Tāla jaunība

Es negribu klasificēt Mišu Tālu kā šahistu, man arī nav tiesību to darīt. Par to daudzus sējumus sarakstījuši augstas klases profesionāļi, bet pat viņiem Tāls bija neizprotama mīkla... Ko lai saka par “šaha sīkpilsoņiem”, ja pat lielmeistars Pāls Benko apgalvoja, ka Tāls viņu spēles laikā hipnotizējot un piespiežot zaudēt vinnētas pozīcijas! Viņš pat iedomājās, ka ir atradis aizsarglīdzekli pret Tāla paralizējošo skatienu: ieradās uz kārtējo partiju melnās spoguļbrillēs un spēlēja tajās līdz pat mirklim, kad kārtējo reizi it kā pilnīgi negaidot nokļuva bezcerīgā pozīcijā... Tad Benko noņēma brilles — un tajā pašā mirklī melnas brilles uzlika Tāls... Ģēnija joks — viņam ne prātā nenāca, ka viņš varētu būt apveltīts ar kādiem pārcilvēcīgiem dekoordinējošiem fluīdiem... Lai gan — var jau būt, ka viņš tiešām kaut ko “izstaroja”, pats to nezinot. Tika taču pilnīgi nopietni spriests par to, ka Tāls neesot no mūsu Galaktikas(!).

Un visa šaha pasaule devās karā pret Tālu. Katram zemapziņā mita vēlme pierādīt, ka Tāls nav Dieva izredzētais, ka viņš mīcīts no tā paša māla kā pārējie mirstīgie ļaudis; tiesa, viņš spēlē nenormālu, nepareizu, “greizu” šahu un dzīvo nenormālu, nepareizu, “greizu” dzīvi...

Spēlei ar viņu gatavojās, bruņojās, analizējot savus zaudējumus Tālam un kolēģu sakāves, pirms kārtējās divkaujas zvērēja beidzot iznīcināt jauno “monstru”. Taču sākās partija un kādā mirklī ieskanējās vilinošā Tāla stabulīte — un tās savaldzinātie pretinieki labprātīgi sekoja viņam neloģisku, neizskaidrojamu pozīciju atvarā, kur virpuļoja it kā pašnāvnieciskas figūru upurēšanas kaskāde... Un ilgotais brīdis jau ir tik tuvu, uzvara jau redzama — bet gluži kā ļaunā murgā griba paralizēta, pēdējā enerģijas pile izsūkta, vates roka izdara pašnāvniecisku žestu, stabulīte apklust un acu priekšā paliek tikai veidlapa, kurā atliek ierakstīt vienu vārdu: “padodos” — un apliecināt to ar savu parakstu. Tas atgādināja mūsdienu trillerus par vilkačiem vai sātana sūtņiem, pret kuriem, bruņojušies ar vismodernāko tehniku, cīnās paši rūdītākie mednieki un policisti. Šķiet, ka viss ir paredzēts, bet pēdējā mirklī no kaut kādas lūkas parādās slepkavas roka vai briesmoņa tausteklis un kārtējais upuris tiek aizrauts uz elli...

Es atceros siltu vasaru Rīgas jūrmalā. Tā bija Tāla pirmā vasara čempiona rangā. Uz vasarnīcu, kur viņš dzīvoja ar sievu un pavisam mazo dēlu, mani aizveda draugs, es stādījos priekšā, bet Miša pastiepa roku un teica: “e2–e4”. Kopš tā brīža vienmēr, kad mēs satikāmies, viņš mani svei­cināja ar baltā karaliskā bandinieka pirmo gājienu. Tā bija neparasti skaista, saulaina vasara ar lēnu dzīves plūdumu kā Viskonti filmā. Dzīve šķita gluds ceļš, kura malās stāv gavilējošie pielūdzēji un pielūdzējas, gatavi savu elku nēsāt uz rokām. Tāls jāja baltā zirgā, un pa priekšu viņam dābolainā zirgā, graciozi šūpodamās, jāja pasaulē skaistākā sieva, turot rokās pasaulē skaistāko bērnu...

Un tomēr pēc tās vasaras viss kaut kā pārvērtās. Monumentālais Mihails Moisejevičs Botviņņiks tomēr “nogrūda” Mišu no troņa, pēc tam izjuka laulība, kas šķita tik nesatricināma, bija slimības, operācija, pieradums pie morfija pēcoperācijas periodā, mokošā atradināšanās, Kent necilvēcīgos daudzumos, otrā ģimene, vēl viena, un pilnīgs naudas trūkums, lai gan viņš uzvarēja dau­dzos dārgos turnīros — visa nauda aizgāja tiem, kas tobrīd bija līdzās un pret viņu labi izturējās, un milzīgs daudzums dažādu nelabu runu, jo viņa dzīve nekādi neiekļāvās normāla cilvēka dzīves Prokrusta gultā, un, gadiem ejot, aizvien pieaugošs izmisīgums — it kā viņam būtu pilnīgi vienalga, kā dzīve turpināsies un ar ko tā beigsies...

Arkādijs Arkanovs, rakstnieks

Sallija Landaua — bijusī Jaunatnes teātra krievu trupas aktrise, vēlāk Viļņas džeza orķestra, Edija Roznera orķestra un Rīgas estrādes orķestra soliste. Mihaila Tāla pirmā sieva. Dzimusi Vitebskā ebreju aktieru ģimenē, pēc kara kopā ar vecākiem apmetusies Viļņā, kur viņas tēvs 60. gados bija Viļņas estrādes orķestra direktors, 1959. gadā ieradusies Rīgā. 1979. gadā emigrēja no Padomju Savienības, pašlaik dzīvo Antverpenē.

“Rīgā bija daudz vietu, kur labprāt pulcējās vietējā elite — daudzslāņains aktieru, sportistu, ārstu un advokātu sajaukums. Lai arī nacionālais jautājums bija visai pikants, savā starpā lieliski kontaktējās gan latvieši, gan krievi, gan ebreji... Rīgas gaisā bija kaut kas eiropeisks. Bet varbūt mums tā tikai likās, jo par īsto Eiropu mēs bijām tikai dzirdējuši. Vai redzējuši kino.

Manu toreizējo paziņu vidū bija jauns ārsts Saša Zamčuks. Tagad viņš ir pazīstams Maskavas urologs. 1958. gada beigās Saša ielūdza mani sagaidīt Jaunogadu slavenajā Rīgas restorānā Astorija. Tas bija tiem laikiem fešenebls restorāns ar izmeklētu apkalpošanu, brīnišķīgu virtuvi un visā Rīgā populāru kolorītu zāles pārzini Robertu.

