. Kālab es turp devos? – Lai turpinātu mācīties lasīt senos ķīniešu tekstus.

Pievilcības gali

Vairākkārt esmu sev vaicājis (un citi man arī) — kur slēpjas Taivanas pievilcība? Tā noteikti nav cilvēka radītās formās, kas tveramas acij. Pilsētās dominējošā arhitektūra ir drausmīga — ēkas saspiestas viena uz otras un būvētas, šķiet, vadoties vienīgi no principa, ka jāapbūvē viss, ko var apbūvēt, tai skaitā — māju jumti. Uz tiem slejas konstrukcijas, kuru trūcīgos apdzīvotājus no debesīm šķir tikai griestu apšuvums un skārda jumts, vasarā telpās nodrošinot piecpadsmit grādus virs tā, kas ārā. Bet tur ir +30, +35°C. Kārtības uzraugi laiku pa laikam saskaišas un apcērp kādu kvartālu, bet to tiekšanās augšup ir straujāka par estētu apņemšanos.

Taivanā ir pasakaini kalni ar savu, no pārapdzīvo­tiem līdzenumiem neatkarīgu dzīvi, kuras daļa ir trūcīgu (bet pašapzinīgu un draudzīgu) iezemiešu ciemi, gadsimta sākuma karabīnēm vai tāpat bultām vien bruņojušies mednieki un lāču lamatas uz nekur nevedošām takām. Salas austrumu krastu aprauj aizkustinošas, vietām vairākus simtus metru augstas klintis. Starp tām paslēpušies līči, ja vien izdodas tiem piekļūt, negribīgi atsedz smilšu un oļu plikumus. Par to, ka kāds te jau bijis, atgādina vienīgi okeāna nepieņemtie civilizācijas atkritumu ziedi. Okeānu vajadzētu aprakstīt dzejā un bezgalīgi, bet arī tad neatklātos Taivanas pievilcība, jo tā nav iekš kaut kā liela vai maza, skaista, pārsteidzoša — jel kā nosaucama — tā nav atsevišķajā, un tās nav bez turienes cilvēku iedomātās pasaules klātbūtnes.

Ceļš un vardarbība

Taivanieši ar gadījuma mašīnām nepārvietojas principā — pa ceļam paskaidroja trīs puiši, kuru auto uz vienu stundu bija mans auto. Ķīnieti viņi neņemtu, jo… baidās — lūk, normāli ķīnieši nestopo, un, ja kāds to dara, tam padomā noteikti ir kas nelāgs. Bet, ja uz ceļa stāvētu skaista meitene, viena pati? — turpināju ar provokāciju. Protams, ka neturētu! — bez kavēšanās sekoja atbilde — Ja nu turpat netālu kāds mūs vēro un to vien gaida... Vaicāti, kā viņi nebaidījās ņemt mani, šie smiedamies taisnojās, ka Taivanā neesot dzirdēts par baltā cilvēka ļaundarībām.

No teiktā nevajag izdarīt secinājumu par ķīniešu noziedzīgajām tieksmēm. Ir gluži pretēji — Taivanā nav viegli sastapt potenciālu noziedznieku, kas neslēpj savus nodomus un ir gatavs tos paust kaut vai netieši. Ja gribas ko tādu, tad jāmeklē nomales spēļu automātu zālēs, noplukušu bordeļu kvartālos vai vēl kādā tur vietā, kur, gribēdams vien, iekšā netiksi. Lielāku un mazāku pilsētu ielas, parkus, bārus, deju klubus piepilda visnotaļ miermīlīgi ļautiņi bez kādām agresijas izpausmēm. Presē gan reizēm parādās ziņas par izvarošanām, kur vainīgs kārtējais izmisušais taksists, vai kādu pasūtījuma slepkavību, kas izvēršas par vispārnacionālu notikumu, jo izmeklēšanas gaitai seko ik ziņu pārraide, un dīvainā kārtā (bet varbūt man tikai tā šķiet) vainīgie daudzos gadījumos tiek atklāti un notiesāti. Uz autostrādēm un izbraucamiem lauku ceļiem iespēja satikt stāvošu vai ejošu slikto cilvēku un cilvēku ir apmēram vienāda, jo abas līdzinās nullei — visi viņi brauc. Naktī ejot garām izklaides vietām, nerodas sajūta, ka būtu jāpiesargas, jo nav jau no kā. Gandrīz vai jānotic, ka dzērušie kaunas vai baidās parādīties uz ielas, it kā būtu spēkā Džou dinastijas sākuma gados paredzētais nāvessods par grupveida dzeršanu. Kāda izglītota ķīniete man reiz apgalvoja, ka ķīniešiem cieņas jēdziens neiztrūkstoši ietver bailes. Varbūt arī kauns ietver bailes, un gan morālā apziņa, gan uzvedības normas paredz bailes kā savu garantu. Taivaniešu bailes ņemt savā mašīnā svešu savējo nav pamatotas faktiskās briesmās, tām ir metafiziska daba.

