Tālāk viņš netiks

ASV politiskā kultūra ilgi kalpojusi par paraugu citiem. Taču tā politiskā kultūra, kuru demonstrē Republikāniskās partijas priekšvēlēšanas, ir bērnudārza, mafijas vides un pornoindustrijas sajaukums.

Markuss Feldenkirhens, Der Spiegel, 6. aprīlī

Ar politisko kultūru žurnālisti un politologi saprot divas dažādas lietas. Žurnālistiem šis vārds parasti nozīmē politiķu kultūru un paredz morālu vērtējumu. Sak’, augstā politiskā kultūra ir tā, kur politiķi nelamājas un nekaujas, neapceļ sievietes, minoritātes un imigrantus un vispār izturas kā kulturāli cilvēki. Turpretī politologiem politiskā kultūra nozīmē dažādu sabiedrības grupu politiskās nostājas un vērtības. Tā nemēdz būt augsta vai zema, bet gan tradicionāla vai mūsdienīga, ar sabiedrības tieksmi pakļauties vai piedalīties un tamlīdzīgi. Pirmajā tuvinājumā bērnudārzs, mafija un pornoindustrija diezgan precīzi raksturo politisko izrādi, kuru uzved Republikāniskās partijas priekšvēlēšanās. Kandidātu lielīšanās ar dzimumlocekļiem, Trampa atklātā draudēšana medijiem, rīdīšana pret meksikāņiem un musulmaņiem – tas viss krietni vien atšķiras no iepriekšējām prezidentu kampaņām. Tiesa, ālēšanās, galējs populisms, rupja zākāšanās un līdzīgas parādības ASV politikā līdz šim nav bijušas nemaz tik neierastas, kā varētu domāt. Tomēr vismaz pēdējā laikā neviens šāds populists nav nonācis tik tuvu reālai prezidentūrai kā Donalds Tramps 2016. gadā. Tas noteikti nav izskaidrojams tikai ar marksistu iemīļoto rotaļlietu, “personības lomu vēsturē”, vai ar veiksmīgi organizētu kampaņu. Te tiešām ir darīšana ar pārmaiņām ASV sabiedrības politiskajā kultūrā – šā vārda plašā, politoloģiskā nozīmē.

Vispirms, Trampa galvenās politiskās tēmas – natīvisms (t.i., orientēšanās uz “vietējiem” un iedzimtajiem), protekcionisms (“savējo” aizsardzība ekonomikā) un izolacionisms (atkāpšanās no saistībām citās pasaules valstīs un reģionos) – ASV politikā nav nekas jauns. Vudro Vilsona globāli liberālo ideālismu tur periodiski ir nomainījusi Monro doktrīna, kas vēršas pret ASV jaukšanos dažādās Eirāzijas un Āfrikas peripetijās un vairāk pievēršas abām Amerikām. Tas, kas Trampa gadījumā tiešām ir jauns, ir veids, kādā šīs idejas tiek izspēlētas. Vēsturiski ASV federālā līmeņa politikā toni noteikušas divas lielās partijas, kuru starpā ir daudz mazāk ideoloģisku atšķirību nekā starp Eiropas valstu partijām. Tās drīzāk ir “vēlēšanu uzvarēšanas” mašīnas, kuras spēj apgūt to milzīgo finanšu un cilvēkresursu apjomu, kas vajadzīgs prezidenta vēlēšanu kampaņām. Prezidenta kandidāti te nav nekādi nopelniem bagātie “partiju līderi”, bet gan ietekmīgas figūras, kurām ir izredzes panākt pozitīvu rezultātu – ar visām no tā izrietošajām patīkamajām sekām amatu un citu labumu sadalē. Tramps, kā zināms, iepriekš ir gan bijis demokrātos, gan piedalījies vēlēšanās kā neatkarīgais kandidāts. Turpretī tagad ar savu kandidēšanu viņš faktiski ir tā iedragājis Republikānisko partiju, šo Linkolna, Niksona un Reigana Grand Old Party, ka tā var arī vairs neatgūties. Viņa atbalstītāju skaits priekšvēlēšanās ir ārpus jebkādas konkurences – par spīti tam, ka pret viņa izvirzīšanu prezidenta amatam ir republikāņu elites vairākums un tādi grandi kā Pols Raians, Džons Makeins, Mits Romnijs un citi. Pat tad, ja Tramps nekļūs par prezidentu, partijai būs jātiek galā ar sašķeltību un jautājumu – kā kaut kas tāds vispār bija iespējams?