Un, lūk, naktī no 1958. uz 1959. gadu restorānā Astorija Saša Zamčuks mani iepazīstināja ar savu klases un sola biedru, tolaik jau slaveno Mišu Tālu. Es jau pāris reizes biju dzirdējusi, ka ir tāds jauns šaha supertalants Tāls, bet man tas kaut kā bija vienalga. Pirmkārt, šahs mani absolūti neinteresēja, otrkārt — vai nu pasaulē trūkst slavenību! Es pati, starp citu, drīz kļūšu par slavenību... Tāls uz mani toreiz neatstāja nekādu iespaidu un man bija vienalga, kādu iespaidu es esmu uz viņu atstājusi. Pēc tam Saša uzlūdza mani dejot un visu laiku skaidroja, cik Miša ir ģeniāls, cik unikāls — un vispār, viņš būs pasaules čempions. Bet pie Mišas nemitīgi nāca klāt cilvēki, iepazinās ar viņu, iepazīstināja viņu ar citiem, aicināja pie saviem galdiņiem... Tad visi svinētāji sajaucās vienā barā, bet es aktieru kompānijā aizbraucu uz Dubultiem, kur mēs pabeidzām Jaungada sagaidīšanu kāda modīga Rīgas mākslinieka villā.

Dažas dienas pēc Jaungada Saša Zamčuks piezvanīja un apvaicājās, kā man paticis Tāls. Es atbildēju — Tāls kā Tāls. “Bet tu viņam patiki,” teica Saša. Vēl pēc dažām dienām teātrī pie manis pienāca administrators Grigorijs Jefimovičs: “Salliņka, tevi Jaungadā redzējuši pie viena galdiņa ar Mišu Tālu. Tev būtu labi ar viņu tuvāk iepazīties. Tas ir ģeniāls puisītis no ļoti labas ģimenes...” Un, kad pāris dienas vēlāk viena no manām Rīgas draudzenēm pavēstīja, ka grib mani ielūgt ciemos pie sava paziņas Mišas Tāla, jo viņš ļoti lūdzis atvest mani uz viņa mājām, es sapratu, ka tieku “aplenkta”, un man kļuva interesanti.

Un tā kādu vakaru es pirmoreiz pārkāpu Tālu dzīvokļa slieksni Gorkija ielā 34… Atceros, mani uzreiz satrieca viņu dzīvokļa atmosfēra. Runa nav par skaistajām antikvārajām mēbelēm vai fantastisko kristāla lustru, kas karājās virs liela, smaga, iespaidīga galda. Ne jau Tālu dzīvokļa izskats mani tovakar satrieca, bet kaut kāds nepadomju gars, kas tur valdīja. Es uzreiz ieelpoju buržuāzisku gaisu. Kaut kā uzreiz kļuva skaidrs, ka te dzīvo nevis “sērijas” cilvēki, bet katrs “vienā eksemplārā”, un viņu starpā valda attiecības, kas neietilpst sociālistiskās sadzīves rāmjos.

Mani sagaidīja Ida — Mišas mamma, elegantais Roberts — Mišas tēvs. Sagaidīja Miša. Viņš bija satraukts, likās — mazliet nervozē. Šoreiz es viņu apskatīju diezgan pamatīgi. Neliela auguma, pavārgs. Milzīgas acis, kurās it kā atspoguļojās ātri slīdošas nebēdnīgas domas un idejas, vienkārši lieliskas, izliektas uzacis, akcentēts deguns un neatkārtojama apaļīga apakšlūpa, kuru viņš ļoti raksturīgā veidā mēdza izvirzīt. Sākumā sarunas nevedās, traucēja zināma neērtības sajūta. Man, kā klājas, izrādīja visu dzīvokli, es pievērsu uzmanību gleznai — pie sienas karājās interesanta vīrieša portrets. Es painteresējos, kas viņš ir. “Tas ir mans tēvs,” teica Miša, “dakteris Tāls”...

Tikai daudz vēlāk es uzzināju, ka Mišas tēvs patiešām ir Roberts, taču skaitās, ka tēvs ir dakteris Nehemija Tāls.

Tad Miša pēkšņi teica: “Saša Zamčuks man stāstīja, ka jūs ļoti labi dziedat. Mums ir instruments. Nodziediet kaut ko. Lūdzu.” Es apsēdos un vispirms nospēlēju savu iemīļoto Rahmaņinova Elēģiju. Cik daudzas reizes es to vēlāk spēlēju pēc Mišas lūguma! Miša vispār dievināja Rahmaņinovu — liekas, tas precīzi atbilda viņa dvēseles noskaņām. Toreiz viņš skatījās uz mani tā, it kā būtu izdarījis neticamu atklājumu. Un vēl es viņam nodziedāju dziesmu, kas kļuva par mūsu attiecību paroli: “Ja skazal ķebe ņe vse slova...”

Kad mēs ar draudzeni devāmies mājās, Miša teica, ka braucot uz Tbilisi, uz PSRS meistarsacīkstēm un palūdza manu telefona numuru. Taču es nespēju iztēloties, ka nevainīgais “vai jums nebūtu nekas pretī, ja es no turienes piezvanītu” pārvērtīsies par īstu “bombardēšanu”.

Mēs sākām ar Mišu satikties. Atvainojiet par liekulīgo nosacīto eifēmismu, pati neciešu šo apzīmējumu, lietoju to tīrajā sākotnējā nozīmē. Miša bieži aicināja mani uz mājām, kur mamma un Roberts izturējās ļoti mīļi. Viņi bija izcili cilvēki, ļoti inteliģenti un taktiski. Man ar viņiem bija ļoti patīkami uzturēt attiecības, taču nebūt ne vienkārši. Rīgas augstākā sabiedrība taču nevarēja apiet skaistu, jaunu un jau populāru aktrisi, neiepinot viņu nejēdzīgu, melīgu un pa laikam arī netīru baumu tīklos. Runāja, ka es esot novedusi kapā tādu talantīgu režisoru kā Barišņikovs, mēģinājusi izjaukt Homska ģimeni. Runāja par manu netikumību sakarā ar riskanto lomu izrādē Velna dzirnavas[1]. Nu, velns zina, ko vēl runāja. Skaidrs, ka visa Tālu dzimta baidījās par Mišu un izturējās pret mani, mazākais, piesardzīgi. Es to jutu, lai gan nedz Ida, nedz Roberts, nedz Mišas brālis Jaša ne reizi tieši nelika man to manīt. Ar Mišu mēs par tik delikātu tēmu nerunājām. Tikai vienu reizi, kad viņš bija piespiedis Robertu ar pobedu dežūrēt pie teātra, lai pēc izrādes mani “nolaupītu”, es nenocietos un pajautāju Mišam, vai viņa reputācijai nekaitēs sakari ar, Rīgasprāt, tik “izlaidīgu” personu. Viņš paskatījās uz mani ar savu tipisko, izbrīnīti ironisko Tāla skatienu un neko neatbildēja. Jēga bija skaidra: “Manuprāt, jūs mani ar kādu jaucat...”

