Tautas daba

Šoruden Minskā precējās manas draudzenes brālēns. Cilvēks pa īstam precās tikai reizi mūžā, un tāpēc bija pilnīgi skaidrs — tur jābūt klāt. Labāk vienreiz apskatīt nekā simts reizes dzirdēt. Tādēļ nolēmām — jābrauc!

Ko latvietis zin par baltkrievu? Traģiskie notikumi jaunatnes svētku laikā (pēkšņi uznācis lietus sadzina tūkstošiem cilvēku metro stacijā un 42 cilvēki tika nospiesti), vārgās opozīcijas manifestācijas, un pilnīga neziņa par to, kā šamējie dzīvo. Tādēļ brauciens rādījās, kā droša atgriešanās pagātnē — “vecajā” sistēmā, taču laiks uz vietas nestāv. Baltkrievijas vīzas var dabūt 2 nedēļu laikā, dzelzceļa biļete maksā 12 latus, izbraukšana no Rīgas — 18.30.

Kupejā esam kopā ar nerunīgu baltkrievu puisi, kurš ir ļoti līdzīgs māksliniekam Kuļikam un visu nomoda laiku lasa pa lapām izjauktu Soveršenno sekretno. Varbūt tiešām svētās opozīcijas ierindnieks? Robežu gaidot, prātojam par iespējamām tās puses robežsargu “zvērībām”. Es mēģinu nobēdzināt Latvijas pieslēguma kabatas tālruni, funktierējam, cik naudas vedam, cik dolārus rādīsim, cik atņems. Robežas šķērsojam 24.00–1.00. Jaunais “opozicionārs” daļēji apliecina manas aizdomas, jo uz dokumentu pārbaudi no plaukta noraušas tikai pēc otrreizēja baltkrievu robežsarga aicinājuma. Formā tērptie vīri uzdod pāris jautājumus, paspīdina lukturīti kupejas stūros un nu mēs kā sarkangalvītes iebraucam pelēkā Lukašenko vēderā.

Ir dzidrs un vēss rīts Minskā. Nomales fabriku korpusi, dzeltenzilas debesis, glāžu šķindoņa kupejās, aukstas vārnas aiz loga un pa retam baznīcas kupolam. Vilciens lēni sāk bremzēt, līdz apstājas. Kurš no visiem sagaidītājiem ir mūsējais? Sīks “čapajevs” ar dzīvām acīm saķer manu Aleksandru — atpazīta! “Čapajevs” ir tēvocis Toļiks, bijušais Aeroflot lidotājs, viņam blakus dēls Vova un vēl viens tēvocis Vova — saldējuma rūpnīcas sagādes priekšnieks, arī nākamais līgavainis, kuram vārds tāpat kā Latvijas māsīcai — Aleksandrs.

Šķiet, ar vilcieniem te brauc daudzi — sestdienā septiņos no rīta peroni un pārejas pilni ļaužu. Pižiki, lakati, ar somām, bez somām, cepures, baloži un uz visām pusēm. Pie stacijas plakāts, kurā puisis no modeļu aģentūras senkrievu bruņās ar šķēpu un vairogu rokā ikvienam liek saprast — AIDS ir ie­naidnieks, kurš, dabiski, tiks sakauts. Atrobežotie radinieki nav tikušies septiņus gadus. Ziņkārīgi skatieni, nedrošas atmiņas kā tur, laukos, Smorgoņas sādžā vasarā māsīca visus komandējusi un kā tagadējais līgavainis reiz sakāvies ne pa jokam. Tagad puisis izaudzis, divus gadus sabijis karadienestā, atgriezies un, lai iegūtu jumtu virs galvas, tagad strādā celtniecībā.