Bet cik bīstami Taivanā ir svešzemnieki? Pirmo un vienīgo reizi satrakojušos cilvēku redzēju alus bārā: kāds amerikāņu brašulis otram, tikpat pilnam, ar dūri iebakstīja degunā, izpelnīdamies klātesošo izbrīnu un bāra īpašnieka sašutumu. Mans galda biedrs — vācietis, ar tobrīd četru gadu Taivanā dzīvošanas, ceļošanas un solīdu krogos sēdēšanas un ļoti dažādās vietās pabūšanas pieredzi — apgalvoja, ka tas ir pirmais kautiņš, ko viņam nācies šajā zemē redzēt, ja neskaita televīzijas translētās deputātu plūkšanās parlamenta sēžu zālē. Otrs galda biedrs — amerikānis Kens, kura senči reiz izceļojuši no Sibīrijas — neslēpa netīksmi par tautieša izdarībām. Pats viņš neesot kāvies, ja neskaita ķīviņus ar brāli vēl maigajā vecumā, un atcerējās tēva, reiz turīga, bet tagad paputējuša nekustamo īpašumu tirgotāja, maksimu: “Nesit cilvēkam! — bet ja sit, tad sit pirmais un nosit!” To teicis, Kens it kā samulsa, un tas nebija viņam raksturīgi.

Izbrīns un skumjas

Ārzemniekam, kas ceļmalā vicina roku, taivanieši atsaucas dažādi. It kā pašsaprotamo žestu daži iztulko pa savam — pasmaida, pamāj pretī un brauc tālāk vai arī apstājušies vaicā — Kas noticis? Tie, kas sapratuši pareizi, visticamāk, apstājas aiz ziņkārības un izbrīna. Pirmo apstiprināja neiztrūkstošais jautājums — No kurienes tu esi? — ar ko sākās izvaicāšana par Latvijas ģeogrāfisko stāvokli, dabas resursiem, politisko situāciju, ražošanu, iedzīvotājiem un citām tikpat svarīgām lietām. Izrādās — Latvijā, kas ir gandrīz divas reizes lielāka par Taivanu, iedzīvotāju ir astoņas reizes mazāk ­— pārsteidzoši, ja ņem vērā, ka Taivanas augstkalnu rajoni, kas aizņem krietnu pusi salas, ir apdzīvoti retāk nekā, teiksim, Dobeles rajons. Dažs paspēja uzmest biznesa plānu par iespējamo sadarbību. Daudzi jautājumu formulēja zinošāk — Vai tu esi amerikānis?, bet bērniem tāpat viss bija skaidrs, tie pa gabalu rādīja ar pirkstu un sauca — Amerikānis! Amerikānis!

Apbrīnojami daudz taivaniešu apgalvo, ka zina tādu Latviju pie Baltijas jūras, jo pamatskolā esot kārtojuši vēstures eksāmenu ar jautājumu par trīs Baltijas valstu okupāciju. Cilvēkiem pusmūžā jau aizmirsto vārdu 1992. gadā atgādināja Taivanas ģenerālkonsulāta atvēršana Latvijā. Kaut arī Taivana uztur pastāvīgas attiecības ar vairāk nekā 140 valstīm, diplomātiskās attiecības tai ir tikai ar divdesmit septiņām — galvenokārt, no Āfrikas, Centrālās un Dienvidamerikas. Iemesls ir Lielās Ķīnas nedraudzēšanās ne ar vienu, kam ir diplomātiskās attiecības ar Taivanu, un vairumam valstu ir pragmatiska nostāja — ekonomiskās attiecības ar Taivanu, diplomātiskās un ekonomiskās attiecības ar Lielo Ķīnu. Nav grūti iztēloties, kādu uzmanību Taivanas masu medijos izpelnījās Latvijas žests — tāpat arī divus gadus vēlāk, kad Latvijas puse pārdomāja un nolēma būt draugos ar Lielo Ķīnu. Uzduroties šim stāstam, aiz sarunu biedra nedaudz stīvās maskas bija jaušams slēpts nicinājums, un es nez kāpēc jutos neveikli.