Man jau sāka likties, ka mūsu attiecības tā arī paliks draudzīgi platoniskā līmenī un “pārējais” ne mani, ne viņu diez ko neinteresē. Bet tā dzīvē nenotiek — ja runa ir par normāliem fiziski veseliem cilvēkiem, nevis kaut kādiem intelektuāliem izdzimteņiem. Mišas brālis tolaik nedzīvoja Tālu mājās, bet īrēja dzīvokli. Reiz pēc kādas augstākās sabiedrības ballītes mēs ar Mišu nokļuvām tur. Jaša bija izbraucis. Viss notika pats no sevis.

Toreiz nebija nekādu domu vai runu par precēšanos. Būt kopā ar Mišu man vienkārši bija patīkami: tikšanās, ironiski ceremoniālā ziedu pasniegšana, viss, kas varēja sekot pēc tam. Neko citu, izņemot ziedus, viņš man nedāvināja. Taču visa turpmākā dzīves gaita rādīja, ka skops Miša nekādā gadījumā nebija. Viņam tikai nepatika nekāda veida “uzpirkšana” ne dzīvē, ne šahā. Starp citu, uzvaras, kas iegūtas, pateicoties tam, ka pretinieks sācis žāvāties, viņu neiepriecināja. Un vispār es domāju, ka Tāls, īpaši jaunībā, bija pārliecināts, ka ir piedzimis, lai uzvarētu — lai uzvarētu skaisti un neapstrīdami. Pirms spēles viņš man par pretinieku bieži teica: “Viņam putēs pūkas un spalvas!” Katru uzvaru viņš uztvēra kā likumsakarību: vai tad varēja būt citādi? Arī mani viņš acīmredzot uzskatīja par savu uzvaru, kas iegūta godīgā, korektā cīņā un sagādā lielu prieku.

Taču es neuzskatīju sevi par uzvarētu. Es paliku tā pati Sallija Landaua — un es toreiz jutos patstāvīga, lepna un populāra. Bet Miša neviltoti domāja, ka, piemēram, ja viņam gribas ēst, tad arī man jābūt izsalkušai. Ja viņam gribas paklimst pa Rīgu, tad man noteikti arī. Ja viņš šaha klubā sniedz seansu bērniem, tad man noteikti ir interesanti būt tur klāt. Šis negribētais, bet nemitīgais spiediens sāka izraisīt manus protestus. Reiz viņš atbrauca pie manas tuvākās draudzenes Innas Mandelštamas un paziņoja, ka es pie viņas pavadot pārāk daudz laika. Pēc tam viņš atvainojās un miers tika atjaunots, bet drīz mēs atkal sastrīdējāmies — šoreiz par to, ka es atteicos palikt ar viņu un gribēju mierīgi izgulēties savā īrētajā dzīvoklī. Reizes trīs mēs šķīrāmies uz ilgāku laiku un diezgan nopietni, vismaz es par to biju pārliecināta.

Reiz restorānā, draugu kompānijā mēs sākām noskaidrot attiecības, un rezultātā Miša pārspīlēja ar konjaku tiktāl, ka mūsu paziņām ar grūtībām izdevās pierunāt taksometra vadītāju aizvest viņu mājās. Man šķita, ka tas it kā nav Miša — it kā viņā būtu iemājojis kāds cits... Mēs satikāmies pēc pusotra mēneša, un neviens no mums nemēģināja apspriest šo epizodi. Tāls un alkohols — tas vispār ir aprobežotu žurnālistu un dažu tā saucamo Mišas draugu jājamzirdziņš. Uzrodas visādas uzticības personas, kas detalizēti stāsta par to, kā viņi, teiksim, pierunājuši stjuarti ielaist lidmašīnā “pilnīgi apdzērušos pasaules eksčempionu” un pūlas pārliecināt publiku par savu izcilo labsirdību. Viņi nesaprot, ka ģēnijs, ja viņš piedzeras, tad arī piedzeras kā ģēnijs un paliek ģēnijs jebkurā stāvoklī.

Mani vienmēr pārsteigusi Tāla vienkāršība un naivums saskarsmē ar šādiem cilvēkiem. Viņš mierīgi varēja iesaistīties diskusijā par šahu ar nez kādā lidostā nejauši sastaptu pasažieri un viņu vajadzēja ar varu stiept uz lidmašīnu, jo beidzās iekāpšana. Mišu varēja ievilkt “parka zibensturnīrā” un neviens viņu nespēja dabūt prom. Pat ja sāka līt, viņš tikai palūdza, lai kāds no apkārt stāvošajiem slaistiem patur virs dēlīša lietussargu. Viņš varēja pat ne no šā ne no tā iedzert ar gadījuma cilvēku, ja cilvēks viņam likās interesants.

Kādu rītu pēc maigi pavadītas nakts viņš piepeši aizslēdza durvis un pateica, ka nelaidīs mani uz mēģinājumu, ka viņš negrib, lai es strādāju teātrī. Es sapratu, ka tas nav joks, un ļoti asi paziņoju, ka man nav nekā svarīgāka par teātri un manu personisko brīvību: “Ja tu mani neizlaidīsi, šī patiešām būs pēdējā mūsu attiecību diena.” Miša pasniedza man atslēgu un pajautāja izmisīgā balsī: “Tu nopietni?” Es atcirtu: “Ab-so-lū-ti!” Tad viņš piegāja pie aptieciņas, paņēma sauju tablešu un teica: “Ja tu aiziesi, es iedzeršu visas šīs tabletes un izlēkšu pa logu.” Es atņēmu viņam tabletes un sausi pateicu: “Ja šī scēna notiktu manā dzīvoklī, es tevi vienkārši izmestu pa durvīm.” — “Sasprindzini savu aktrises iztēli un iedomājies, ka tu esi savā dzīvoklī.” Es atbildēju: “Tad atstāj to uz visiem laikiem un aizmirsti manu adresi! Atslēgu es nolikšu zem kājslauķa.” Un viņš aizgāja.