Pāri ielai McDonalds, pie kura mūsu tēvocis Vova ir nostādījis savu Mazda 626. Nebiju gaidījis Minskā uz ielām ieraudzīt tik daudz ārzemju autiņu. Likās, ka diktatūras valstī to jābūt mazāk. Daudz taksometru — volgu dzeltenā krāsā.. Braukšana lēta — caur visai Minskai apmēram 1 lats. Ceļi šķiet plati, mašīnu daudz mazāk nekā Latvijā. Visās centra ielās kustība organizēta trīs rindās katrā virzienā… Prostor!!!

Mums jānokļūst jaunajā rajonā — apmēram tādā kā Zolitūde. Jaunās mājas ieslietas debesīs, zemāki pieplaukuši tikai bērnudārzs, veikals un milicijas iecirknis. Starp mājām vīd oranžpelēks vagoniņš “STEKLO, TRJAPJO, AKUMUĻATORI”. Pie tā nīkst pāris sieviņas ar savu saulespuķu biznesu, bet uz pieņemšanas kāpnītēm trīs vīri prāto par stiķēšanu. Atkritumu tvertnes neredz.

Asfaltā gadās pa grambai, taču pilsēta izskatās tīrāka un sakoptāka kā gaidīts. Tas esot Lukašenko nopelns. Pēdējos gados lai nu kas, bet pilsētā ir kārtība. Liela un kantaina valdības māja, Universitāte, Batjkas Lukašenko rezidence aiz kokiem un atkal zila rudenīga debess ar aukstu sauli.

Izrādās, biju piemirsis, kādas izskatās daudzdzīvokļu mājas tapšanas stadijā, betona veidnes, celtņi, nesteidzīgi strādnieki un jau uzceltās, bet vēl neapdzīvotas mājas. Mitekļi tiem, kas vēl stāv rindā un ir sagaidījuši. Kāpņu telpas še tādas pat kā Imantā, lifta pogas samocītas un kabīnes sašvīkātas tāpat kā Purvciemā, bet pie dzīvokļa durvīm tik vienkārši tikt nevar: tu zvani, noskan atslēga, atveras neredzamas durvis, pieci soļi un tiekam ielaisti. Aiz pirmajām durvīm stāv kājslauķi un ledusskapji. Viegli aprūsējuši, bieži virināti, ragaviņām un ratiņiem apstutēti, tie dūc tāpat kā pirms gadiem desmit vai divdesmit. Mierīgas dzīves labad labāk esot jaunu ledusskapi nepirkt — tad neradīsies jautājumi par to, no kurienes nauda pirkumam. Tāds šobrīd ir galvenais princips. Tu vari aizbraukt atpūsties uz Turciju, bet nestāsti par to darbā nevienam, lai nerastos nevajadzīga interese. Var uzradīt gan kopfirmu ārzemēs, gan naudu pelnīt, tikai labāk brauc Volgas rūpnīcas autiņā. Es sapratu, ka ne viens vien uzņēmējs Baltkrievijā, patstāvīgi pildot šādu “mājasdarbu”, lēnprātīgi gaida atkusni. Pret prezidentu vērstie sīvākie apgalvojumi vēstīja, ka bērnībā viņam neesot bijis kārtīga tēva, ka viņš tāds varaskārs pusčigāns vien esot, senāk bijis labāks un gudrāks un, tomēr, ja Krievijas prezidenta vēlēšanās varētu balotēties arī Lukašenko, tad viņam būtu garantēta 100% uzvara. Lai arī daudzkas nav vairs kā senāk (mazas algas, nav darba utt), viņš ir pratis radīt iespaidu par valsts augšupeju. Runājot par politiku, var tikai iekulties nepatikšanās, tāpēc arī sabiedriskajā transportā labāk esot mēli pievaldīt — visur var būt stukači. Viens tāds gadījās arī mums — es dzīvē vēl nebiju redzējis televizoru par miljardu, goda vārds. Stāvēju, brīnījos uz kasti ar uzrakstu Philips — cena 1 000 000 000 naudiņas un skaļi kalkulēju, cik tas sanāk latos — izrādījās nemaz ne tik daudz, un, nomierinājies, gāju tālāk. Tad ievēroju kādu pakalsenu, neuzkrītoši ģērbtu vīrieti. Stukačs neuzbāzīgi, tomēr cieši sekoja mūsu kvartetam. Drošības vīri bieži uzturoties publikas apmeklētās vietās.