Par autobraucēju izbrīnu liecināja tieši vai netieši vaicātais: kā tu tā – viens – svešā zemē – uz ceļa! Sākumā stāstos vieglprātīgi pieminēju taupību un ceļošanu, kas nebūt nebija melots. Attapos, kad kāds precēts pāris par varītēm gribēja man nopirkt vilciena biļeti uzreiz līdz galam. Turpmāk, paskaidrodams savu atrašanos nekurienes ceļmalā, teicu, ka gribu redzēt Taivanu no iekšienes un iepazīt cilvēkus, kas arī bija taisnība. Ceļš ir vairāk vērts ne kā mērķis tur galā. Mērķis ir izdomāts, nereāls un allaž uzdodas par ko citu. Ceļš ir īsts.

Spriežot pēc automašīnu kustības un to satura brīvdienās, ceļošanas jēdziens taivaniešiem nav svešs. Ķīniešu Jaungada laikā Taibeja ir kā epidēmijas iztīrīta — ne ļaužu, ne mašīnu. Daži apmeklē bērnus ārzemēs, visticamāk, Kanādā, Austrālijā vai Amerikā, citi Honkongā iepērkas, kamēr daudzi automašīnās šturmē salas dienvidu galu un kalnus, pārslogodami ceļus un pārpildīdami viesnīcas, par kurām gan zinu tikai no nostāstiem. Vesela atrakcija ir vērot sniega vērotājus tajās retajās reizēs, kad brīvdienas sakrīt ar sniega parādīšanos uz augstkalnu ceļiem. Reiz gadījos tur laikā, kad šosejas dubļu apšļāktajam brīnumam tūlīt, tūlīt jau vajadzēja pārvērsties par neko, bet tomēr — mašīnu lērums, ļautiņi kā bērni cilā no nebūtības izrauto baltumu, sviež gaisā, kliedz... Skaisti.

Gadās arī ķīnieši, kas kalnos dodas kājām.

Tie koncentrējas septiņās populārākajās

vietās un teltis ceļ tikai tur, kur noteikti

būs piecas līdzās. To, ka nomaļā vietā kalnos

vai pie okeāna vienatnē varētu pārlaist nakti, saprast varbūt spēj vienīgi kāds makšķernieks,

kaut gan pat makšķernieki uz piekrastes klintīm

ir apmetušies baros, un ne jau vietas trūkuma dēļ. Ķīnieši ir ļoti kolektīvas būtnes, šķiet viņi jūt savādu nepatiku atrasties vietā, kur nav redzams kāds vai viņi paši netiek redzēti. Tang dinastijas dzejnieks Liu Dzung-juan, pēc pāris stundu gājiena nonācis pie Mazā Akmens ezera, rakstīja:

“Sēžu ezera krastā, visapkārt bambuskoki,

kluss un tukšs — cilvēka neviena; gars zūd,

stingst kauli, skumjas bezgalīgas. Šī vieta ir

pārāk klusa, te nevar ilgi palikt, tāpēc, šo uzrakstījis, dodos prom.”

Viens un daudzi

Ķīniešu apdzīvotās telpas izkārtojumā uzkrītoša ir tās organizētība. Pat Taibejā, Taidžungā, Gaosjungā, kas Ķīnas mērogiem ir jaunas pilsētas, tāpat kā senajās, galvenās ielas ved virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem un no austrumiem uz rietumiem. Ļaudis apdzīvo taisnstūrus starp Uzticības-paklausības, Pienākuma-taisnīguma, Cilvēcības-mīlestības, Astoņu tikumu, Saskaņas, un citām tikpat nekļūdīgām ielām. Līkumiem ļaujas tikai tās, kuru nosaukumos ienākuši kalni vai ūdeņi, piemēram, Gaišā ūdens un Laimīgā meža iela organizētās pasaules perifērijā.