Teātris gatavojās viesizrādēm Viļņā, kur dzīvoja mani vecāki. Es spriedu primitīvi — aizbraukšu uz Viļņu, bet Tāls uz turnīru Šveicē, ilgu laiku neredzēsimies, varbūt vispār nesatiksimies, viss aizmirsīsies, es kādu satikšu, viņš kādu satiks... Kad teātra administrators Grigorijs Jefimovičs nodeva man Mišas tēvoča lūgumu vismaz viņa mātes dēļ aiziet un salabt ar Mišu, kurš kopš strīda dienas guļot kā nolēmēts, neēdot un nedzerot — vajagot panākt, lai viņš attopas un spēj aizbraukt uz Šveici — es atbildēju: “Ja cilvēks ir slims, vajag izsaukt ārstu.” Godīgi sakot, es tēloju tādu valdonīgu, nepielūdzamu sievieti, bet patiesībā zināju, ka Mišas stāvoklis nav kaprīze — tas ir īsts nervu satricinājums, ko piedzīvo cilvēks, kas pieradis visu darīt pēc sava prāta, bet nu pēkšņi uzdūries tikpat spītīgam un savvaļīgam radījumam. Es domāju, ka no manis nevarēja iznākt hrestomātiska “šahista sieva”. Dižo šahistu, dzejnieku, rakstnieku sievas ir tādas īpašas sievietes. Dažas ir vienkārši brīnišķīgas. Bet tā ir īpaša cilvēku kategorija, pie kuras es nepiederu.

Ida mani pamazām, tikai tad, kad biju kļuvusi viņai tuva, ielaida savas dzīves noslēpumu krātuvēs. Jaunībā viņai bija izveidojies vētrains romāns ar brālēnu — Nehemiju Tālu. Pēc tam liktenis viņus izšķīra: Ida aizbrauca uz Berlīni mācīties mākslas kursos, bet Nehemija studēja Ļeņingradā, medicīnas institūtā. Viņa pabeidza kursus, atgriezās Rīgā un uzzināja, ka Nehemija mīl citu un gatavojas kāzām. Satriektā Ida atkal aizbrauca — sākumā uz Berlīni, pēc tam uz Parīzi. Būdama izglītota, labi audzināta un neparasti pievilcīga jauna sieviete, viņa tur iekļāvās elitārā sabiedrībā — tikās ar Ērenburgu, Luī Aragonu, Elzu Triolē, Pikaso. Es viņu ieraudzīju jau mūža otrajā pusē, bet mani pārsteidza tas, cik labi viņa bija saglabājusies — stāja, figūra, fluīdi, kas padara sievieti sievišķīgu... Idai bija biezi, grūti izsukājami mati, pikants ērgļa deguns, gluži zaļas acis, nesteidzīgs runasveids, viņas uzvedībā pilnīgi nebija haotiskas rosības, ko es nevaru ciest.

Pēc Parīzes viņa atkal atgriezās Rīgā un atkal sastapa Nehemiju, kurš jau bija kļuvis par ārstu. Viņa precības nebija notikušas. Attiecības ar Idu iegāja jaunā gultnē, viņi apprecējās un mīlēja viens otru kā pieredzējuši, gudri un taktiski cilvēki. Piedzima Jaša, Mišas vecākais brālis. Jaša bija daktera Tāla kopija, to es pamanīju, tiklīdz ieraudzīju dzīvoklī portretu. Tūlīt man iekrita acīs arī tas, ka Miša ir līdzīgs Robertam... Dakteris Tāls bija nomiris divus gadus pirms manas iepazīšanās ar Mišu. Paziņas par viņu runāja kā par svēto. Viņš bija strādājis specpoliklīnikā, kā viņi apgalvoja — bijis tur vienīgais ārsts ebrejs. Rīgu nevarēja neskart kosmopolītu medības un slavenās “ārstu slepkavu lietas” laikā sarīkotā vajāšana. Tomēr Tālam bija liela autoritāte, un viņu neaiztika. Idu vīrs ārkārtīgi cienīja. Stāsta, ka pastai­gājoties viņš esot turējis Idas roku tā, it kā baidītos izliet vai saplēst dārgu trauku. Man trūkst vārdu, lai pateiktu, cik ļoti Miša tēvu mīlēja — vienkārši dievināja. Ida apgalvoja, ka bez viņa palīdzības Miša nebūtu pabeidzis ne skolu, ne institūtu, tam viņam trūka pacietības un noturības — īpaši, kopš sākās aizraušanās ar šahu. Arī šahu spēlēt viņam iemācīja tēvs. Es uzsveru — tēvs, jo Mišam dakteris Tāls bija tēvs un nekas cits. Vienīgais un neapstrīdamais. Arī pasē viņam rakstīts: Nehemjevičs.

Tomēr mājās praktiski visu laiku dzīvoja vēl viens cilvēks — Roberts, ko Miša bija iesaucis par Džeku. Roberts bija Mišas miesīgais tēvs. Viņi abi to zināja. Un tomēr — Mišam tēvs bija dakteris Tāls un Robertam Miša bija daktera Tāla dēls. Nekad par to netika runāts, šī tēma bija tabu, arī draugi un tuvinieki tai nekad nepieskārās. Patiesībai nebija vajadzīgi pierādījumi. Un es atstāstu jums šo neordināro kolīziju Idas vārdiem tikai tāpēc, lai būtu sajū­tams, cik atšķirīgi no visiem bija cilvēki, no kuru vides nācis nekādos rāmjos neiespiežamais Mihails Tāls.

Drīz pēc Jašas piedzimšanas dakteris Tāls izslimoja smagu vīrusu slimību un kļuva pilnīgi, neārstējami impotents. Tāda traģēdija būtu sagrāvusi citu ģimeni, bet ne šo. Apkārtējie pat nenojauta, kas viņu ģimenē noticis. Ida bija jauna, darbīga un dzīvotkāra sieviete. No Parīzes atbrauca viņas paziņa Roberts, valdzinošs, labi audzināts vīrietis, “komilfo”. Ida viņā iemīlējās; varbūt viņa būtu tikusi tam pāri, taču arī Roberts zaudēja galvu Idas dēļ. Un, lūk, izveidojās mīlas trīsstūris. Tomēr tas nebija parasts trīsstūris — ar slepenu tikšanos, krāpšanu, aizdomām, pārme­tumiem un skandāliem. Nekas netiek slēpts un nekas netiek afišēts. Roberts parādās Tālu mājā. Dakterim Tālam nekas nav jāpaskaidro. Roberts ir šķīries, viņa sieva un dēls dzīvo Vācijā — vēlāk viņi gāja bojā koncentrācijas nometnē. 1936. gadā nāca pasaulē Idas un Roberta mīlas auglis — Miša. Visi zināja, ka dakterim Tālam un viņa sievai piedzimis otrais dēls, bet baumas — tās taču ir un paliek tikai baumas...