Kas tad ir Trampa vēlētāji? Statistiski ņemot, tie galvenokārt ir cilvēki, kuriem nav koledžas izglītības un kuri satraucas par imigrāciju. Tomēr nebūtu pareizi iedomāties, ka par viņu ir gatavi balsot tikai šādi sabiedrības slāņi. Lai cik nepatīkami to būtu atzīt tradicionāli kreisajiem medijiem un akadēmiķiem, Tramps uzrunā krietni vairāk ļaužu. Vispirms, viņa gadījumā prezidenta vēlēšanās pirmoreiz kandidē nevis vienkārši cilvēks, bet gan gadiem kopts zīmols – ar visiem Trump Towers, lidmašīnām, jahtām, televīzijas šoviem u.tml. Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka amerikāņi ļoti mīl skaitīt naudu, savukārt Tramps ļoti daudziem saistās ar nežēlīgu un efektīvu kaulēšanos un pats šādu imidžu arī rūpīgi kopj. Tas šķiet pievilcīgi daudziem, kam līdzšinējā ASV politika ir šķitusi pārlieku mīksta un pakļāvīga. Turklāt viņš ir cilvēks ar krietni bagātāku biogrāfiju nekā jebkurš viņa sāncensis. Tas nav gluži stāsts par “self-made man” (kāds Tramps patiesībā nav), bet gan par amerikāņu iecienīto “try harder”. Ir bijuši kritumi, kāpumi, ir bijušas ambīcijas, nobrāzumi, veiksmes un neveiksmes, no kurām Tramps ir iznācis rampas gaismā gluži kā Brūss Viliss “Cietā rieksta” kārtējās sērijas noslēgumā. Diez vai līdzīgu stāstu spēj piedāvāt Hilarija Klintone.

Daudzus nepatīkami pārsteidz Trampa populisms – proti, runāšana ar plašām darbaļaužu masām pāri izglītotās vidusšķiras galvām. Mums šeit, Austrumeiropā, tas viss ir tuvs un labi pazīstams – pierēķinot, protams, Amerikas mērogus, kur arī populismam ir jābūt vērienīgam. Galu galā, jau Brodskis teica, ka atslēgvārds Amerikas izpratnei ir vārds “liels”. Tomēr, līdzīgi kā pie mums, arī Amerikā populisms ir rezultāts tai varas trivializācijai un deleģitimizācijai, kāda ilgstoši bijusi raksturīga Republikāniskajai partijai ar tās “tējas dzeršanas viesībām” un Obamas gānīšanu. Tas tad arī izpaužas kā nepatika pret eliti kā tādu: pēc kādas nesenas aptaujas datiem, 60% amerikāņu politikā sliecas atbalstīt “dumpiniekus un autsaiderus”. Tādēļ es nebūt neesmu gatavs izteikt nomierinošo prognozi, ka tālāk viņš netiks, ka novembra vēlēšanās uzvarēs Latvijas interesēm daudz atbilstošākā (un divreiz šeit bijusī) Hilarija Klintone. Galu galā, krietni erudītāki Amerikas politikas eksperti vēl nesen vienā balsī stāstīja, ka Trampu noteikti neņems republikāņu rindās, ka viņš noteikti netiks pāri “superotrdienai”, ka nedabūs partijas nomināciju un tā tālāk. Kas no tā sanāca, zināt paši.