Otra telpas iezīme ir tās atvērtība. Ir praktiski neiespējami atrast vietu, kur varētu sajusties nošķirts no citiem. Mācību telpu durvīs ir mazs lodziņš, caur kuru noguruša studenta skatiens var vērot garām slīdošo ņirbu un negaidīti iekrist cita skatienā. Šādi lodziņi ir arī KTV klubu[1] istabām, un liek atcerēties Karojošo Valstu laikā Šang-jang piedāvāto likumu, kas paredzēja ikvienam piešķirt tā ierēdņa titulus, amatu un īpašumus, par kura nodarījumiem viņš ir ziņojis. Mūsdienās Taivanas publiskajās tualetēs pisuāri ir novietoti tā, ka, atverot durvis, to lietotāji ir redzami profilā. Lielajā Ķīnā atvērtība esot vēl lielāka. Noriko — jauna japāniete — izteicās, ka otrreiz uz turieni braukšot tikai tad, kad tualešu kabīnēm būs ieliktas durvis: viņa pastāvīgi nēsājusi līdzi lietussargu, ar ko piesegties. Telpas atvērtība gan nenozīmē, ka tā visa uzreiz ir atvērta vērotājam. Ir vērts pievērst uzmanību tam, kā ķīniešu tušas zīmējumos attēlota rullī satīta zīmējuma vai kaligrāfijas parauga skatīšanās: kamēr viens tur papīra brīvo galu, skatītājs, turēdams rokās rulli un daļēji to attinis, aplūko šauru joslu no attītā — darbs netiek skatīts kopumā, bet pa daļām.

Varbūt, lai pārāk tieša jutekliskā klātbūtne neiztraucētu kopuma uztvērumu, bet varbūt tāpēc, ka ir skaistums, ko jutekļi nespēj panest. Pēc klasiskajiem principiem iekārtotajos parkos plašuma un ietilpības iespaids tiek panākts, pateicoties iztālēm redzamiem parka elementiem, kas, tuvojoties tiem, izzūd skatam un nomainās ar citiem. Vērotājam pārvietojoties, parka izkārtojums mainās un neļauj nekam nonākt pārāk tuvu. Vēl smalkāk vērotājs atklājas klintij, ūdenskritumam vai cita vērotāja skatam — to pārvalda tikai ļoti labs kārtības pazinējs. Ķīniešu organizētā telpā nav izolētu segmentu, un šīs telpas apdzīvotājs vienmēr ir atklāts. Reiz pavēlu vakarā, kad Taibejā cilvēki sastopami vairs tikai nakts tirgos, uz tumšas ielas zem akācijas ieraudzīju Marku — angli, kas vienreiz no galvas deklamēja Šekspīru.

Tobrīd, pievērsies neskaidram stāvam, dedzīgi žestikulēdams, viņš cītīgi kaut ko stāstīja.

Izrādījās, ka tur sēž viņa draudzene, ­— angļu valodas skolotāja, ķīniete — kurai viņš skaidroja vārda privacy nozīmi.

Marks bija manāmi satraucies, jo angliski brīvi runājošā būtne nespēja un nespēja to saprast.

Nez vai grūtības viņiem bija lingvistiskas?! Varbūt tās izrietēja no parastas disfunkcijas ķīnieša apziņas telpā, kurā grūti atrast vietu kaut kam, kas nepieder citam. Jēdziens “esamība”, indoeiropiešu valodās ir veidots uz darbības vārda “būt” celma. Ķīniešu valodā tam pamatā ir “piederēt”.

Studenti

Ja kādam ir pietiekami daudz neprāta un pacietības urbties Ķīnas klasiskās literatūras pasaulē, iesākumam nav pateicīgākas vietas par Taivanu. Lielajā Ķīnā kopš 1964. gada lieto vienkāršotos hieroglifus, kas saglabājuši visai attālu līdzību ar saviem priekštečiem. Agrāk izdotās grāmatas izglītots vidusmēra cilvēks nespēj lasīt, un ārzemniekam nebūs viegli atrast vietu, kur to mācīties. Savukārt Taivanā joprojām lieto tās pašas zīmes, ko pirms vairāk nekā divtūkstoš gadiem, un iespēju mācīties tās salasīt kopā ir vairāk nekā gribētāju. Vairums ārzemnieku, protams, mācās mūsdienu ķīniešu valodu, un pēdējo gadu laikā senajās lietās ieinteresēto skaits ir sarucis. Protams! Protams! Lielās Ķīnas tirgus izvēršas par rūpnieku un tirgoņu zelta bedri. Daudzi, kas reiz sajutuši Ķīnas vilinājumu, interesējušies par tās literatūru, mākslu, filozofiju un sākuši mācīties valodu, vēlāk, nonākuši Taivanā, strauji pārorientējas uz šīspasaules lietām, saglabājot neveiklas ilgas (gribētos jau, bet tāda situācija!) pēc nenotikušā. Vispārīgā shēma izmet arī pa īpašam gadījumam, un, izirstot vidusmēra pelēcībai, tie vienīgie arī paliek. Klīst leģendas, no kurām dažas ir sastopamas dabā. Stāsta, ka pirms daudziem gadiem kāds holandiešu students mantojis namīpašumus, tos pārdevis un vairāk nekā desmit gadus studējis senos tekstus; pēcāk aizbraucis uz Ķīnas kalniem meklēt nemirstīgos, un kopš tā laika nav redzēts. Es nebrīnos, jo, sekojot viduslaiku literatūrā aprakstītajam, ja gadījumā viņam ir paveicies sastapt kādu nemirstīgo un pārmīt ar to kaut pāris vārdu, tad, atgriezies pie cilvēkiem, viņš sastaps tikai nākošās paaudzes — pārāk atšķirīgs ir laika blīvums tur un šeit. Pats savām acīm redzēju japāni, tā ap deviņdesmit, kas pēdējos astoņus gadus diendienā mācās ķīniešu valodu, neskaitāmas reizes ir izgājis cauri pirmo līmeņu materiāliem un tā arī nav ticis tālāk, jo ātri visu aizmirst.