Tautas noslēpums un princips — neizcelties, darbojas pārliecinoši. Visas dzīves nesatramdītās sievietes ir stalti skaistas, noslēpumainas un tumīgi sirsnīgas. Lakats ap galvu, mētelis un skatiens. Vīri ir samocītāki. Tas dēļ šņabīša. To Baltkrievijā ražo tikpat intensīvi kā Belarus traktorus vai televizorus Horizont. Kādam jau tas ir jāizdzer. Pudele maksā ap 50 santīmiem.

Baltkrievijā ir pulka miljonāru. Mēs arī — viens lats ir viens miljons baltkrievu rubļu, un atkal beidzot var izbaudīt sajūtu, kad iekškabatā ir kārtīgs žūksnis naudas, un norēķinoties tu saspļauj pirkstos, ar īkšķi pabīdi gumijiņu un atskaiti. Kā kārtis dalot. Visizdevīgāk naudu mainīt pie spekulantiem, jo no visiem trim kursiem — oficiālā, komerc un tumšā — tas ir visaugstākais.

Minskā skaidri redzamas mašīnbūves tradīcijas. Markas MAZ un Belarus ir zināmas, un man stipri patika autoevakuatoru ideja baltkrievu versijā. Ja Rīgā tās ir superplatas Ford automašīnas, pirktas par dārgu naudu, tad Minskā tas ir traktors ar sametinātu skrāģi un āķi aizmugurē.

Dārgās mantas veikalos vērtības ziņā ir analoģiskas, bet linu drēbe, vietējie apģērbi, grāmatas un pārtika ir stipri lētāka. Kad gribējām nopirkt riktīgu siera klu­ci, sastapāmies ar jēdzienu “NORMA DŅEV­NO­GO OTPUSKA”. Siera kilogramā tādas normas ir piecas.

Kāzām ziedus Minskā var nopirkt tikai iekš “RINOK”. Ass vējš un vieglais sals aizbaidījis daudzās puķu sievas, taču piecas beidzot sameklējām. Rozes (baltas, rozā, oranžas, zilas — par tām visi brīnījās), īrisi un mārtiņrozes. Protams, pirkām rozes un jo sarkanākas, jo labāk. Pēc ziedu izvēles tika veidota buķete. Trīs pārsalušas tirgotājas alkaini skatījās, kā baltos zābakos, baltā adītās biezās biksēs un baltā jakā un lakatā vīstītā blondā ceturtā pārdevēja, smaidā mirdzinot zelta zobu, ar salā stingstošajiem pirkstiem veidoja svētku buķeti baltkrievu garā. Ziedi, spīgojoša plēve un kreppapīra caurule apsieta, lai zin, kur pieturēt. Konstrukciju no izjukšanas vējā sargā papīra ātršuvēja skaviņas. Kad ziedi uzdāvināti, tos ieliek ūdenī un, atlocot kreppapīra augšmalu, nosedz trauku, kurā tie ielikti. Vāzi nemaz nevajag.

Precības sākas 13.00. Vispirms līgavainim sieva ir jāizpērk un vēl viņas mājā esot jāuzdzer par veiksmīgu ceļu. Tirgošanās norit ļoti skaļi, asprātīgi, un beigās mums, līgavaiņa atbalstītājiem, ir gan līgava, gan siltums ribās. Viņas māmiņa pēc senas tradīcijas nāk līdzi ar graudu burciņu rokās, bet svatam pelēks dvielis pār plecu. Vietas masīnās nepietiek un tāpēc uz laulāšanas vietu braucam ar trolejbusu un pēc tam ar taksometru. Šoferim starp sēdekļiem ielikts lasāmais — Stīvens Kings.