Miša bija ļoti vārgs zīdainis. Viņa labajai rokai trūka divu pirkstu. Ida stāstīja, ka septītajā grūtniecības mēnesī, dzīvodama Jūrmalas vasarnīcā, kādu vakaru pārbijusies no milzīgas žurkas, kas viņai gultā pārskrējusi pār seju. Ida bija pat zaudējusi samaņu. Otrreiz viņa zaudēja samaņu, ieraugot Mišas rociņu ar trim savilktiem pirkstiņiem. Piena viņai nebija. Sešu mēnešu vecumā Mišam bija smaga infekcija ar augstu temperatūru, krampjiem un spilgti izteiktām meningiāla iekaisuma pazīmēm. Ārsts esot teicis, ka izredzes izdzīvot ir mazas, taču tie, kas šādos gadījumos izdzīvojot, kļūstot par dižiem cilvēkiem. Trīs gadu vecumā Miša iemācījās lasīt, bet piecu gadu vecumā galvā reizināja trīsciparu skaitļus. Septiņu gadu vecumā viņš aizrāvās ar šahu un sāka caurām dienām atrasties šaha klubā, uzmākdamies gados vecākiem spēlētājiem ar vienu vienīgu lūgumu — saspēlēt ar viņu kādu partiju. “Kad mazais Miša pirmo­reiz devās uz skolu, viņu uzreiz pārcēla trešajā klasē, tik attīstīts viņš izrādījās. Kad jauneklis beidza desmito klasi, viņam izņēmuma kārtā ļāva 15 gadu vecumā iestāties universitātē. Tur divdesmitgadīgais komjaunietis Mihails tagad beidz Vēstures un filoloģijas fakultātes piekto kursu. Šodien Mihails Tāls ieguvis 19. PSRS lielmeistara titulu.” (Ogoņok, 1957. gadā) Beidzot augstskolu, Miša aizstāvēja diplomdarbu par Ilfa un Petrova Divpadsmit krēsliem. Viņš zināja Ilfa un Petrova grāmatas no galvas, varēja citēt veselām lappusēm.

Kopš agras bērnības Miša redzēja mājās divus vīriešus un abus mīlēja, tikai katru savādāk. Dakteris Tāls bija un palika tētis, bet īstais tēvs Roberts — Džeks. Džeks arī mīlēja Mišu, jo tas bija viņa dēls, un šķita, ka visa Roberta dzīve ir pakļauta vienam uzdevumam — bez ierunām izpildīt katru Mišas vēlēšanos, katru lūgumu. Jāpiebilst, ka pateicoties Robertam, Tālu ģimenei gāja secen iespējamā nāve kādā vācu koncentrācijas nometnē. Tālu ģimene runāja vāciski. Kad sākās karš, Ida esot naivi teikusi Robertam: “Kāpēc mums būtu kaut kur jābrauc? Mēs taču faktiski esam vācieši, viņi mūs neaiztiks.” Taču Roberts izrādījās tālredzīgāks: “Vāciešus neaiztiks, bet ebrejus noslaktēs.” Viņš panāca, ka visa ģimene izbrauca uz Sibīriju.

Roberts bija visai veiksmīgs komersants. Padomju Latvijā viņš bija redzama figūra tirdzniecībā; tiesa, daudzus gadus vēlāk tas nepaglāba viņu no “iesēdināšanas” — slavenās Rozenblūma, Latvijas tirdzniecības šefa, lietas sakarā. Par viņa vainu es neņemos spriest. Lieta bija ļoti skaļa, viņš varēja dabūt arī vairāk, tomēr nosēdēja tikai apmēram pusotru gadu. Robertam bija plaša sirds, viņš naudu nekrāja, bet draugiem un paziņām, kas brauca projām no Padomju Savienības, palīdzēja pielādēt kastes ar mantām, pats maksāja par viņu bagāžu, par mēbeļu konteineriem, reizēm arī par biļetēm. Robertam vienīgajam ģimenē bija patiešām daudz naudas — Mišam, pat tad, kad viņš bija kļuvis par slavenību, tās nebija. “Lupatas”, ko viņš pilniem čemodāniem veda no ārzemju braucieniem, bija domātas visādiem darbiniekiem, sporta ierēdņiem, kas pirms katra brauciena bāza viņam kabatā kaudzi dažādu sarakstu, pēc kuriem Mišam bija jāiepērkas ārzemēs. Nekas netika pārdots, lai gan tajā laikā tirgošanās ar atvestajām mantām ļaudīm, kas tika uz ārzemēm, bija nopietns ienākumu avots. Bet man, kad jau bijām precējušies, vajadzēja skraidīt pa Rīgas “komakiem” un pirkt Mišam apģērbu un apavus. Neesmu redzējusi otru cilvēku, kam būtu tik vienaldzīga paša āriene. Viņš aizmirsa apgriezt nagus un man nācās viņu ķert, lai veiktu šo svarīgo procedūru. Gadījās, ka es ar varu dzinu viņu uz vannas istabu. Sagatavoju ūdeni, ielēju vannā putojošu šampūnu, bet viņš bezpalīdzīgi stāvēja, skatīdamies uz putu kupenu, un vaicāja: “Kādā secībā man jāmazgājas?” Es domāju, ka vienīgā patīkamā procedūra vannas istabā viņam bija operu āriju dziedāšana pie spoguļa — āriju viņš zināja daudz. Ida bieži atkārtoja: “Meitiņ, redzi, Miša nav no šīs pasaules! Viņš var desmit dienas nemazgāties, bet cik viņš apbrīnojami labi smaržo!” Ida, protams, izteicās figurāli, tomēr smarža viņam patiešām bija sava, “ne no šīs pasaules”.