Un kā rakstīts Dao un de kanonā — “Mācoties dienu no dienas iegūst, sekojot dao, dienu no dienas zaudē”. Pazinu amerikānieti, kas pus mūžu bija pavadījusi Lielajā Ķīnā, mācot angļu valodu, bet ķīniešu tā arī neiemācījusies, jo neviens nav gribējis ar viņu runāt ķīniski. Tagad, būdama savos sešdesmitajos, viņa ar apbrīnojamu dedzību un panākumiem dzinās pēc aizgājušā.

Īpaša kategorija ir darba darīšanās Taivanā dzīvojošo japāņu un korejiešu sievas.

Ja viņu vīri vai nu īsā laikā iemācās neiespējamo (galvenokārt gados jauni censoņi karjeras sākumā), vai arī nemācās nemaz, tad sievas (cita ar labu izglītību), to dara ar vieglumu — izgaršojot un sev par prieku — kā karstā dienā ēdot sasmalcinātu ledu ar džemu, pupiņām un želejas recekļiem. Viņu Taivanā uzturēšanās laiks nepārsniedz dažus gadus, un reti kura kļūst par elitārās publikas daļu, kas nodarbojas ar klasiskās literatūras tekstiem, bet vienalga… skaisti. Ir teiciens, ka par svešvalodām vaicā — cik gadus tu to mācies? ­— Par ķīniešu valodu jāprasa ­— cik gadu desmitus tu mācies? Ja Lielā Ķīna no biedēšanas nepāries pie mērķtiecīgas darbības, turpmākos desmit gadus ķīniešu senās lietas mācīties gribošie vēl droši varēs braukt uz Taivanu dzēst savu kaisli. Pēc lietpratēju domām tik ilgi un vēl drusku Taivanas augstskolās būs sastopami vecā rūdījuma pasniedzēji, kas zina, par ko runā. Un zināt šeit ir ar pavisam konkrētu nozīmi ­­— zināt no galvas tekstus, balstoties uz kuriem, tiek izdarīti spriedumi — rietumniekam, kas vēlu apjautis šī kapitāla vērtību, neiespējams uzstādījums. Ar laikā nokļūšanu tur braukšana gan vēl nebeidzas. Ne mazāk svarīgi ir laikā atgriezties. Tie, kam ir par mani lielāka pieredze, saka, ka pēc pieciem sešiem gadiem no turienes esot jātinas, citādi būs slikti — notiek kaut kas nekontrolējams un neatgriezenisks. Neizplūdīšu par lietām, ko nezinu, bet citēšu daļu no saraksta, kurā kāds, jādomā, ne bez saprašanas, apkopojis lietas, ko ievada teikums: Tu esi Taivanā pārāk ilgi, ja...

neviens uz tevi vairs neblenž;

ir 70°F, bet tev salst;

tu vairs neloki darbības vārdus (domāts — angļu valodā);

alus nemaz nav tik dārgs;

tev šķiet normāli, ka tavs/tava draudzene/draugs cilvēkos urbina degunu;

tu blenz uz ārzemniekiem;

tu zini, kur trijos naktī var dabūt labāko pīli ar makaroniem;

ļaudis, kas tevi nav redzējuši mēnešiem ilgi, vairs nevaicā, kur tu biji;

tu (vīrietis) valkā baltas zeķes pie uzvalka un melnas — ar šortiem;

tu (sieviete) vasarā virs zeķbiksēm valkā zeķes;

tie, kas tevi pazina, kad tu atbrauci, tevi vairs nepazīst;

ar draugiem tu sarunājies ķīniski;

tava ģimene vairs nevaicā, kad tu atgriezīsies.