Ceremonija notiek pēc konveijera principa. Piecās mi­nūtēs tiek dots ieskats varoņpilsētas vēsturē un lau­lāto dzīves baušļos. “Da, da!” Un mūsu balodīši pir­mo reizi skūpstās precēto kārtā. Mazs foto un gatavs ir! Tālākā dzērienu sajaukšana ar malku šampanie­ša pirmajā tostā, bet blakusistabā jau laulā nākamos. Lai arī vara cilvēkus cenšas turēt vienādus un vienaldzīgus, jaunuzceltās mājas un tas, cik daudz precas, ir pārsteidzoši. Minska ir varoņpilsēta, zagsā, jaunos laulājot, to uzsver — neaizmirstiet. Pilsētas centrā deg mūžīgā uguns un jaunlaulātie brauc nolikt ziedus. Mūsējie brauc uz citu svētās uguns memoriālu, arī kritušajiem varoņiem veltītu, tikai gāzes taupības nolūkos uguns kopš vasaras ir nodzēsta. Lukašenko lēmis, ka pietiks ar vienu mūžīgo uguni — centrā. Izdzēstās liesmas vieta vēl smako pēc gāzes un iemesti divi izsmēķi.

Minskā ir ūdenskratuve, bet tajā — sala. Uz salas ir piemiņas memoriāls tiem tūkstošiem baltkrievu puišu, kuri mira Afganistānas karā. Jaunajiem jābrauc uz turieni un jānoliek ziedi. Blakus memoriālam ir bronzas raudošā eņģelīša statuja. Šim eņģelītim ir tīri nopulēts bronzas krāniņš un ticējums, ka lai nu kam, bet jaunajai sievai pie tā ir jāpieturas (un es to ne­drīkstot bildēt). (Dzimumorgāniņi piederas amoriņiem, eņģeļiem to nav.)

Piecpadsmit minūtēs uz salas saskatu kādas desmit kāzinieku komandas! Īsi, gari, jauni, veci, nobijušies, nopietni, bagāti un nemaz arī ne — precās ļautiņi!

Lielā ballēšanās notiek jaunā vīra darba vietā, dīvainā režģotā ēdnīcas zālē. Lejā patrepē no trubām pil ūdens, trešajā stāvā atrodas CY-207 kantora telpas, bet otrajā — ēdnīcas stāvā, ies vaļā. Skaidri saprotu, ka telpas nav galvenais — visu nosaka cilvēki, bet tie šodien “guļaķ budut”. Priecīgais gadījums kopā pulcējis apmēram 40 jaunuzceptus radiniekus. Maskavieši un mūsu Latvijas delegācija bija tālākie viesi. Cilvēki dīdās, mētā standartfrāzes, gaidot, kad tiks pie lielā galda. Lielākā daļa viens otru nepazīst, bet drīz jau tādi sīkumi netraucēs. Manu skatu piesaista mazs vīriņš, laucinieks — sīks, apaļīgs ar olveida seju, pliku galvasvirsu un protams, ar zelta “fiksu” . Viņš ir samulsis, aizkustinošs, liekas, pirmoreiz pilsētā. Izrādās, strādājot kolhozā par traktoristu Brestas apgabalā. Tāds sievu droši vien nekad nesit, iešaujas prātā. Vēlāk atklājas, ka viņš brīnišķīgi dzied. Turpat arī tēvs ar diviem dēliem — kā no viena kausa lietiem. Ģimenes galvai — māmiņai no sala viena auss sarkana sarkana. Līgavas un līgavaiņa vecāki, priecīgā notikuma jūtās gatavi raudāt, kad vajag un nevajag.