Pēc kāzām man nekā neizdevās Mišu pierunāt pārcelties uz atsevišķu dzīvokli un dzīvot patstāvīgi. Mišam ierastais dzīvesveids patika, viņš gribēja, lai visi dzīvo kopā, viņam tā bija ērti... Miša ļoti nemīlēja problēmas — tās viņam traucēja koncentrēties, un, ja tādas radās, viņš neliekuļoti uzskatīja, ka tām jāatrisinās pašām. Katrā ziņā, tās nav jāatrisina viņam. Mājās Roberts un Ida tiešam visu nokārtoja viņa vietā, īpaši Roberts. Miša naudu tērēja neskaitīdams. Viņam ļoti patika uzcienāt, apdāvināt; viņš nekad ne no viena neaizņēmās. Visi uzskatīja, ka viņš ir bagāts, un par to nešaubījās. Tas taču ir Tāls! Izvelk naudu, sūta kādu pēc konjaka, cigaretēm. Vienas pudeles vietā viņam atnes piecas — par svešu naudu cilvēki labprāt ir dāsni. Visu izdzer, izpīpē, izdala. Bet viņš, nedēļas laikā palicis bez kapeikas, gāja uz pastu un sūtīja uz Rīgu telegrammu: “Džek sūti tūkstoti”. Un nākošajā dienā atkal bija bagāts. Braucienos, ja tie notika bez manis, viņu vienmēr ielenca neskaitāmi cilvēki — savējie, sveši, nejauši... Pielūdzējas viņu ļoti mīlēja. Un viņš arī nebija nekāds sieviešnīdējs. Ida šajā sakarā teica: “Meitenīt! Pielūdzējām ir jābūt. Pirmkārt, viņš ir Tāls, bet, otrkārt — paskaties, cik viņš ir skaists!” Bet viena no tām, kāda N., bija visai nekaunīga un nepieklājīga persona. Kad mēs uzturējāmies Maskavā, viņa zvanīja mums uz viesnīcas numuru, kaut kur Mišu aicināja, un viņš gāja... Viņas kompānijā bija visādi frizieri, “farcovščiki”, nodzērušies aktierīši — un viss šis bars uzdzīvoja par Mišas naudu, ko Roberts viņam akurāti izsūtīja pēc pirmā pieprasījuma... Un, lūk, pat Ida, kurai viss, ko Miša darīja, šķita pareizs, sāka uztraukties, vai tikai dēls netiks ievilkts kādās nepatikšanās. Manā klātbūtnē viņi ar Robertu, runādami par šo tēmu, pārgāja uz vācu valodu un sāka izskatīties pēc sazvērniekiem. Vēlāk sazvērestība atklājās: izmantojot Roberta sakarus, Ida bija griezusies attiecīgajās iestādēs un panākusi, ka N. sāk novērot. Beigu beigās viņu arestēja un izsūtīja no Maskavas. Es par to uzzināju no pašas Idas, neilgi pirms viņas nāves, un nodomāju: “Ja Ida būtu gribējusi, viņa taču arī no manis tādā pašā veidā varēja tikt vaļā...” Mišas dēļ Ida kritiskā mirklī būtu bijusi gatava uz jebko. Par laimi, mani viņa uztvēra kā mīļotā dēla neaizskaramu īpašumu — bet vēlāk, kā jau teicu, sāka patiešām mīlēt kā savu meitu.

Jau pirms laulībām es pievērsu uzmanību tam, ka Miša saujām rij kapsulas. Pēkšņi nobālē, saviebjas aiz sāpēm — un iemet mutē sauju kapsulu. Mišas poliklīnikas ārsts man teica: “Viņam kaut kas nav kārtībā ar plaušām.” Vēlāk izrādījās, ka kārtībā viņam “kaut kas” nav ar nierēm. Bet neviens nevarēja pateikt, kas tieši. Sāpju lēkmes tikmēr viņu bija galīgi nomocījušas. Vienas tādas lēkmes laikā uzstādīja diagnozi “akūts apendicīts”, uzlika uz galda un izgrieza pavisam veselu aklo zarnu!

Daži vēl aizvien uzskata, ka Miša bija narkomāns. Man ir saglabājusies Botviņņika vēstule, kurā viņš, norūpējies par izcilā šahista veselību, lūdz mani darīt visu iespējamo, lai Miša izārstētos no morfinisma. Es ar pilnu atbildību apgalvoju: Miša nebija narkomāns! Viņam bija drausmīgas sāpes, kuras nespēja remdēt nekas cits, kā vien morfīna un pontopona injekcijas. Miša nekad netrakoja histērijā, pieprasot “adatu” — viņš vienkārši beidzās nost aiz sāpēm! Tādos mirkļos nebija izvēles. Viņš lietoja ļoti daudz pretsāpju preparātu, bet visiem spēkiem centās pretoties iespējamam pieradumam, baidījās kļūt par narkomānu — un nekļuva. Esmu pārliecināta, ka pieķeršanās konjakam un gandrīz nepārtrauktā smēķēšana viņam bija alternatīva cīņā ar neciešamajām sāpēm. Viņa nenormālais dzīves un darba ritms arī kalpoja par līdzekli, lai atslēgtos no fiziskām ciešanām.

Pārbraucis no Dienvidslāvijas, Miša man it kā starp citu ierosināja: “Saska (“Rembrantam bija Saskija, man arī būs maza Saskija... Saska!” — tā radās šī iesauka), iesniegsim dokumentus zagsā! Tur pusgadu izskatīs. Vai tev pietiks laika, lai pārbaudītu savas jūtas?” Par jūtu pārbaudīšanu viņš pateica diezgan indīgi. Es pajautāju, izmantojot šaha terminoloģiju — vai viņš nav kļūdījies aprēķinos? Viņš atbildēja, ka kļūdīties aprēķinos var tikai tad, ja ir aprēķina laulības. Un uzreiz izstāstīja anekdoti: “Sakiet, Rabinovič, vai jūs apprecējāties aiz mīlestības vai aiz aprēķina? — Acīmredzot aiz mīlestības, jo naudu es nedabūju...”

Es atkal nobijos — man bija bail zaudēt savu neatkarību. Baidījos, ka, oficiāli kļuvusi par Tāla sievu, būšu spiesta aiziet no teātra un pārvērtīšos par vienu no “šaha sievām”. Es teicu: “Kur mums jāsteidzas? Pagaidīsim, lai paiet mačs ar Botviņņiku, un tad iesniegsim.” Miša pajokoja: “Saprotu, tu gribi precēties ar pasaules čempionu nevis ar pretendentu.” Vakarā mani uzrunāja Ida: “Meitiņ, tas taču ir mačs par pirmo vietu pasaulē! Kāpēc rīkoties tā, lai Miša pirms mača pārdzīvotu? Iesniedziet dokumentus, bet pēc mača — ja tu pārdomāsi, paņemsi atpakaļ. Mēs taču esam civilizēti ļaudis...” Un es piekritu. Miša tajā pašā vakarā piezvanīja uz Maskavu kaut kādam Grišam, lūdza viņu steidzīgi atbraukt uz Rīgu un nofotografēt, jo “mēs ar Sasku esam nolēmuši iesniegt zagsā dokumentus.” Es painteresējos, kas par Grišu un kāpēc jāfotografējas, iesniedzot dokumentus. Miša paskaidroja, ka tas nav kaut kāds parasts Griša, bet viņa draugs Grigorijs Teitelbaums, kas strādā žurnālā Sovetskij Sojuz. Atceros, es pajautāju: “Vai tu gribi, lai par šo “vēsturisko mirkli” uzzina visa Padomju Savienība?” — “Nē, tikai tās lasītāji,” atbildēja Miša.