Īstenības apvēršanās

Pirmajās nedēļās pēc ierašanās Taibejā, ejot pa sīku bodīšu, tirdziņu, ēstuvju un ielas dzīves apstātām sānielām, bija grūti iztēloties, ka nenosakāmas izcelsmes smaku jūklī, kas atgādināja bojātus produktus, sastāvējuša ēdiena paliekas un kanalizāciju, varētu iedabūt iekšā ko ēdamu — it īpaši, redzot kā turpat uz trotuāra tiek izķidātas zivis, nepiedienīgi izplāti zaļumi un dārzeņi, no šļūtenes apšļākti, un tad, pāris minūtes pavārtījušies karstos taukos, pasniegti ielmalas apsēdušajiem. Neatceros, kurā brīdi smakas pārstāja būt smakas, bet pēc gada tās pilnīgi noteikti tādas vairs nebija un izraisīja (ar retiem izņēmumiem) vienīgi pastiprinātu siekalu izdalīšanos. Baudīdams kņadu un rosību ap atklāto ēdiena gatavošanu, nesmādēju neko no par ēdamu sauktā. Smakas bija sadalījušās smaržās, un agrākās asociācijas, kas, jādomā, radās ožas neizglītotības, pieredzes trūkuma un kādas cilvēkam dabiskas aizsargreakcijas (ka tik neieēdu ko sliktu!) dēļ, nomainīja citas, kas jau bija ietilpināmas kategorijā ar nosaukumu “ēdiens”. Tā nav tūristam pazīstamā pārsātināšanās sajūta, kad jutekļi notrulinās un atsakās uztvert, bet gan sapratne par to, kas ir un iegrimšana tajā — kā sapnī, kurā izvēršas līdz šim neatpazīta īstenība.

Rietumniekam Taivana ir apvērstās īstenības zeme, bet, lai tajā nokļūtu, ir vajadzīgs laiks un gadījums. Minos ceļu uz turieni. Jau izkāpjot no lidmašīnas, spraucoties cauri biezam kā slapjš sūklis gaisam un pēcāk autobusā laužoties tumsnējās pilsētas miesās, bija jaušama svešas īstenības īpatnā pretestība, kā pūloties iemigt, bet nemitīgi velkot līdzi nomoda robežu. Tad vairāki mēneši sapņa sajūtas, tik uzmācīgas, ka kniebu sev vaigos, lai piespiestos noticēt, ka sāpes ir īstenība, bet aizvien paliekot šaubīdamies. Kaut kas iekšēji liedza savienot vienā realitātes joslā to, kas bijis tur Latvijā, un to, kas notika tobrīd. Aizverot acis, redzēju egles, lazdas un lauku ceļu aiz loga, pie kura šo te rakstu. Un tad kādu brīdi pavisam šizofrēnisks stāvoklis, kad izzuda apjausma par īstenību, un dīvainā kārtā pat apziņa, ka tādai ir jābūt. Visam piemita savāds sapņa vieglums un nenoteiktība — gan tam, kas bijis, gan tam, kas būs — gan tur, gan šeit. Bet smaržas, garšas, cilvēku sejas, pieskārieni un paša atkārtotas darbības reizēm pārliecina stiprāk nekā atmiņas par tiem, un gluži dabiski pienāca brīdis, kad viss it kā notika pa īstam. Kad atgriezos Latvijā, šim procesam vajadzēja notikt vēlreiz, tikai no otra gala, bet sajūtas bija līdzīgas... Ar to stāsts vēl nebeidzas. Sagadījās, ka pēc gada atgriezos Taivanā un sākumā apmetos vietā, kur dzīvoju iepriekš. Biju nolicis ceļasomas un gatavojos doties pēc palmu lapās sautētiem rīsiem ar gaļu un burkāniem, kad pagalmā uz veļas auklas ieraudzīju dzeltenu kreklu un izbalējušas bikses, ko steigdamies uz lidostu, pirms gada tur biju aizmirsis. Tajā brīdī kaut kas saslēdzās, un notika īstenības apvēršanās... lai viss būtu citādi. Man šķiet, tie tur ir joprojām.

[1] KTV klubā atsevišķā istabā ar dīvānu var noskatīties izvēlēto filmu, kas no lāzerdiska tiek projicēta uz sienas ekrāna.