Šķelmīgas pavāres savos “formas tērpos” ir uzdevuma augstumos, — proporcija uz galda — piecas stiprās pudeles uz vienu minerālūdeni. Uzkodās daudz gaļas un uz visiem viena torte, kuru ēdām nākamajā rītā. Vakara nagla, protams, ir ar zeltītu mikrofonu bruņojies “veduščijs”. Tas atbraukušos ņem savā aprūpē, organizē un nosaka ar vārdiem “po prozbe kolektiva”. Intensīva tostu terapija drīz vien dod rezultātu un sirsnīgā tauta atmaigst. Viss ir padarīts, var uzpriecāties. Tosti, runas, sarunas, padejošana, ieraujam, uzkožam — veģetārietim te nebūtu ko darīt, nedzērājam — vēl jo vairāk. Reibstu, skatos un vēlreiz saprotu, līdz dvēseles dziļumiem saprotu, kāpēc krievu nācija vinnēja Lielo Tēvijas karu.

Grādīgo no pudelēm ar diviem stārķiem nevajagot jaukt ar citām zortēm: gorilka ir līgavaiņa tēva dzīta Baltkrievijas laukos, bet līgavas radiem pa klusam izdevies nogāzt alni un saķert zivis. Tīra manta. Eju fotografēt pavāres un baltās cepures — saimniecēm jau nekad bildes netiekot, tomēr viņas pozē tā ka prieks. Man visu laiku liekas, ka kamera nospiešanas brīdī nepārtraukti izkustas, vēlāk caur restēm, aizkaru paverot, tieku arī pie neparastāka līgavaiņa rakursa. Beidzamās tā vakara atmiņas: dejas — viena par otru nedzirdētākas krievu estrādes dziesmas drausmīgi nekvalitatīvā ierakstā tiek skandētas no Sony minidisku pleijera, dziesmu meklēšanas brīžus komentējot ar vārdiem “Našu segodņašnuju programmu prodolžajet” un Vadītāja dziesma tosta veidā apdziedot laika ritumu:

Kto roģilsa v janvare — vstavaj, naļivaj,

Kto roģilsa v janvare — vstavaj, naļivaj,

Pej do dna, pej do dna, čašu gorkuju vina

Pej do dna, pej do dna, mi naļjom ješčo vina.

Nākamajā pantā mainās mēneša nosaukums, bet beidzamais — 13. pants skan sekojoši:

“Kto ņe znajet, kogda roģilsa, vstavaj, naļivaj”. Nakts.

Nākamajā rītā pārsteidzoši daudz viesu atkal pulcējas, lai nu jau bez vadītāja pūlēm apcerētu notikušo un papriecātos par to, cik labi, ka jaunie ir tādi sirsnīgi un stipri mīl viens otru. Viņa ir psihilogs un strādā skolā, bet viņš — celtnieks, darbu vadītājs. Eiro­peiska kārtelfrīštika vietā sagaidu atkal to pašu gaļiņu, šņabīti un sirsnību. Kad taisījāmies prom, “Brestas lakstīgala” — omulīgais vīriņš uzrīkoja grandiozu Paula “ļistja žoltije nad gorodom ļetajut” dziedāšanu.

Mūsu trijotne jaunajiem uzdāvināja televizoru, tie tanī dienā tika atkal pārcenoti. Fotogrāfijas izdevī­gāk attīstīt un izgatavot turpat uz vietas — veikalā starp jaunajām mājām. Fotoveikala blondīne piebalso, kad sūkstos par miljonu filmiņu attīstīšanai. Tā rubļu būšana esot mokoša. Ej nu atšķir 20 000 no 200 000 pēc kāzām. Vajadzīgs treniņš. Bildes saņemot, fotogrāfiju meistars mani stipri sabaida — esot gatavojis tikai tās, kurām var saprast jēgu (apmēram 60%).

Atpakaļceļā lietus sāk līt jau labu brīdi pirms Latvijas robežas. Lasu Eko Fuko svārstu un atceros, ka Rīgā barikāžu laikā iznāca lasīt Grīna Dvēseļu puteni.

1999. gads, rudens. Minskā tikai taisni pār zālājiem, blakus trotuā­riem iemītas platas gājēju takas liecināja par tautas stipro iedabu nepakļauties. Pagaidām.