Aiznākamajā dienā no paša rīta viņš sāka neraksturīgi uzcirsties, uzvilka melnu uzvalku, baltu neilona kreklu, kaklasaiti. Man tas likās galīgi lieki un es demonstratīvi uzvilku vienkāršus pelēkus svārciņus un parastu vilnas džemperīti. Miša saka: “Tikai neaizmirsti pasi, mums tur var prasīt pasi.” Līdzi nāk Griša Teitelbaums, kas no rīta iebraucis Rīgā un pie stacijas nopircis trīs baltas krizantēmas. Tikai es nesapratu, kāpēc Griša man šos ziedus neuzdāvina, ja viņš tos ir nopircis man? Zagsā Miša paziņo, ka vēlas runāt ar direktoru. Kamēr darbiniece iet viņu saukt, es jautāju: “Kopš kura laika dokumenti jāiesniedz tieši direktoram?” Miša atbild: “Tā ir drošāk, varbūt viņiem šodien nemaz nav pieņemamā diena, bet, kad direktors izdzirdēs, ka ar viņu grib runāt Tāls, viņš noteikti pieņems.” Sieviete atgriežas un ļoti laipni ziņo: “ Direktors atceras jūsu zvanu, viņš jūs gaida kopš paša rīta.” Es skatos uz Mišu un redzu, ka viņš samulst: “ Saska, vai tad mēs zvanījām biedram direktoram?” — “Es nezvanīju.” — “Griša! Varbūt tu zvanīji?” — “Jā, jā, es atceros, es viņam vēl no Maskavas piezvanīju,” reaģē Griša. Es jūtu, ka notiek kaut kas dīvains, bet vēl neaptveru, kas. Pēkšņi Miša paņem manu pasi un aši iesprūk direktora kabinetā. Nepaiet ne piecas minūtes, kad durvis atveras un parādās starojošais direktors: “Apsveicu jūs ar likumīgo laulību!” Es stāvu kā stabs, bet Miša uz mani raugās ar sajūsmas pilnām acīm, kā bērns, kas mīļotajai mātei sagādājis, viņaprāt, satriecoši lielisku, negaidītu dāvanu. Bet direktors jautā: “Kuru uzvārdu izvēlēsities, savu vai vīra?” Izdzirdot vārdu “vīrs” es gandrīz noģību. Jā, protams, tam bija jānotiek, bet mēs taču gājām tikai iesniegt dokumentus! Un pēkšņi šis vārds — “vīrs”! Tāds svešs, kokains. Ieved viņi mani istabā, kur stāv galds ar rozēm, šampanieti, augļiem un konfektēm. Visi saskandina, es “uz nervu pamata” izdzeru divas glāzes pēc kārtas, un tikai tad man pielec: tas ir noticis. Ardievu, Sallija Landaua! Labdien, pilsone Tāla! Es atceros direktora jautājumu, bet Miša mani pārtrauc: “Protams, manu uzvārdu!” “Mēs nešaubījāmies,” saka laimīgais direktors un sniedz man pasi, kur es jau skaidri redzu vārdu “Tāls”.

Mājās braucot, es taksometrā beidzot nomierinājos un sapratu, ka galu galā viss ir pareizi un brīnišķīgi: es taču mīlu Mišu, Miša mīl mani... Bet kāpēc tam visam bija jānotiek tik teatrāli? Miša, it kā lasīdams manas domas, paskaidroja: “Saproti, Saska, pēc šīs dienas es absolūti nešaubos, ka sasitīšu Mihailu Moisejeviču lupatās — un tad...” Viņš sāka dziedāt Internacionāli: “Mēs jaunu pasauli sev celsim...” Pats smieklīgākais bija tas, ka taksometra šoferis, vecs latvietis (varbūt kāds sarkanais strēlnieks?) sāka spalgā balsī dziedāt līdzi: “Tā ir pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāks...” Tā mēs ar partijas himnas skaņām piebraucām pie mājas. Jau nākamajā dienā Rīgā, protams, sākās spriešana un apspriešana, tenkošana un izgudrošana. Es esot apprecējusies ar Tālu sestajā grūtniecības mēnesī, viņam neesot bijis citas izejas. Es esot stāvoklī, bet ne no viņa. Viņš esot piespiedis mani precēties, draudēdams nogalināt, ja kaut kas nebūs tā, kā viņš vēlas. Ar anonīmiem un neano­nīmiem zvaniem spīdzināja Idu, Robertu, Jašu, un pirmo laiku viņi pret mani izturējās saspringti un piesardzīgi. Kāda aktrise, kas bija strādājusi kopā ar maniem vecākiem Viļņā un 1956. gadā aizbraukusi uz Poliju (es viņu nepazinu), uzzinot par kāzām, bija atrakstījusi Idai (arī viņas nebija pazīstamas), vēstuli, kurā “informēja”: “Jūsu vedekliņa ir vienkārši ielene.” Arī Miša bija lasījis šo vēstuli... Iespējams, viņš puiciski nolēma, ka viņam ir tiesības man atriebties, tā es secināju vēlāk, mocīdamās greizsirdībā citu sieviešu dēļ.

Uz Maskavu devāmies visa ģimene, apmetāmies viesnīcā Moskva. Mača laikā es pirmoreiz saskāros ar problēmu, kurai agrāk nebiju pievērsusi nekādu uzmanību: mums pa durvju apakšu bija pabāzts kaut kāds pretīgs pantiņš, kurā bija runa par to, ka divi ebreji, lūk, spēlē par godu krievu tautai. Uz mani tas atstāja ļoti nomācošu iespaidu, bet Miša tikai atjokojās: “Ko lai dara — mačā jau drīkst spēlēt tikai divi...” Viņu nacionālais jautājums maz interesēja — bet varbūt viņš tīšām centās to apiet, lai nebojātu sev nervus. Tomēr visdrīzāk Tāls tiešām nepieskaitīja sevi noteiktai tautībai, viņš jutās vienkārši šahists, kas pieder visai pasaulei. Tomēr par dzimteni viņš uzskatīja Padomju Savienību. Vēl neilgi pirms nāves, guļot Vācijā slimnīcā, Tāls esot teicis draugam: “Būtu tu mani no šejienes paņēmis prom — gribas nomirt dzimtenē.” Viņš nekad arī nav gribējis pārcelties uz Izraēlu, lai gan brauca ciemos pie mūsu dēla.

