“Teātra garam jau jāvalda ārpusē”[1]

[1]

Skvēriņā pie Dailes teātra visbiežāk sastopamas divas iedzīvotāju grupas. Pirmie ir dažāda izmēra, krāsas un spalvas garuma suņi, kuri uz skvēriņu nāk pakakāt. (Godīgāk gan laikam būtu teikt, ka viņus atved.) Otru šīs valsts pamatiedzīvotāju grupu veido bezpajumtnieki. Viņi te ir galvenie.

Pirmā dzīvība valstī sākas ap pusdienas laiku. Vecas, salīkušas sieviņas izved pastaigā četrkājainos mīlulīšus, kas ar savu eksistenci attaisno arī saimnieču dzīves jēgu. Viens tāds “mīlulītis”, pelēks pūdelis kaķa augumā, cenšas man ielēkt klēpī un nolaizīt krāsotās lūpas. Uz soliņa blakus sēdošā saimniece, izkaltusi, krunkaina sieviņa, ieraudzījusi notiekošo, uzsauc: “Mišeņka, nu što ti ģelaješ! Iģi sjuda!” [2]2 Mišeņka ar zināmu nepatiku paklausa un dodas draudzēties ar savas saimnieces otru dzīves jēgu — baltu neizteiksmīgu plušķi. Nokontrolējusi situāciju, sieviņa pievēršas savai sarunas biedrenei — nenosakāma vecuma sievietei ar neveselīgu tumšsārtu uzburbušu seju. Draudzene ir ģērbusies sarkanā neilona pufaikā ar saplīsušu rāvējslēdzēju, tādēļ jaku iespējams aiztaisīt tikai līdz pusei. Pat sēžot dažu metru attālumā, var sajust ieskābeno alkohola smaku no mutes, kurā rēgojas pāris apdrupušas zobu atliekas.

Paģiru mocītā sieviete suņu saimniecei žēlojas par grūti aizvadīto pagājušo nakti, kurā viņa un vēl dažas, cik iespējams noprast, abām pazīstamas personas, ilgi nav varējušas iemigt. Tiek apspriests aukstais laiks, kā arī tas, ka ilgi nav redzēta Gaļa. Pēc tam, kad izspriestas dažādas versijas, kas ar Gaļu varētu būt noticis, abas nonāk pie secinājuma, ka viņa droši vien uz laiku būs izbraukusi no pilsētas. Turpmākā saruna tiek pārtraukta, jo pelēkais “mīlulītis” atkal cenšas ielīst man klēpī. Vecā sieviņa pagriežas, apsauc Mišeņku un ar vainas apziņu balsī mani mierina: “Ņičevo, ņičevo, ņeboiķes! On u nas takoi seksuaļnij!” [3]3

Ap pulksten diviem, trim uz blakus soliņa no manis pa labi apsēžas Trijotne. Viņi vienmēr ir trīs. Centrālā un mūžam nemainīgā persona ir ap piecdesmit gadu vecs vīrietis ar neiztrūkstošu koši oranžu vesti, kurai uz muguras rakstīts Ceļu Pārvalde. Lai arī no saviem biedriem Ceļupārvalde izskatās viskoptākais un pārtikušākais, maz ticams, ka viņam bez minētā apģērba gabala būtu vēl kāda saistība ar tik oficiālu iestādi. Toties uzreiz redzams, ka viņš ir grupas līderis. Ceļupārvaldes balss ir dominējošā, smiekli skaļākie. Viņš vienmēr atrodas vīru ielenkumā, līdzīgi pirmklasnieku neformālai autoritātei, kuru apjūsmo ar gribas un pašapziņas trūkumu sirgstošie.

Vīri ir netīri un bārdām noauguši, taču viņu sejās nevar saskatīt baltajām apkaklītēm raksturīgās rūpju rievas. Trīcošām rokām viņi no dažādām ķeselēm velk ārā vīstoklīšus, un pēc brīža uz nomelnējušajiem soliņa dēļiem pārklātās avīzes parādās pāris gurķa ripiņu, apdrupuši maizes gabali un tumšsārta žāvētā desa ar baltiem speķa gabaliem. Ik pa laikam no rokas rokā ceļo pudele bez etiķetes ar caurspīdīgu šķidrumu. Lenčs ilgst apmēram pusstundu. Tieši tik daudz laika vajadzīgs, lai noēstu visu pārtiku un izsmēķētu pāris cigarešu galus. Tad vīri dodas ikdienas gaitās, lai atgrieztos atkal vakarā ap pulksten pieciem. Tad Trijotnei piepulcējas vēl pāris vīru, un notiek sadzīviska papļāpāšana, kāršu spēle un visas pārējās lietas, kā jau pie normāliem cilvēkiem pierasts.

Skvēriņa pretējā pusē pa šo laiku atkal saradušies daži suņu saimnieki. Man tieši pretī agra rudens zaļajā zālītē liels, pelēks pūdelis (atkal jau pūdelis) izliec muguru, iztaisa kaku un aizspriņģo draudzēties pie draudīga izskata buldoga. To, ka viņš nav vienīgais, kas šo laukumu izmanto dabisko vajadzību kārtošanai, var noprast pēc dažādas krāsas un vecuma (cietības) pakāpes ekskrementiem, kas izvietoti visā skvēriņa teritorijā. Suņu saimnieki tikmēr izlasa Dailes teātra jaunākās afišas vai līdzpaņemtās avīzes, vai arī gluži vienkārši dīki vēro apkārt notiekošo.

Dziļāk skvēriņā sēž pārīši un daži pusmūža cilvēki, kas iznākuši pusdienas pastaigā. Taču tie nav pastāvīgie valsts iedzīvotāji. Tikai gadījuma rakstura cilvēki. Īstie pilsoņi ir jau minētie un vēl neminētie. Vislabāk dailes specifisko gaisotni var sajust vakaros, kad teātrī notiek izrādes. Tajā brīdī divas pasaules atrodas blakus. Vienā dzīvo svinīgi ģērbušies, smaržojoši cilvēki, bet otras iemītnieku smaržām un apģērbam piemīt savdabīga oriģinalitāte, ko nevar iegūt, nopērkot veikalā.

Noteikti jāpiemin apmēram četrdesmit piecus gadus veca, liela auguma sieviete ar puķainu lakatu ap galvu un melnām zeķubiksēm, kurās ieautas resnās kājas. Saulainā laikā viņa izklāj savu jaku betona celiņu ieskautajā zālītē un guļ diendusu, melnās kājas pierāvusi pie vēdera. Viņa ir Vientuļniece.

Ar viņu neviens no pastāvīgajiem iedzīvotājiem negrib draudzēties. Tādēļ Vientuļniece pati vienmēr iet pie kāda aprunāties. Parasti tie ir gadījuma rakstura cilvēki. Šodien viņa par saviem sarunas biedriem ir izvēlējusies trīs jauniešus — divas meitenes un puisi svītrainās treniņbiksēs. Jaunieši atnākuši ap krēslas laiku. Viņi apsēžas uz betona apmales, noliek tīkliņu ar grabošām pudelēm un sāk smēķēt. Viņi ir no bļaģ vides — ik pēc teikuma pasaka šo vārdu.

Pēc jauniešu žestiem un ņirdzīgajiem smiekliem var noprast, ka Vientuļniecei neizdodas ar viņiem atrast kopīgu valodu. Viņas uzacis visu laiku nervozi raustās, acis seko līdzi alus pudelei, kuru jaunieši padod viens otram, bet ne reizi viņai. Brīžiem jaunieši sarunājas savā starpā, pilnībā ignorējot Vientuļnieces sacīto. Kārtējā klusuma brīdī viņi ieklausās sievietes murmulēšanā, noņirdzas un sarunājas atkal savā starpā. Pēc divdesmit minūtēm puisis un meitenes pieceļas un aiziet uz centra pusi. Uz betona apmales paliek tikai tukšās pudeles. Pie tām — neapmierināta Vientuļniece. Tās izrādās Ice Beer pudeles, kuras tukšās taras uzpircēji parasti nepieņem.

Sēžot skvēriņā, vienmēr ar zināmām bažām gaidu Manubomzi. Viņš ir mans mīļākais novērojamais objekts. Atnāks vai neatnāks? Ja atnāk, tad ap sešiem. Tomēr tā nenotiek vienmēr. Atnākšanas laiks var būt arī ātrāk vai vēlāk, taču, ja atnāk, tad ap sešiem viņš tur noteikti sēž un... lasa grāmatu! Mansbomzis vienmēr apsēžas vienā un tajā pašā vietā — uz soliņa tuvāk centram ar muguru pret teātri. Viņam ir melna nonēsāta plecusoma un izbalējis plastikāta maisiņš. Nekad neesmu redzējusi, ka Mansbomzis sarunātos ar kādu citu valsts iemītnieku. Profilā viņš atgādina krievu zemnieku no melnbaltajām filmām. Augstu pieri, tumšu bārdu un ataugušiem matiem.

Vispirms rūpīgi noskatījis apkārtni, Mansbomzis apsēžas. Ar netīrām rokām pieglauda taukainos matus, notīra rokas biksēs un izvelk no plecusomas grāmatu. Atver vietā, kur ielocīts lapas stūris un uz kādām pārdesmit minūtēm iegrimst lasīšanā. Tumsā uz degošo laternu fona viņš atgādina salīkušu tārpu. Laikam ejot un kļūstot aizvien tumšākam, viņš arvien vairāk liecas tuvāk grāmatai, bezmaz salocoties ritenī. Brītiņu palasījis, Mansbomzis noliek grāmatu uz ceļiem un no azotes izvelk plānu papīrīti. Tad lēnām izčamda visas kabatas (divas iekš un divas ārkabatas), atrod tajās tabakas pārpalikumus, saber uz papīra, sarullē un aizdedzina. Vienlaicīgi smēķējot paštaisīto cigareti, viņš atkal iegrimst lasīšanā. Nākamais ir ēšanas etaps. Plastikāta maisā atrodas aizlauzts baltmaizes kukulis. Laužot maizi, tumsā spocīgi spīd rozā pirkstu gali. Pašas melnās, netīrās rokas nav saskatāmas. Nolicis baltmaizi atpakaļ maisā, Mansbomzis ēd atlauzto gabalu, vienlaikus turpinot lasīt aizsākto grāmatu. Viss process ilgst pāris stundu. Bez skatīšanās pulkstenī, tieši pusē astoņos viņš ieloca lapas stūri, ieliek grāmatu somā un pa taisno pāri skvēriņam iet uz Brīvības ielu. Neskatoties uz luksoforu un nekādi nereaģējot uz mašīnu taurēšanu, viņš neatļautā vietā šķērso ielu un sāk savu apgaitu — iztausta visas atkritumu tvertnes Matīsa tirgus virzienā.

[1] Eduards Smiļģis

[2] Mišeņka, nu ko tu dari! Nāc šurp! (krievu val.)

[3] Nekas, nekas nebaidieties. Viņš mums ir tik seksuāls (krievu val.).