Maču Miša vinnēja viegli un nepiespiesti, ne mirkli nešauboties par savu uzvaru. Vismaz man — es no šaha neko nesapratu — tā likās. Uz finālu no Viļņas bija atbraucis mans tēvs. Kad Mišam uzlika galvā pasaules čempiona lauru vainagu, es teicu Idai: “Viņam lauru vainags ļoti piestāv, bet, manuprāt, tas ir par lielu.” Tēvs, to dzirdēdams, iespējams, netaisnīgi, piebilda: “Vainagu, protams, pasūtīja Botviņņikam un nepaspēja uzlaikot Tālam.”

Bija liels koncerts, kurā Belločka Davidoviča spēlēja Rahmaņinovu...

No koncerta, kas notika Puškina teātrī, mēs aizmukām pa sētas durvīm, citādi Mišu pielūdzēji būtu vienkārši saraustījuši gabalos. Tiešām nezinu, kā citur Padomju Savienībā, bet Maskavā atbalstīja viņu. Rīgā mēs ieradāmies ar vilcienu. Hronikas kadri, kuros sajūsminātie rīdzinieki uz rokām nes automašīnu Volga, bet iekšā sēž priecīgs un samulsis Miša, tika rādīti visā pasaulē. Neiebraucot mājās, viņš vispirms devās uz kapsētu pie Nehemijas Tāla — cilvēka, kura vārdu Miša valkāja.”

No ārsta Georgija Tāla, Mihaila Tāla dēla atmiņām

Šķiet, tas bija 1989. gadā, tēvs ievietots slimnīcā ar stipru kuņģa asiņošanu, praktiski bez samaņas.

Ierodos reanimācijā. Guļ cilvēks. It kā mans tēvs, bet tajā pašā laikā tāds kā svešs. Seja zemes krāsā. Nervozi cilvēki skraida apkārt, neviens neko jēdzīgu nevar pateikt. Raud Geļa, tēva sieva. Beidzot ārsts Josifs Geihmans mūs ieved savā kabinetā un ar asarām acīs saka: “Rentgena uzņēmumā redzams tumors. Audzējs. Ārprātīgs kuņģa velves audzējs, aiz tā pat barības vadu nevar saskatīt. Tātad mēs to savā laikā esam nogulējuši. Tas nav uzņēmuma defekts...” Nolemj steigšus likt uz galda. Geihmans brīdina, ka tāda operācija arī veselam cilvēkam ir tas pats, kas pakļūt zem traktora, bet tēvs jau ir zaudējis tik daudz asiņu... Piedāvājos par donoru, bet viņi skatās uz ma­nām sadurstītajām vēnām un saka, ka nedrīkst — es katru nedēļu nodevu asinis, piestrādāju par donoru. Es kliedzu, pierādu, viņi pačukstas savā starpā, paņem asinis un aizved tēvu uz operāciju. Bet man patiešām sāk reibt galva, nosēdina mani uz balkona svaigā gaisā skābekli paelpot...

Un es pirmoreiz dzīvē sāku lūgties — ne jau Dievu lūgt, bet tēvu! “Tu visu mūžu esi dzinis jokus, pajoko arī šoreiz! Izdari tā, lai visi no brīnumiem būtu mēmi, es lūdzu!” Murminu, bet pats domāju — kādi vairs joki, ja ir tāds audzējs... Gaidām operācijas beigas. Iznāk Geihmans un viņam ir seja kā cilvēkam, kas pēkšņi sapratis: esmu idiots. “Nekā tur nav,” viņš saka, “nav nekāda audzēja... Nesaprotu, kur tas palicis... Ir tikai uztūkusi, stipri erodējusi kuņģa gļotāda, asiņo pie mazākā pieskāriena. Aizdambējām ar sūkli, pārlējām asinis, uzturam spiedienu...” Pēc dažām dienām tēvam kļuva labāk. Tad nu arī es nopietni nodomāju: mans tēvs nav no šīs pasaules...

Pēc pāris nedēļām viņš bija aizbēdzis no slimnīcas, uzvilcis mēteli uz pidžamas, paklusām izsaucis takso­metru un aizbraucis mājās. Lifts nestrādāja, viņš uzkāpis trešajā stāvā kājām. Un aiz priekiem iedzēris skābu kāpostu sulu. Atkal mutes bļoda pilna ar asi­nīm, atkal bezsamaņā aizvests uz slimnīcu. Pie manis tobrīd bija draugs — sēžam, tukšojam kon­ja­ku. Ieme­tu somā neizdzerto pudeli un braucu uz slimnīcu. Viss tas pats — asinis, pārliešana, prob­lē­mas, atkal salamājos ar anesteziologu, bet pierunāju ņemt manas asinis. Un tad es atļāvos tādu muļķību, puicisku izrīcību... Domāju, kas tēvam tagad būtu pa­tīkami? Ieskrēju tualetē, izdzēru visu konjaku un tūlīt uz galda, no manis ņem asinis un turpat uz vietas pārlej tēvam. Pēkšņi skatos — sejā parādās viegls sārtums... Pēc piecām vai septiņām minūtēm viņš atvēra acis, paskatījās apkārt, ieraudzīja mani un saka: “Paliek iespaids, ka būtu konjaciņu nomēģinājis...”

Fragmentu kompilācija un tulkojums —

Natālija Ārensburga

Būdams Morfija-Čigorina-Janovska-Špīlmana tradīcijas turpinātājs, viņš papildināja šaha pasaules uzskatu ar svarīgu un draudīgu detaļu — ar kristālskaidru apzināšanos, ka haoss šahā ir neizbēgams un ka dzīvs indivīds praktiski nespēj kaut vai uzmetuma līmenī izskaitļot gaidāmo notikumu sekas. Šāda cīņas izpratne ļauj Tālam, teiksmainā ātrumā aprēķinot variantus, tomēr apzināties, ka šis uzdevums ir neizpildāms. Un viņš vienkārši cenšas aptvert aptveramā maksimumu kodeksā atļautā laika minimumā! Bet viņa partneris, kas viltīgi ievilkts sarežģījumu atvarā, pūlas izskaitļot visu līdz galam. Dabiski, tas neizdodas. Tad pretinieks sāk nervozēt un viņa smadzenēs izcēlušās panikas rezultātā izvēlas ārēji vieglāko variantu, bet tā, pašam nemanot, noved savu pozīciju bezdibeņa malā. Īpaši daudz šādu uzvaru Tāls guva pirmajos sava triumfa gados.

Žurnāls 64, 1969. gadā

[1] Velna dzirnavas — Jaunatnes teātra izrāde. Sallijas Landauas lomu tajā publika dēvēja “par pirmo padomju striptīzu”.

Georgijs Barišņikovs — Maskavas Vahtangova teātra režisors.